Sākumlapa > Tēmas > Personas
Kliments Didorovs

Kliments Didorovs

Kliments Didorovs (1885.g. 23.janvārī Sanktpāterburgā - 1938.g. 10. martā Rēzeknē) - Pirmā pasaules kara un Baltas kustības dalībnieks

Светлана Ковальчук. К. И. Дыдоров // Покровское кладбище. Слава и забвение / Сборник статей (Составители С. Видякина, С. Ковальчук).  Рига, Multicentrs, 2004.   

1938. gada 10. martā Rīgas laikraksta «Segodņa večerom» 56. numurā tika publicēts pirmais ziņojums par krievu armijas Ģenerālā štāba pulkveža Kļimenta Didorova nāvi. Jau nākošajā dienā laikrakstā «Segodņa» tika publicēts А. Perova nekrologs «Смерть полковника К.И.Дыдорова» (”Pulkveža K. Didorova nāve”), kurā žurnālists plaši izmantoja tekstu no kņaza Līvena 1929. gada Rīgas krājuma «Памятка Ливенца» („Līvenieša rokasgrāmata”). Laikraksts ievietoja Kļimenta Didorova fotogrāfiju kopā ar dzīvesbiedri Gertu (dzimusi Zeiberliha) un mazām meitām Gaļinu un Tatjanu. 

Kļiments Didorovs dzimis Sanktpēterburgā rūpnīcas kalpotāja ģimenē. Pēc Imperatora Tehniskās skolas absolvēšanas, viņš kādu laiku strādāja manufaktūras ķīmijas laboratorijā. 1905. gadā iestājās  Sanktpēterburgas Kājnieku junkeru skola, kuru absolvēja 1908. gadā. Līdz Pirmā Pasaules kara sākumam K. Didorovs 6 gadus nodienēja Rīgā 177. Izborskas pulkā.

Kopš paša pasaules kara sākuma K. Didorovs atradās kaujas ierindā, par ko tika apbalvots ar kaujas ordeņiem. Pēdējais saņemtais Krievijas ordenis bija Svētā Vladimira 4. pakāpes ordenis ar zobeniem un lenti. Kā izcils kaujas virsnieks 1916. gada oktobrī viņš tika komandēts uz kursiem Nikolajevas Kara akadēmijā, pēc kursu beigšanas Didorovs tika norīkots par 187. kājnieku divīzijas vecāko adjutantu. Pēc Pagaidu valdības nākšanas pie varas Krievijā Kļiments Didorovs izpildīja 18. kājnieku divīzijas štāba priekšnieka pienākumus un šo amatu viņš ieņēma līdz divīzijas izformēšanas pēc Brestas-Lietuvas miera līguma noslēgšanas. Kā rakstīja kņazs Līvens, pēc revolūcijas K. Didorovam izdevās izvairīties no dienesta Sarkanajā armijā un jau 1918. gada jūnijā izbraukt no Maskavas ar mērķi nelegāli pāriet uz Latvijas teritoriju Sebežas rajonā.   

Kopš 1918. gada oktobra kapteinis Didorovs aktīvi piedalījās brīvprātīgo vienību veidošanā Latvijā, vēlāk viņš komandēja Baltijas novada apsardzes Rīgas vienības rotu. 1919. gada janvārī K. Didorovs ar savu rotu piedalījās kaujās pret boļševikiem pulkveža Oskara Kalpaka kaujas iecirknī. Kalpaka vadībā viņš ieņēma Skrundu. 1919. gada 8. martā Didorova komandētā rota nonāca kņaza Anatolija Līvena strēlnieku vienībā. Didorovs kļuva par uzticīgu Līvena vietnieku. Drīzumā tika ieņemtas Kuldīga, Mītava. Kņaza Līvena kara vienība aktīvi piedalījās arī 1919. gada maija kaujās, kuru mērķis bija atbrīvot Rīgu no lieliniekiem. Šajās kaujās piedalījās ne tikai vienības, kuras vadīja ģenerālis Jānis Balodis, bet arī Baltijas landesvēra kara vienība, kuras komandieris bija grāfs Manteifels. 1919. gada 23. maijā kaujās, kas noritēja Rīgas tuvumā, kņaza Līvena vienība veiksmīgi ieņēma Milgrāvi un Mangaļsalu, kas lielā mērā izšķīra neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanas likteni. Taču šajās kaujās kņazs Anatolijs Līvens tika smagi ievainots.  

