Gurijs Antipovs
Gurijs Antipovs (1935. g. 13. decembrī Zilupē, Latvijas Republikā – 1999. g. 18. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – operdziedātājs (bass) un vokālo skaņdarbu izpildītājs, vokālais pedagogs.
Viens no labākajiem Latvijas operdziedoņiem Gurijs Antipovs ir dzimis 1935. gada 13. decembrī Zilupē (Latgalē). Viņa tēvs bija pareizticīgais virspriesteris t. Vladimirs Antipovs (1910–1986), kurš vairāk nekā pusgadsimta bija Zilupes Kristus Krusta Pacelšanas baznīcas pārzinis. Bērnības un jaunības gadus Gurijs Antipovs ir pavadījis Zilupē, kur absolvejis vidusskolu.
Vēlēdamies iegūt profesionālo muzikālo izglītību, 1954. gadā Gurijs Antipovs iestājās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Tomēr jau pēc gada, demonstrējot izcilas sekmes mācībās, viņš pēc pedagogu rekomendācijas turpinājis studijas Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), kuru viņš absolvējis 1960. gadā, mācoties docenta Eduarda Miķelsona vokāla klasē. Gurija Antipova diplomdarbs bija ārkārtīgi sarežģīta Borisa Godunova operas partija, kuru izpildot jaunajam operdziedonim izdevās demonstrēt savas balss tembra daiļumu un plašas skanējuma modulācijas.
Rezultātā konservatorijas absolvents tika aicināts uz Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) opertrupu. Šīs trupas solists viņš arī bija gandrīz vai ceturtdaļgadsimta garumā. Gurija Antipova repertuārā bija vairāk kā 50 lomas: viņš izpildījis Dona Žuāna, Mefistofeļa, Doktora Bartolo, Borisa Godunova, Aleko, Porgija, Melnā Bruņinieka un daudzas citas pazīstamas partijas. Šo skatuvisko tēlu interpretācijā daudzi atzīmēja arī Gurija Antipova izcilo dramatiskā aktiera talantu, kas nebūt nav mazsvarīgi, izpildot operu partijas.
Operu partijas Gurija Antipova repertuārā:
Doktors Bartolo (Dž. Rosīni operā “Seviljas bārddzinis”);
Doktors Bartolo (V. A. Mocarta operā “Figaro kāzas”);
Dons Žuāns (V. A. Mocarta operā “Dons Žuāns”);
Filips (Dž. Verdi operā “Dons Karloss”);
Banko (Dž. Verdi operā “Makbets”);
Мefistofelis (Š. Guno operā “Fausts”);
Dalands (R. Vāgnera operā “Klīstošais holandietis”);
Votāns (R. Vāgnera operā “Reinas zelts”);
Hercogs (B. Bartoka operā “Zilā Bārda”);
Džeronīmo (D. Čimarozas komiskā operā “Slepenās laulības”);
Porgijs (Dž. Gēršvina operā “Porgijs un Besa”);
Melnais Bruņinieks (Jāņa Mediņa operā “Uguns un nakts”);
Aklais (Imanta Kalniņa operā “Spēlēju, dancoju”);
Valgudis (Alfrēda Kalniņa operā “Baņuta”);
karalis Renē (P. Čaikovska operā “Jolanta”);
Tomskis (P. Čaikovska operā “Pīķa dāma”);
Boriss Godunovs (M. Musorgska operā “Boriss Godunovs”);
Dosifejs (M. Musorgska operā “Hovanščina”);
Čereviks (M. Musorgska operā “Soročinas gadatirgus”);
Gaļickis (A. Borodina operā “Kņazs Igors”);
Ivans Susaņins (M. Gļinkas operā “Ivans Susaņins”);
Dzirnavnieks (A. Dargomižska operā “Nāra”);
Аleko (S. Rahmaņinova operā “Aleko”);
Leandrs (S. Prokofjeva operā “Mīla uz trim apelsīniem”).
Gurijs Antipovs kā solists piedalījies lielformāta vokāli instrumentālo skaņdarbu izpildījumā:
Johana Sebastiana Baha oratorijā “Mateja pasija”;
Georga Hendeļa oratorijā “Mesija”;
Ludviga van Bēthovena 9. simfonijā;
Volfganga Amadeja Mocarta “Rekviēmā”;
Džuzepes Verdi “Rekviēmā”;
Georgija Sviridova “Patētiskajā oratorijā”;
Marģera Zariņa oratorijā “Mahagoni”.
