Aleksandrs Daškovs

Aleksandrs Daškovs (1914. 16. augustā Rīgā - 2004. g. 3. decenbrī Rīgā ) - operdziedātājs (liriskais bass).

Aleksandra tēvs, Mihails Daškovs pēc savas izcelsmes bija Novgorodas guberņas zemnieks. Māte Marija Lušina bija dzimusi Valdaja apvidū. Vecāki satikās un apprecējās Rīgā. Tieši Rīgā Mihails atklāja sevī uzņēmēja talantu – viņš atvēra tējnīcu Daugavas krastmalā netālu no tirgus. Šajā tējnīcā, kur baroja garšīgi un visai lēti, parasti bija daudz apmeklētāju. Tomēr pirmā Pasaules kara laikā Mihaila Daškova bizness bankrotēja, un viņam bija jāsāk viss no jauna. Mihails Daškovs bija gatavs strādāt jebkuru darbu: viņš nomāja nelielu kravas automobili, pats izgatavoja un piestiprināja tā virsbūvē solus un sāka nodarboties ar pasažieru pārvadāšanu no Rīgas uz Jūrmalu un atpakaļ. Iegūdams pietiekamu peļņu, viņš atvēra pilsētas centrā dažus kioskus, kuros tika pārdoti saldumi un augļi. Tā par tēvu stāstīja pats operdziedātājs Aleksandrs Daškovs. Kā apgalvoja Aleksandrs Daškovs, kāds no tēva kioskiem ir saglabājies un arī patlaban atrodas Tērbatas un Merķeļa ielu krustojumā - pie ieejas Vērmaņdārzā. Nākamais Mihaila Daškova solis bija produktu veikala atvēršana stacijas rajonā. Viņa bizness sekmīgi attīstījās, ģimene dzīvoja turīgi, un vecāki nežēloja līdzekļus bērnu izglītošanai.

Aleksandrs mācījās privātajā vispārizglītojošā krievu skolā. Kad pusaudzim bija beidzies balss lūzuma process, apkārtējie sāka pievērst uzmanību viņa balss tembra daiļumam un viņa patikai dziedāt, tie sāka dot viņam padomus apgūt vokālo mākslu. Aleksandrs uzklausīja šos padomus un aizrautīgi sāka apgūt vokālo mākslu pie privāta pedagoga – pie bijušās Sanktpēterburgas Marijas (Мариинский) teātra solistes Olgas Miklaševskas.

Pēc tam Aleksandrs Daškovs iestājās Latvijas Konservatorijā, kur studēja vokālās mākslas klasē pie docenta Hermaņa Jadlovkera, vēlāk pie profesora Paula Saksa. 1935. gadā Aleksandrs Daškovs absolvēja Konservatoriju. 1936.-1937. gadā obligātais kara dienests Latvijas armijā pārtrauca viņa nodarbošanos ar mūziku, bet A. Daškovs atsāka savu nodarbošanos tūlīt, kā vien tas bija iespējams. Kopš 1938. gada februāra viņš 6 mēnešus pilnveidoja savu vokālo tehniku Itālijā, Milānā pie profesora Ubaļdo Korocco (bass-baritons). Pēc atgriešanās Rīgā jaunais operdziedātājs sāka aktīvi piedalīties pilsētas koncertos, kā arī Rīgas Radiofona muzikālajās programmās. 

Aleksandra Daškova pirmais pilsētas solokoncerts notika 1940. gada maijā Konservatorijas zālē. Bet 1940./1941. gada sezonā operdziedātājs kļuva par Liepājas Operas solistu, kur paspēja sekmīgi nodziedāt virkni operu partiju : Sargs («Toska»); Gremins («Jevgeņijs Oņegins»); dakteris Grenvils («Traviata»); Sparafučile un Monterone («Rigoleto») un citas.

1941. gada 22. jūnijā Aleksandrs Daškovs Latvijas solistu grupas sastāvā izbrauca uz Maskavu - uz sen ieplānoto Vissavienības estrādes mākslinieku konkursu. Kopā ar viņu devās Elfrīda Pakule, R. Bērziņš, L. Zahodņiks, dejotāju pāris Mērija un Arvīds Bērziņi, koncertmeistars Boriss Moisejevs. Izbraukšanas dienā viņi, protams, uzzināja par kara sākumu. Skatuves mākslinieki šaubījās par to, vai ir vērts braukt prom no Rīgas, tomēr viņus mierināja, apgalvojot, ka karš «drīz beigsies», un tāpēc ir jādodas ceļā. Tā viņi arī rīkojās. Sakarā ar kara sākumu, konkurss tā arī nenotika, un mūziķi steidzami tika evakuēti no Maskavas uz Ivanovu, kur 1941. gada 17. jūlijā tika pieņemti par solistiem vietējā filharmonijā. Viņi ārkārtīgi daudz uzstājās koncertos, kuri notika kara hospitāļos, iesaukšanas punktos, dažādās iestādēs.

1942. gada pavasarī Ivanovā tika dibināts Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblis, kurā Aleksandrs Daškovs strādāja līdz 1944. gadam. Viņš piedalījās gandrīz 700 koncertos, vairāk kā 100 no tiem notika frontē, daudzi – hospitāļos, virkne koncertu notika dažādās PSRS pilsētās, tai skaitā arī Maskavā. 

1944. gadā Aleksandrs Daškovs kopā ar citiem Latvijas kultūras darbiniekiem atgriezās Rīgā. Rīgā viņa turpmākā radošā darbība gandrīz trīsdesmit gadu laikā (1944-1975) bija cieši saistīta ar Latvijas Valsts operas un baleta teātri. Viņš kļuva par vienu no šā teātra vadošajiem solistiem un piesaistīja sev daudzu operas cienītāju uzmanību. Dažkārt publika apmeklēja operu, lai noklausīties tieši viņa vokālo sniegumu, vai palūkoties uz to vai citu operas tēlu Daškova traktējumā.

