Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Lasīt tālāk
 |
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm Sk. jaunus Olgas Šilovas darbus |
In memoriam |
|
|
|
|
In memoriam |
|
|
|
Boriss Koļesņikovs (1946. g. 16. maijā–2026. g. 14. aprīlī) – Latvijas fotožurnālists un redaktors. 2016. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni |
Jaunumi «Personu» sadaļā |
|
 |
Boriss Krivošapkins (1916–1990) – būvinženieris, Rīgas Celtniecības tehnikuma (no 1995. gada – Rīgas Celtniecības koledža) pasniedzējs |
Vera Ahmetova
Vera Ahmetova (1936. g. 29. aprīlī Čitā, Krievijas PFSR – 2021. g. 3. novembrī, Rīgā, Latvijas Republikā) – pedagoģe, angļu valodas pasniedzēja, Rīgas 10. vidusskolas direktore no 1979. līdz 1992. gadam.
Vera Ahmetova (meitas uzvārds - Hilšlaina) ir dzimusi Čitā (Aizbaikāla novadā) virsnieka ģimenē. Veras vecāki cēlušies no Ukrainas, no Dņepropetrovskas (līdz 1926. gadam – Jekaterinoslava; patlaban – Dņipro).
Veras tēvs – Aleksandrs Hilšlains – līdz dienestam armijā strādājis Dņepropetrovskas tēraudliešanas rūpnīcā. No 1925. līdz 1927. gadam viņš dienējis Kremļa kursantu rotā Maskavā, vēlāk – Aizbaikāla novadā, Ķīnas Austrumu dzelceļā. 1928. gadā A. Hilšlains apprecējās ar Leonilu Dmitruku (1911–1990).
Ģimenē ir dzimuši trīs bērni: Igors (1929–1975), Vera (1936–2021) un Aleksandrs (1941).
Vairāk nekā 10 gadus Veras tēvs dienējis Aizbaikāla novadā, tostarp arī Čitā. 1940. gadā viņš tika pārcelts uz Maskavas Kara apgabalu. Nacistiskās Vācijas uzbrukuma priekšvakarā, lecot ar izpletni, viņš ieguvis smagu kājas lūzumu, kas neļāva viņam aktīvi iesaistīties militārajās operācijās kara laikā, taču viņš turpinājis dienēt padomju armijā, ieņemot atbildīgus posteņus.
Lielā Tēvijas kara sākumu, kas Veras atmiņā atstājis neizdzēšamu iespaidu, Hilšlainu ģimene sagaidījusi Tulā. Pēc tam viņi pārcēlušies uz Rjazaņas apgabalu, vēlāk – uz Sverdlovsku (patlaban –Jekaterinburga), tad – uz Kuibiševu (patlaban – Samara), kur ģimenes galva dienējis Apgabala štābā. Šajā pilsētā 1944. gadā Vera iestājās skolā. Pēc kara beigām viņa turpinājusi savu izglītošanos Kijevā. Bet atestātu par vidusskolas absolvēšanu viņa saņēma 1954. gadā Čkalovā (patlaban – Orenburga). Šajā gadā Vera Hilšlaina iestājusies vietējā Pedagoģijas institūta Svešvalodu fakultātē.
1955. gadā Hilšlainu ģimene pārcēlusies uz Rīgu, kur Vera turpinājusi studijas Rīgas Pedagoģijas institūtā, bet pēc tā likvidācijas – Latvijas Valsts universitātē, ko sekmīgi absolvējusi 1959. gadā.
1958. gadā Vera apprecējusies ar Rafkatu Ahmetovu, ar kuru viņa bija iepazinusies 1955. gadā, vēl dzīvojot Čkalovā, kad viņš bijis Čkalovas 2. Kara aviācijas lidotāju un stūrmaņu skolas kursants.
1961. gadā Ahmetovu ģimenē piedzimis dēls Sergejs, kuram pašreiz (2015. gadā) ir trīs dēli: Aleksandrs, Maksims un Artjoms, kā arī mazdēls Deniss.
No 1959. līdz 1963. gadam Vera Ahmetova strādājusi par angļu valodas pasniedzēju Rīgas 64. septiņgadīgajā skolā (Mežaparkā). 1963. gadā sakarā ar septiņgadīgās skolas likvidāciju viņa pārgājusi darbā uz Rīgas 42. vidusskolu, kas tika izveidota uz septiņgadīgās skolas bāzes. Rīgas 42. vidusskolā Vera Ahmetova nestrādāja pārāk ilgi: no 1963. līdz 1967. gadam, taču atstājot par sevi labas atmiņas kā lieliska pedagoģe, sava mācību priekšmeta pārzinēja, labsirdīgs un atsaucīgs cilvēks.
1966. un 1967. gadā Vera Ahmetova aktīvi piedalījusies ārzemju skolnieku uzņemšanā, kuri ieradās Rīgā no Lielbritānijas ar kuģiem “Devonija” un “Dunera” (ārpus darba laika strādāja par gidu tulkotāju).
Sakarā ar pārcelšanos uz dzīvi Panevēžā (Lietuvas PSR) V. Ahmetova atstājusi darbu Rīgas 42. vidusskolā. Vienpadsmit gadu laikā viņa pasniegusi angļu un vācu valodu Panevēžas krievu vidusskolā un 1978. gadā tika apbalvota ar Goda zīmi „Lietuvas PSR Tautas izglītības darba teicamnieks”.
1979. gadā Ahmetovu ģimene atgriezusies Rīgā. Šajā gadā Vera Ahmetova tika pieņemta darbā par mācību daļas vadītāju vienā no labākajām Latvijas skolām - Rīgas 10. vidusskolā. Pēc gada viņai jau tika uzticēta skolas vadība. Par Rīgas 10. vidusskolas direktori Vera Ahmetova strādāja no 1979. līdz 1992. gadam. Bet no 1992. līdz 2009. gadam, t. i. līdz aiziešanai pensijā, viņa bija skolas mācību daļas pārzine.
Par savu darbu Vera Ahmetova ir apbalvota ar vairākiem Goda rakstiem, ordeni „Goda Zīme” (1986. g.), medaļu „Darba veterāns” (1984. g.).
Līdztekus darbam Rīgas 10. vidusskolā V. Ahmetova tika nozīmēta par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona angļu valodas skolotāju metodiskās apvienības vadītāju (1994-2003).
Vera Ahmetova mirusi Rīgā 2021. gada 3. novembrī. Apbedīta Pļavnieku (Ulbrokas) kapos Rīgā.
V. Ahmetovas stāstījumu pierakstījusi Tatjana Feigmane
(2015. gada jūnijā)
Ilustrācijas tēmai
