Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Andrejevs

Nikolajs Andrejevs

Nikolajs Andrejevs (1930. g. 24. augustā Daugavpils apriņķa Biķerniekos – 2002. g. 19. augustā Rīgā) – ārsts-kardiologs, profesors, Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūta direktors (1977–1990), Latvijas PSR Nopelniem bagātais ārsts (1980), Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1982), Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2002).

N. Andrejevs piedzima Daugavpils apriņķa Biķernieku ciemā Latgales zemnieku-vecticībnieku ģimenē. Andrejevu ģimenes senči jau daudzās paaudzēs bija dzīvojuši šinīs vietās vēl pirms Nikona reformas.

Tēvs Andrejs (1893–1982) bija ciemā cienījams cilvēks, prasmīgs un centīgs, piedalījies Pirmajā pasaules karā, bija latviešu strēlnieks. Otrā pasaules kara laikā kopā ar vecāko dēlu Grigoriju nokļuva nacistu koncentrācijas nometnē, izbēga un atgriezās mājās.  Māte Jevdokija (1904–1989) bija strādīga, labsirdīga un vieda, izaudzināja trīs bērnus. Nikolaja māsa Klaudija (1923–1997) beigusi Daugavpils Pedagoģisko institūtu, strādājusi Biķernieku skolā, Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja (1968), traģiski gāja bojā. Nikolaja brālis  Grigorijs (1925–1944) 1944. gadā tika iesaukts dienēt Sarkanajā armijā un krita cīņās pie Jelgavas.

1949. gadā N. Andrejevs ar sudraba medaļu beidza Daugavpils 2. vidusskolu un 1958. gadā ar izcilību – Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Ārstniecības fakultāti. Pēc institūta beigšanas profesors Aleksandrs Liepukalns piedāvāja N. Andrejevam asistenta vietu Ķirurģijas katedrā, bet viņš atgriezās savā dzimtajā pilsētā Daugavpilī, kur sāka strādāt par iecirkņa ārstu, vēlāk pārgāja darbā pilsētas slimnīcas terapijas nodaļā un drīz vien kļuva par tās vadītāju. Pēc gadu uz dzīvi Daugavpilī pārcēlās arī viņas dzīvesbiedre Svetlana, ārste-ginekoloģe, Rīgas Medicīnas institūta beidzēja. N. Andrejevu vairākkārt aicināja strādāt Rīgas Medicīnas institūtā, iestāties aspirantūrā. Lūk, rindas no RMI prorektores zinātniskajā darbā profesores O. Kovšas vēstules N. Andrejevam: “Jaunības gadu dēļ Jūs nevarat novērtēt savas spējas. Ticiet mums, Jūsu skolotājiem, ka Jūsu prātam ir īpaša struktūra un Jums vajadzētu strādāt ne tikai par ārstu, bet būt zinātniekam.”

1962. gadā jaunā ģimene atgriezās Rīgā. N. Andrejevs sāka strādāt RMI Iekšķīgo slimību propedeitikas un diagnostikas katedrā par asistentu, iestājās aspirantūrā pie Terapijas katedras vadītāja profesora Kristapa Rudzīša, kuru visu mūžu uzskatīja par savu skolotāju: “Zinātnē mani ievadīja savdabīgs skolotājs, zinātnieks, pedagogs, ārsts-radītājs K. Rudzītis.”  Pēc kolēģu vērtējuma, N. Andrejevs no sava skolotāja aizguvis neremdināmu zinātkāri, lielu darba mīlestību, lielisku asprātību.

Aspirantūrā N. Andrejevs studēja tolaik vēl mazizpētītu problēmu – reimatisma ārstēšanu. Pēc aspirantūras 1965. gadā viņš sekmīgi aizstāvēja disertāciju un ieguva zinātņu kandidāta grādu, bet 1971. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. 1974. gadā apgādā “Zinātne” viņa disertācija tika izdota grāmatā “Gausais reimokardīts”. Drīz vien tā kļuva par bibbliogrāfisku retumu. (1992. gadā abas disertācijas tika nostrificētas, piešķirot to autoram medicīnas zinātņu doktora (Dr. med.) un habilitētā medicīnas zinātņu doktora (Dr. habil. med.) grādu.) N. Andrejevs turpināja strādāt RMI Iekšķīgo slimību propedeitikas un diagnostikas katedrā par profesoru un no 1973. līdz 1995. gadam bija šīs katedras vadītājs.  Līdzautorībā tika izdotas studentiem un arī ārstiem noderīgas grāmatas “Iekšķīgās slimības” (1971), “Arteriālās hipertensijas” (1981), “Praktiskā kardioloģija” (1984).

N. Andrejeva uzmanību piesaistīja iespējas lietot skaitļošanas tehniku medicīnā. Kopš 1969. gada viņš bija Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais speciālists medicīnas kibernētikas jautājumos, bet no 1970. līdz 1978. gadam – ministrijas Informācijas un skaitļošanas centra direktors. Šeit dzima jauns, nozīmīgs virziens – skaitļošanas tehnikas un  matemātisko metožu ieviešana sirds un asinsvadu saslimstību diagnosticēšanā un prognozēšanā, ārstēšanā un profilaktiskās palīdzības sniegšanā sirds slimniekiem. 1982. gadā N. Andrejeva vadītajam kolektīvam piešķīra Latvijas PSR Valsts prēmiju par jaunu metožu ieviešanu sirds un asinsvadu slimību profilaksē, diagnosticēšanā un ārstēšanā. 1980. gadā N. Andrejevam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukums.