Operdziedātājs Gurijs Antipovs bija ļoti populārs ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņu vairākkārt ielūdza piedalīties viesizrādēs – izpildīt gan iepriekšminētos lielformāta vokāli instrumentālos skaņdarbus, gan citus vokālos skaņdarbus. Operdziedātājs daudzkārt bija uzstājies Viļņā, Kijivā, Minskā, Maskavā, Ļeņingradā (tagad - Sanktpēterburga).
Lieliskais Latvijas bass kopā ar izcilo latviešu pianistu Hermani Braunu ar panākumiem uzstājies, izpildot kamermūzikas vokālās programmas. Gurija Antipova nozīmīgākā daļa repertuāra sastāvēja no krievu komponistu klasiķu vokālajiem skaņdarbiem, taču viņš mērķtiecīgi izpildīja arī komponistu, savu laikabiedru, skaņdarbus. Tā, dziedātāja izpildījumā pirmoreiz Latvijā atskanējusi virkne Dmitrija Šostakoviča, Andreja Petrova un Georgija Sviridova vokālo skaņdarbu. Būtu jāatzīmē, ka skatuves mākslinieks bija cieši sadarbojies arī ar latviešu komponistiem, tajā skaitā ar Romualdu Kalsonu un citiem.
Līdzās tam savas dzīves laikā Gurijs Antipovs ne mazums pūļu un radošās enerģijas bija veltījis arī pedagoģiskajai darbībai: no 1961. gada viņš bija pasniedzējs Latvijas Valsts konservatorijas vokāla klasē, no 1979. gada – Vokālās nodaļas vadītājs un docētāja p. i. 1989. gadā vokālajam pedagogam G. Antipovam tika piešķirts profesora akadēmiskais nosaukums. Vokālās mākslas lielmeistara audzēkņu vidū ir virkne pazīstamu Latvijas operdziedātāju un kamermūzikas vokālo izpildītāju, kuri uzstājās gan Latvijā, gan tālu aiz tās robežām.
Gurija Antipova izcilākie audzēkņi: Egīls Siliņš, Aivars Krancmanis, Krišjānis Norvelis, Vladimirs Okuņs, Samsons Izjumovs, Romāns Poļisadovs, Ieva Viļuma, Freda Kalēja, Olga Bolotova, Dmitrijs Solovjovs, Vladimirs Pugačovs u.c.
Publikācija: Antipovs G. Latviešu vokālās mākslas attīstības ceļi./ Пути развития латвийского вокального искусства. Rīga, Macību iestāžu metodiskais kabinets, 1981.
Diskogrāfija:
1. Dalība skaņuplašu ierakstos:
Emīla Dārziņa dziesmas;
J. S. Baha oratorija “Jāņa pasija”;
Marģera Zariņa oratorija “Mahagoni”;
fragmenti no Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts”;
Romualda Kalsona vokālie skaņdarbi u.c.
2. Solo skaņuplate:
Gurijs Antipovs (bass) un Hermanis Brauns (klavieres).Izpildīti šādi vokālie skaņdarbi:
Pēteris Čaikovskis “Es gribētu vienā vārdā”/ “Хотел бы в единое слово”, “Piedod”/ “Прости”;
Sergejs Rahmaņinovs “Pie svētā klostera vārtiem”/ “У врат обители святой”, “Liktenis”/ “Судьба”;
Аleksandrs Dargomižskis “Tārps”/ “Червяк”;
Francis Šūberts “Atlass” (ar Heinriha Heines vārdiem);
Roberts Šūmanis “Divi grenadieri”;
Alfrēds Kalniņš “Skan zvani”, “Divi jauni puiši soļo un dzied”;
Emīls Melngailis “Zeltītās lapas”.
Balvas un goda nosaukumi:
1965. gadā – M. Musorgska Vissavienības vokālistu konkursa laureāts, 1. vieta;
1967. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks;
1975. gadā – Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks.
Operdziedonis Gurijs Antipovs ir miris 1999. gada 18. decembrī Rīgā.
Marina Mihaileca
Informācijas avoti:
1). Padomju Latvijas mūzikas darbinieki. – Rīga: Liesma, 1965.
2). Vai, no smiekliem tūdaļ miršu – laikraksts "Zeme", 1998, 24/29 aprīlī, 3.lpp.
3). Mans mūžs ir piepildīts. – "Literatūra un Māksla Latvijā"/1999. g. 30 decembrī, 12. lpp.
4). Gurijam Antipovam aizejot (operdziedoņa piemiņai). – "Literatūra un Māksla Latvijā"/1999. g., 23 decembrī, 14.lpp.
Foto: Gurijs Antipovs (1935–1999) Borisa Godunova lomā Modesta Musorgska tāda paša nosaukuma operā.
Ilustrācijas tēmai
