Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vjačeslavs Aleksejevs

Vjačeslavs Aleksejevs

Vjačeslavs Aleksejevs  (1871. gada 27. septembrī / 9. oktobrī Rēvelē (tagadējā Tallinnā) - ?) – vēstures, krievu un latīņu valodas skolotājs.

Vjačeslavs Aleksejevs ir dzimis dzimtmuižnieku ģimenē. 1897. gadā viņš absolvējis Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļu. No 1897. līdz 1899. gadam V. Aleksejevs strādājis par vēstures un krievu valodas skolotāju Ņižņijnovgorodas Marijas sieviešu ģimnāzijā. No 1899. līdz 1912. gadam viņš pasniedza vecslāvu un krievu valodas Maskavas licejā.

No 1912. līdz 1917. gadam Vjačeslavs Aleksejevs bija Rīgas Aleksandra ģimnāzijas inspektors, vienlaicīgi pasniedzot senās valodas un loģiku.  

No 1921. līdz 1925. gadam V. Aleksejevs strādāja par skolotāju A. Korti privātajā reālģimnāzijā Rīgā. No 1925. līdz 1928. gadam viņš strādāja par skolotāju Mazsalacas Skolu biedrības vidusskolā. No 1928. līdz 1940. gadam viņš pasniedza latīņu valodu 2. (latviešu) valsts ģimnāzijā. 1932./33. mācību gadā viņš pasniedza Valsts tehnikumā.

1923. gadā V. Aleksejevs sekmīgi izturēja latviešu valodas prasmes pārbaudi Izglītības ministrijas  Krievu nodaļā.

1932. gadā Cenzu komisija atzina viņu par pilntiesīgu krievu valodas skolotāju.

1930. gadā Vjačeslavs Aleksejevs tika apbalvots ar 5. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Pēdējas ziņas, kas tika iegūtas par Vjačeslavu Aleksejevu, liecina, ka 1943. gadā viņš bija pasniedzis latīņu valodu 2. valsts ģimnāzijā.

Vjačeslavs Aleksejevs bija precējies, viņa dzīvesbiedre bija Imperatora teātru aktieru meita Jeļizaveta Gorjuņenko-Seļezņova. Šajā laulībā ir dzimušas meitas: Lidija (1896. g.) un Ņina (1898.g.).

 

Informācijas avoti:

LVVA, 1632. f., 1. apr., 422. l.;

LVVA, 1303. f., 2. apr., 278. l.;

Aina Ruta Britāne, Agita Veidemane. ĀGENSKALNA ĢIMNĀZIJA. Rīgas 5.vidusskola. 2. Rīgas Valsts ģimnāzija. – Rīga: Jumava, 2006.

Tatjana Feigmane

 

Sk.:Aina Ruta Britāne, Agita Veidemane. ĀĢENSKALNA ĢIMNĀZIJA. Rīgas 5.vidusskola. 2. Rīgas Valsts ģimnāzija. – Rīga: Jumava, 2006., 22.-23.lpp.

Īpatnējs, brīžiem pat komisks un kuriozs bijis latīņu valodas skolotājs Vjačeslavs Aļeksējevs — krievu emigrants, izbijis muižnieks, kurš pavisam labi bija apguvis latviešu valodu un dievināja antīkās pasaules norises. Jau cienījamā vecumā viņa nelielais, atsperīgais stāvs kustējies ar apbrīnojamu vieglumu. Viņš mīlējis atgādināt skolēniem, ka arī Cēzars, Hanibals, Napoleons, Suvorovs neesot bijuši visai slaiki, bet tas nav kavējis viņiem kļūt vareniem. Enerģijas pārpilnības ziņā skolēni nav spējuši skolotājam tikt līdzi. Viņa stundas izvērtušās ne tikai par “latīņu vokābuļu zubrīšanu”, bet uzvēdījušas arī senās Romas elpu, likušas saskatīt tās diženuma un varenības atblāzmu. A. Putniņš apgalvoja, ka vēl šodien atceroties Aļeksējeva patīkamo balsi, skandējot rindas: “Piramus et Tisbe, juvenūm pulcherimus alter.” Un turpina kavēties atmiņās par skolotāju Aļeksējevu: “Es vairs neatceros, kas tas par pantmēru, bet viņa lasījums mums ļāva izjust latīņu valodas šarmu un labskanību. Kā jau daudziem skolotājiem, arī Aļeksējevam bija sava vājība un mēs to uzzinājām (negalvoju, ka mēs paši, varbūt to pačukstēja vecākās klases). Tie bija zirgi. Un tā nu mēs, ne jau pārāk bieži, bet tad, kad apnika urbties Cēzara komentāros, pavisam nevainīgi ieminējāmies, ka mūs ļoti interesē, vai šīs slavenā karavadoņa cīņās arī kavalērija spēlējusi kādu lomu. Uz šī āķa skolotājs tūdaļ uzķērās. Latīņu gramatika piemirsās, sākās “kavalērijas stunda”. Mēs uzzinājām visu par zirgu iedabu, šķirnēm, niķiem un stiķiem un par viņu nepārspējamo uzticību. Mums tika izklāstīts, kā skolotāja mīlētajā dzimtmuižā audzēti ekstra klases zirgi, kā selekcionēti, kā noritējušas izjādes, kā jāturas seglos, kā jālieto pavadas un pieši, kā var apgūt augstāko meistarību, ar vārdu sakot — mēs kļuvām par zirgkopības speciālistiem. Bet arī latīņu valoda tika “iedzīta” pamatīgi, neskatoties uz visām atkāpēm stundu laikā.”

Ilustrācijas tēmai