Aleksandrs Daškovs

Aleksandrs Daškovs (1914. g. 3./ 16. augustā Rīgā, Krievijas impērijā – 2004. g. 3. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā ) – operdziedātājs (liriskais bass).

Aleksandra tēvs – Mihails Daškovs pēc savas izcelsmes bija Novgorodas guberņas zemnieks. Māte –Marija Lušina bija dzimusi Valdajā. Vecāki satikās un apprecējās Rīgā. Tieši Rīgā Mihails Daškovs atklājis sevī uzņēmēja talantu – viņš atvēris tējnīcu Daugavas krastmalā netālu no tirgus. Šajā tējnīcā, kur ēdināja garšīgi un visai lēti, parasti bija daudz apmeklētāju.

Tomēr Pirmā pasaules kara laikā Mihaila Daškova bizness bankrotējis un viņam bija jāsāk viss no jauna. M. Daškovs bija gatavs strādāt jebkuru darbu: viņš nomāja nelielu kravas mašīnu, pats izgatavoja un piestiprināja tās virsbūvē soliņus un sāka pārvadāt pasažierus no Rīgas uz Jūrmalu un atpakaļ. Nopelnot nepieciešamo naudas summu, viņš atvēra pilsētas centrā dažus kioskus, kur tika pārdoti saldumi un augļi. – Tā par savu tēvu stāstījis pats operdziedātājs Aleksandrs Daškovs. Kā viņš apgalvoja, kāds no tēva kioskiem ir saglabājies un arī tagad atrodas Tērbatas un Merķeļa ielu krustojumā – pie ieejas Vērmaņdārzā. Nākamais Mihaila Daškova solis bija pārtikas veikala atvēršana stacijas rajonā. Viņa bizness sekmīgi attīstījās, ģimene dzīvoja turīgi, un vecāki nežēloja līdzekļus bērnu izglītošanai.

Aleksandrs mācījies Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā. Kad pusaudzim bija beidzies balss lūzuma periods, apkārtējie ļaudis sāka pievērst uzmanību Aleksandra patikai dziedāt un balss tembra daiļumam, tādēļ viņi sāka dot viņam padomus apgūt vokālo mākslu. Aleksandrs Daškovs ņēmis vērā šos padomus un aizrautīgi sāka apgūt dziedāšanas māku pie privātās pedagoģes – bijušās Sanktpēterburgas Marijas teātra solistes Olgas Miklaševskas.

Pēc tam Aleksandrs Daškovs iestājies Latvijas Konservatorijā, kur studējis vokāla klasē pie docenta Hermana Jadlovkera (1877–1953), vēlāk – pie profesora Paula Saksa. 1935. gadā Aleksandrs Daškovs absolvējis Latvijas Konservatoriju.

1936.–1937. gadā obligātais militārais dienests Latvijas armijā pārtraucis viņa muzikālās nodarbības, taču Aleksandrs Daškovs atsāka nodarbības tūlīt, kā vien tas bija iespējams. Kopš 1938. gada februāra viņš sešus mēnešus pilnveidojis savu vokālo tehniku Milānā (Itālijā) pie profesora Ubaldo Karocci (bassbaritons). Pēc atgriešanās Rīgā jaunais operdziedātājs sāka aktīvi piedalīties pilsētas koncertos, kā arī Rīgas Radiofona muzikālajās programmās. Aleksandra Daškova pirmais pilsētas solokoncerts notika 1940. gada maijā Konservatorijas zālē.

1940./1941. gada sezonā operdziedātājs kļuva par operas trupas solistu Liepājas operas un drāmas teātrī, uz kura skatuves viņš sekmīgi izpildījis virkni operu partiju: Sargs (Dž. Pučīni operā “Toska”); Gremins (P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”); doktors Grenvils (Dž. Verdi “Traviata”); Sparafučile un Monterone (Dž. Verdi “Rigoleto”) un citas.