Pēc aiziešanas no Operas un baleta teātra skatuves Aleksandrs Daškovs kopā ar savu dzīvesbiedri, izcilo latviešu operdziedātāju Elfrīdu Pakuli (koloratūrsoprāns, 1912-1991) turpināja aktīvu koncertdarbību. Dzīvesbiedru viesizrādes notika daudzās bijušās PSRS pilsētās: Bakū, Jerevānā, Tbilisī, Harkovā, Kijevā, Kauņā, Viļņā, Tallinā, Ļeņingradā (patlaban - Sanktpēterburga), Maskavā un daudzās citās.  Viņi piedalījās koncertos Dānijā, Norvēģijā, Vācijā un it visur apbūra publiku ar savu izcilo profesionalitāti un personisko pievilcību.

Lieliskajam operdziedātājam Aleksandram Daškovam bija samtains balss tembrs un visai spēcīga balss, kas pārsteidza ar savu diapazonu un vienlīdz labi skanēja visos balss reģistros. A. Daškova vokālajam sniegumam bija raksturīga plaša kantilēna, viņa dziedāšanas maniere izcēlās ar precīzu teksta artikulāciju. Operdziedātāja repertuārā bija aptuveni 80 basa operas partiju. 

Aleksandram Daškovam piemita spožs darmatiskā aktiera talants, uz skatuves viņš spēja radīt neaizmirstāmi izteiksmīgus un pārliecinošus tēlus - gan dramatiskos (Dzirnavnieks operā «Nāra», Valgundis operā «Baņuta», Ivans Susaņins), gan arī komēdijas plāna tēlus (dons Bazīlio operā «Seviljas bārddzinis», Kecals operā «Pārdotā līgava»). Ikviens viņa veidotais skatuviskais tēls tika pārdomāts līdz sīkumam, izcēlās ar daudzpusīgumu un spilgtu individuālitāti. Par īpaši veiksmīgu tika uzskatīta A. Daškova cara Borisa Godunova psiholoģiskā tēla interpretācija. 

Operdziedātājs piedalījās arī monumentālo mūzikas formu koncertizpildījumos, to vidū – J. S. Baha «Mateja Passija», H. Berlioza «Fausta nosodījums» un citi. 

Aleksandrs Daškovs bija ļoti jautrs un komunikabls cilvēks, viņam piemita izteikta humora izjūta. Viņš prata interesanti izklāstīt notikumus, daudz un ar patiku stāstīja tā saucamās aktieru «pasaciņas», tādēļ parasti viņš kļuva par aktieru kompānijas „dvēseli” un ne reizi vien izjokoja savus kolēģus.  

Aleksandrs Daškovs apbedīts Pirmajos Meža kapos 2004. gada 8. decembrī .

Foto: Aleksandrs Daškovs Mefistofeļa lomā.

Operu partijas:

Valgundis (А. Kalniņš «Baņuta» 1945., 1955. g.), Paceplis (М. Zariņš «Uz jauno krastu», 1955. g.),  Milzis (J. Mediņš «Sprīdītis», 1956.g.); Аumalis (М. Zariņš «Zaļās dzirnavas»);

Gremins (P. Čaikovskis „Jevgeņijs Oņegins”,1940. g.), Тоmskis (P. Čaikovskis «Pīķa dāma», 1946. g.),  Boriss Godunovs (M.Musorgskis „Boriss Godunovs”, 1949. g.), Dzirnavnieks  (А.Dargomižskis «Nāra», 1952. g.), Тarass (D. Kabaļevskis «Tarasa ģimene», 1952. g.); Мendoza (S. Prokofjevs «Saderināšanās klosterī»), Dosifejs (M. Мusorgskis «Hovanščina», 1970. g.);

dons Bazīlio (Dž. Rosīnī «Seviljas bārddzinis”, 1947. g.),  Мefistofelis (Š. Guno «Fausts», 1948. g.), karalis Renē (P. Čaikovskis «Jolanta», 1949. g.), Ramfiss (Dž. Verdi «Aīda», 1953. g.), Bartolo (V.A. Mocarts «Figaro kāzas», 1961.g.), Filips (Dž. Verdi «Dons Karloss», 1962. g.) un citas.

Kamerpriekšnesumu repertuārs:

M. Gļinkas, P. Čaikovska romances, J. Vītola un E. Dārziņa dziesmas un cit..

Diskogrāfija:

Aleksandrs Daškovs: ārijas no P. Čaikovska, A. Borodina, N. Rimska-Korsakova, M. Musorgska, M. Gļinkas, Dž. Rosīnī, Dž. Verdi operām. Rīga: „Melodija”, 1973.g.

Apbalvojumi un goda nosaukumi:

Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1945. g.);

Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks (1954. g.);

PSRS Valsts prēmijas laureāts; Sarkanās Zvaigznes ordeņa Kavalieri;

A. Daškovs tika  apbalvots ar daudzām medaļām un Goda rakstiem;

Prēmijas «Aldaris» laureāts (1997. g.).

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Vija Briede. Ceļš uz operas karaļtroni. Rīga, Liesma, 1985.

"Любви все возрасты покорны". Интервью с Александром Дпшковым. - Диена, 1994, 26 сентября.

Дашков Александр. Верность музыке.  „Ригас балсс”,1984, 16 августа.

Давидон Вера. Юбилей Александра Дашкова. -  Советская Латвия, 1964, 27 сентября.