Sākumlapa > Tēmas > Personas
Sergejs Potulovs

Sergejs Potulovs

Sergejs Potulovs (1891. g. 26. jūlijā Kauņā – 1964. g. 11. jūnijā VFR) – Latvijas armijas pulkvežleitnants, mūziķis.

Sergejs Potulovs ir dzimis Kauņā Rjazaņas guberņas muižnieka ģimenē. Viņš ir beidzis Suvorova kadetu korpusu. 1909. gadā iestājās Pēterburgas Kara inženieru skolā,  1910. gadā mācības turpināja Kijevas karaskolā, kuru absolvēja 1911. gadā, saņemot podporučika pakāpi.

Dienējis 89. kājnieku pulkā, poručiks (1914. gada novembrī ), štābskapteinis (1915. gada novembrī), kapteinis (1916. gada novembrī), apakšpulkvedis (1917. gada jūlijs). No 1915. gada  ložmetējnieku komandas komandieris, no 1916. gada augusta bija rotas komandieris, no decembra – bataljona komandieris. 1916. gadā kaujās Karpatos tika ievainots. No 1917. gada februāra bija  Sibīrijas 75. strēlnieku  pulka virsnieks, no jūlija – pulka komandiera palīgs. 1917. gada novembrī  iecelts par Sibīrijas 13. strēlnieku divīzijas rezer­ves bataljona komandieri. 1917. gada decembrī atvaļināts no armijas.

Pēc dienesta armijā S. Potulovs strādāja par inženieri Tallinā; no 1918. gada augusta – par tehniķi Ņižņijnovgorodā.

1918. gada novembrī S. Potulovu mobilizēja Sarkanajā armijā, viņš bija inženieris strēlnieku divīzijas brigādē. 1919. gada februārī Baranovičos krita poļu gūstā. 1919. gada augustā karagūstekņu nometnē pie Krakovas brīvprātīgi pieteicās Ziemeļrietumu armijā. Viņu nosūtīja uz Kellera korpusu Jelgavā, kas vēlāk tika iekļauts Rietumu (Bermonta) armijā. S. Potulovs bija virsnieks  Dzelzceļu bataljonā: no 18. oktobra – rotas komandieris, no 7. novembra – bataljona komandiera palīgs. 1919. gada 21. novembrī viņš dezertēja un Jelgavā nokļuva Latvijas armijas Latgales divīzijas komandiera rīcībā.

Kopš 1919. gada 28. decembra Sergejs Potulovs bija Latvijas armijas dienestā pulkvežleitnanta pakāpē, viņš dienēja Tehnis­kajā pārvaldē, vēlāk – Inženieru rezerves rotā. 1920. gada februārī viņu piekomandēja Tehniskajai pārvaldei. 1920. gada aprīlī viņu kā valsts valodas nepratēju atvaļināja no armijas.

Pēc atvaļināšanas no armijas S. Potulovs dzīvoja Rīgā, bija mūziķis. 1928. gadā viņam piešķīra Latvijas pilsonību. 1928.–1933. gadā viņš bija mūziķis Hamburgā (Vācijā), vēlāk – atkal Rīgā. 1939. gada  novembrī S. Potulovs kopā ar ģimeni izceļoja uz Vāciju, bija mūziķis Pozenē (Poznaņā). 1944. gadā viņu mobilizēja Vācijas armijā. 1945. gadā viņš neilgu laiku bija padomju  gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūsta viņš strādāja par mūzikas skolotāju Neištrēlicā (padomju okupācijas zonā, vēlākajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā). 1951. gadā viņš bēgļa statusā  pārcēlās uz Garmišu-Partenkirheni, Vācijas Federatīvajā Republikā, no 1960. gada dzīvoja Kaizerslauternē.

Apbalvojumi: b) Krievijas Svētā Vladimira ordenis, IV (š) šķ., Svētā Staņislava ordenis, II un III (š) šķ., Svētās Annas ordenis, II (š), III (š) un IV šķ.

S. Potulovs bija precējies ar Alvīni Kalaspoļinu, dēls Sergejs (1917), šķīries; otrreiz precējies 1928. gadā ar Gerdu Šļiškeviču (1902), audžudēli Georgs (1925) un Igors Frīdrihs Harolds (1921–1989).

Rīgā dzīvoja arī  S. Potulova brāļi: Dmitrijs (1901) un Boriss (1903 - 1979).

Sergejs Potulovs miris 1964. gada 11. jūnijā Kaizerslauternē.

Informācijas avoti:

LVVA, 5601. f., l. apr., 5042. l.,

LVVA, 2996. f., 15. apr., lietas 22973., 22974., 22975., 22978., 22979.

LVVA, 3234. f., 2. apr., 19532. l.

Sk.: Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Biogrāfiskā vārdnīca.  Sast. Ē. Jēkabsons,  V. Ščerbinskis. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998, 375. lpp.

Rakstu papildinājis Potulovu pēcnācējs Valērijs Terjohins (Baltkrievijas Republika)

Ilustrācijas tēmai