1941. gada 22. jūnijā operdziedātājam Aleksandram Daškovam Latvijas solistu grupas sastāvā bija jādodas uz sen ieplānoto Vissavienības estrādes mākslinieku konkursu Maskavā. Kopā ar viņu brauca operdziedātāji: Elfrīda Pakule, Rūdolfs Bērziņš, Leonīds Zahodņiks; dejotāju pāris Mērija un Arvīds Bērziņi (1910–1989), koncertmeistars Boriss Moisejevs. Izbraukšanas dienā viņi uzzināja par vācu karaspēka iebrukumu toreizējāš PSRS teritorijā. Skatuves mākslinieki šaubījās, vai ir vērts braukt prom no Rīgas, taču viņus mierināja, apgalvojot, ka karš “drīz beigsies”, un tāpēc ir jādodas ceļā. Tā viņi arī rīkojās. Sakarā ar karadarbības sākumu konkurss tā arī nenotika, un mūziķi steidzami tika evakuēti no Maskavas uz Ivanovu, kur 1941. gada 17. jūlijā tika pieņemti par solistiem vietējā filharmonijā. Aktieri ļoti daudz uzstājās koncertos, kas notika kara hospitāļos, iesaukšanas punktos un dažādās iestādēs.

1942. gada pavasarī Ivanovā tika dibināts Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblis, kurā Aleksandrs Daškovs strādājis līdz 1944. gadam. Viņš piedalījies gandrīz 700 koncertos, vairāk kā simts no tiem notika piefrontē, daudzi – hospitāļos, virkne koncertu notika dažādās PSRS pilsētās, tajā skaitā arī Maskavā.

1944. gadā Aleksandrs Daškovs kopā ar citiem Latvijas kultūras darbiniekiem atgriezās Rīgā. Rīgā viņa turpmākā radošā darbība vairāk kā trīsdesmit gadu laikā (1944–1975) bija cieši saistīta ar Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets). Operdziedātājs kļuva par vienu no šā teātra vadošajiem solistiem un piesaistīja sev daudzu operas cienītāju uzmanību. Dažkārt publika apmeklēja Operu, lai noklausītos tieši viņa vokālo sniegumu, vai palūkoties uz to vai citu tēlu Daškova traktējumā.

Pēc aiziešanas no Valsts operas un baleta teātra skatuves Aleksandrs Daškovs kopā ar savu dzīvesbiedri, izcilo latviešu operdziedātāju Elfrīdu Pakuli (koloratūrsoprāns, 1912–1991) turpinājis aktīvu koncertdarbību. Dzīvesbiedru viesizrādes notika daudzās bijušās PSRS pilsētās: Kauņā, Viļņā, Tallinā, Bakū, Erevānā, Tbilisī, Harkivā, Kijivā, Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), Maskavā u.c. Dzīvesbiedri piedalījušies koncertos Dānijā, Norvēģijā, Vācijā un it visur apbūruši publiku ar savu izcilo profesionalitāti un personisko pievilcību.

Lieliskajam operdziedātājam Aleksandram Daškovam bija samtains balss tembrs un visai spēcīga balss, kas pārsteidza ar savu diapazonu un vienlīdz labi skanēja visos reģistros. Daškova dziedāšanas maniere izcēlās ar precīzu teksta artikulāciju. Operdziedātāja repertuārā bija aptuveni 80 basa partiju.

Aleksandram Daškovam bija izcils dramatiskā aktiera talants. Uzstājoties uz skatuves, viņš spēja radīt ļoti izteiksmīgus un pārliecinošus tēlus – gan dramatiskos: Dzirnavnieks (A. Dargomižška operā “Nāra”); Valgudis (A. Kalniņa operā “Baņuta”); Ivans Susaņins (M. Gļinkas tāda paša nosaukuma operā); gan komiskā plāna tēlus – dons Bazīlio (Dž . Rosīni operā “Seviljas bārddzinis”); Kecals (B. Smetanas operā “Pārdotā līgava”). Ikviens viņa atveidotais skatuves tēls tika pārdomāts līdz sīkumam, izcēlās ar daudzpusīgumu un spilgtu individuālitāti. Par īpaši veiksmīgu tiek uzskatīta Daškova cara Borisa Godunova psiholoģiskā tēla interpretācija (M. Musorgska operā “Boriss Godunovs”).