N. Andrejevs vienlaikus strādāja par kardiologu, izpildīja arī  P. Stradiņa slimnīcas    Kardioloģijas centra vadītāja pienākumus. Pēc viņa iniciatīvas 1977. gadā tika izveidots Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūts, kuru viņš visu laiku vadīja līdz 1990. gadam. Šis bija Padomju Savienībā pirmais kardioloģijas pētniecības institūts. Tādējādi tika īstenots N. Andrejeva un viņa skolotāja – zinātniskās kardioloģijas pamatlicēja Latvijā K. Rudzīša – sapnis. Institūta ietvaros bija apvienoti trīs virzieni: ārstniecības centrs kardioloģijā,  Iekšķīgo slimību katedra – studentu mācīšana un sirdsslimību zinātniskā izpēte. Iespēja apvienot “zem viena jumta” zinātni, praksi un studijas kardioloģijā deva lieliskus rezultātus. Pirmajos institūta darbības desmit gados bija saņemts vairāk nekā 30 autorapliecību par izgudrojumiem, aizstāvētas vairāk nekā 40 disertāciju zinātņu kandidāta un doktora grāda iegūšanai, izstrādātas un izdotas metodiskās rekomendācijas praktizējošajiem ārstiem. Sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtu tika izstrādāti un ieviesti ārstniecības praksē pirmie kalcija kanālu blokatori. 1990. gadā speciālistu kolektīvs, kurā bija iekļauts arī  N. Andrejevs, saņēma Latvijas PSR Ministru padomes prēmiju par  tehnoloģijas izstrādāšanu antihipertensīvā preparāta Foridons izgatavošanai.

1996. gadā Nikolajam Andrejevam tika piešķirts Latvijas Republikas emeritētā zinātnieka statuss. 1998. gadā viņu uzaicināja Latvijas Universitātes atjaunotajā Medicīnas fakultātē lasīt lekciju kursus “Iekšķīgās slimības” un “Geriatrija”.

Būdams pensijā, N. Andrejevs  interesējās par geriatriju (gerontoloģijas nozare, kas pēta padzīvojušu  cilvēku slimības, to profilaksi un ārstēšanu) – jaunu, Latvijā pagaidām plaši neizpētītu medicīnas zinātnes virzienu. Viņš pieņēma  Dzelzceļa slimnīcas “Biķernieki” piedāvājumu kļūt par profesoru-konsultantu tur organizētajā Geriatrijas centrā. Šeit N. Andrejevs pētīja padzīvojušu cilvēku fizioloģiju, konsultēja  pacientus, strādāja ar studentiem. Viņš bija apkopojis daudz materiālu par gerontoloģijas zinātni un praksi un sāka rakstīt grāmatu par šo tēmu. Taču Nikolaja Andrejeva traģiskā nāve 2002. gada 19. augustā pārtrauca šī izcilā ārsta, zinātnieka un pedagoga dzīvi.

Grāmatas rakstīšanu pabeidza viņa meita un  kolēģe ārste Tatjana Andrejeva un 2009. gadā iznāca Nikolaja Andrejeva un Tatjanas Andrejevas kopdarbs “Praktiskā geriatrija”, kas, kā to bija plānojis N. Andrejevs, ir veltīta viņa skolotājam profesoram Kristapam Rudzītim.

N. Andrejeva zinātniskie pētījumi reimatoloģijā, kardioloģijā, medicīnas informātikā, geriatrijā pārsteidz ar daudzpusību. Viņam ir vairāk nekā 500 zinātnisku publikāciju, to skaitā ir astoņas monogrāfijas un mācību grāmatas. Viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas 12 zinātņu doktora disertācijas. Viņš brīvi un interesanti lasīja studentiem lekcijas krievu, latviešu un angļu valodā. Daudzu gadu garumā viņš bija gan Latvijas, gan Padomju Savienības un ārvalstu dažādu ekspertu un zinātnisku padomju, komisiju, zinātnisku biedrību, zinātnisku žurnālu redakcijas kolēģiju loceklis.

2002. gada maijā Nikolajam Andrejevam piešķīra Latvijas Republikas augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeņa piekto šķiru  par  ārsta-klīnicista, pedagoga un zinātnieka daudzpusīgo darbību  Latvijas medicīnas zinātnes un veselības aizsardzības attīstībā.

Nikolaja Andrejeva dzīves ceļš iesākās Latgalē Biķerniekos un izbeidzās Biķernieku slimnīcā Rīgā. Viņš ir apglabāts dzimtās Latgales zemē – Krivošejevas kapos.

Tekstu sagatavoja Ērika Tjuņina, par pamatu izmantojot personiskās  sarunas  

N.  Andrejeva atraitni  Svetlanu Andrejevu

 

Informācijas avoti:

Светлана Андреева.   Николай Андреев. Жизненный путь. – Москва, 2019. 319 стр.;

100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē: http://www.ieverojamiemediki.lv/a/andrejevs-nikolajs/

Mūžībā aizgājis studiosus – profesors, valsts emeritētais zinātnieks Nikolajs Andrejevs. Latvijas Ārsts, Nr. 7./8., 2002., 59. lpp.

 

Ilustrācijas tēmai