Kopš 1919. gada maija beigām kņaza Līvena vienības liktenis ir saistīts ar Kļimenta Didorova vārdu. Šī kara vienība, pēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka ģenerāla N. Judeņiča pavēles, tika pārdēvēta par divīziju. 1919. gada 10. augustā kapteinim Didorovam tika piešķirta pulkveža  militārā pakāpe, pēc tam viņš tika norīkots 5. (Līvena) divīzijas komandiera amatā Baltā armija vāca militāros spēkus, lai uzsāktu vērienīgas kaujas pie Pēteburgas. 1919. gada 16. oktobrī Didorova komandētā divīzija  rīkoja spīdošu uzbrukumu no Lugas upes līdz Kipeņai, ieņēma Krasnoje Selo un tuvojās Pēterburgas robežām Streļnas-Ļigovas rajonā. Bet šo Līvena divīzijas uzvaru neatbalstīja citu Ziemeļrietumu frontes divīziju veiksmīgās militārās operācijas, kā arī pašā Pēterpilī nebija notikusi sacelšanās. Jau novembra sākumā ģenerālis Judeņičs bija spiests dot pavēli atkāpties. Šī atkāpšanās kļuva par Ziemeļrietumu armijas gala sākumu. Traģisks bija daudzu tūkstošu krievu karavīru un virsnieku liktenis, kuri 1919.—1920. gadu ziemā nonāca pie igauņu Narvas. Bads, medikamentu trūkums, tīfs laupīja cilvēku dzīvības. Kļimenta Didorova nopelns tieši arī bija tanī, ka viņš «pilnībā veltīja sevi rūpēm par divīzijas virsniekiem, kuri tika pamesti likteņa varā, un ja Līveniešiem izdevās salīdzinoši viegli atrast iespējas izkļūt no tīfa pārņemtās Narvas, tad par to viņiem lielā mērā būtu jāpateicas pulkveža Didorova rūpēm par viņiem». Tā rakstīja kņazs A. Līvens. Daudziem no saviem līdzgaitniekiem Kļiments Didorovs palīdzēja pārcelties uz Latviju.  

Kopš 1920. gada beigām  pulkvedis Didorovs kopā ar ģimeni dzīvoja Rēzeknē, kur kļuva par neliela elektrotehnikas veikala īpašnieku. Laimīga ģimenes dzīve, panākumi uzņēmējdarbībā provinciālajā Rēzeknē netraucēja pulkvedim Didorovam aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Pēc saviem politiskajiem uzskatiem pulkvedis Didorovs tā arī palika monarhists. Pulkvedis aktīvi darbojās Rēzeknes Puškina biedrība, bija Līveniešu Apvienības biedrs, uzturēja sakarus ar Baltās kustības veterāniem, kuri dzīvoja Rietumeiropā; no 1930. līdz 1936. gadam viņš bija žurnāla  «Служба Связи Ливенцев и Северозападников» („Līveniešu un Ziemeļrietumnieku Sakaru dienests”) pastāvīgais korespondents.

Kā rakstīja laikraksts «Segodņa», pulkvedi apbedīja Pokrova kapu dienvidu daļā, netālu no Pirmā Pasaules un Atbrīvošanas karu karavīru pieminekļa. Kļimenta Didorova bērēs pulcējās daudz līdzgaitnieku no Baltijas novada apsardzes Rīgas kara vienības, no ģenerāla Judeņiča armijas, atbrauca kņaza Līvena radinieki. Kā rakstīja laikraksts «Segodņa» ( Nr. 73, 1938. gada 14. martā), vainagu uz viņa kapa pirmais nolika kapteinis Ozoliņš – O. Kalpaka līdzgaitnieks. Bēru ceremonijā tika izteikti šādi Kļimentam Didorovam veltītie vārdi : «Mēs nekad neaizmirsīsim savu cīņu biedru, saglabāsim savās sirdīs atmiņas par tiem laikiem, kad  kopā ar šo drošsirdīgo un gudro komandieri mēs cīnījāmies par Latvijas zemes brīvību, kura tagad deva viņam pēdējo atdusas vietu».

(saīsināts tulkojums no krievu valodas)

Foto: Kliments Didorovs.