Operdziedātājs A. Daškovs piedalījās arī monumentālo vokālo skaņdarbu koncertizpildījumos, to vidū: J.S. Baha “Mateja Pasija”, H. Berlioza “Fausta nosodījums” u.c.

Aleksandrs Daškovs bija ļoti jautrs un komunikabls cilvēks, viņam bija raksturīga izteikta humora izjūta. Viņš prata interesanti izklāstīt notikumus, daudz un ar patiku stāstījis aktieru humoristiskos “stāstiņus”, tādēļ parasti viņš kļuva par aktieru kompānijas “dvēseli” un ne reizi vien izjokoja savus kolēģus.

Aleksandrs Daškovs ir miris 2004. gada 3. decembrī Rīgā, apbedīts Pirmajos Meža kapos tā paša gada 8. decembrī .

Aleksandra Daškova nozīmīgākās operu partijas:

Valgudis (А. Kalniņa operā “Baņuta” 1945., 1955. g.);

Paceplis (М. Zariņa operā “Uz jauno krastu”, 1955. g.);

Аumalis (М. Zariņa operā “Zaļās dzirnavas”);

Milzis (J. Mediņa operā bērniem “Sprīdītis”, 1956. g.);

Gremins (P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”,1940. g.);

Тоmskis (P. Čaikovska operā “Pīķa dāma”, 1946. g.);

karalis Renē (P. Čaikovska viencēliena operā “Jolanta”, 1949. g.),

Dons Bazīlio (Dž. Rosīni operā “Seviljas bārddzinis”, 1947. g.);

Мefistofelis (Š. Guno operā “Fausts”, 1948. g.);

Boriss Godunovs (M. Musorgska tāda paša nosaukuma operā, 1949. g.);

Dzirnavnieks (А. Dargomižska operā “Nāra”, 1952. g.),

Тarass (D. Kabaļevska operā “Tarasa ģimene”, 1952. g.);

Ramfiss (Dž. Verdi operā “Aīda”, 1953. g.);

Мendoza (S. Prokofjeva operā “Saderināšanās klosterī”);

Bartolo (V.A. Mocarta operā “Figaro kāzas”, 1961.g.);

Filips (Dž. Verdi operā “Dons Karloss”, 1962. g.);

Dosifejs (M. Мusorgska operā “Hovanščina”, 1970. g.) u.c.

Kamermūzikas repertuārs:

Mihaila Gļinkas, Pētera Čaikovska romances, Jāzepa Vītola un Emīla Dārziņa dziesmas u.c.

Diskogrāfija:

Aleksandrs Daškovs: ārijas no P. Čaikovska, A. Borodina, N. Rimska-Korsakova, M. Musorgska, M. Gļinkas, Dž. Rosīni, Dž. Verdi operām. Rīga: “Melodija”, 1973. g.

Goda nosaukumi un apbalvojumi:

Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1945. g.);

Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks (1954. g.);

PSRS Valsts prēmijas laureāts;

Sarkanās Zvaigznes ordeņa kavalieris;

tika apbalvots ar daudzām medaļām un Goda rakstiem;

Prēmijas “Aldaris” laureāts (1997. g.).

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Vija Briede. Ceļš uz operas karaļtroni.– Rīga, Liesma, 1985.

"Любви все возрасты покорны". Интервью с Александром Дпшковым. – Диена, 1994, 26 сентября.

Дашков Александр. Верность музыке. – „Ригас балсс”,1984, 16 августа.