Gurijs Antipovs
Gurijs Antipovs (1935. g. 13. decembrī Zilupē, Latvijas Republikā – 1999. g. 18. decembrī Rīgā, Latvijas Rpublikā) – operdziedonis un koncertrepertuāra vokālo skaņdarbu izpildītājs (bass), vokālās mākslas pasniedzējs.
Gurijs Antipovs ir dzimis 1935. gada 13. decembrī Zilupē (Latgalē). Viņa tēvs – Vladimirs Antipovs bija mācītājs. Bērnības un jaunības gadus Gurijs Antipovs ir pavadījis Zilupē, kur viņš absolvejis vidusskolu.
Vēlēdamies iegūt profesionālo mūzikas izglītību, 1954. gadā Gurijs Antipovs iestājās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Tomēr jau pēc gada, demonstrējot izcilas sekmes mācībās, viņš, pēc pedagogu rekomendācijas, turpināja studijas augstākajā mācību iestādē – Latvijas Valsts konservatorijā, kuru viņš absolvēja 1960. gadā, studējot docenta E. Miķelsona vokāla klasē. Gurija Antipova diplomdarbs bija visnotaļ sarežģīta Borisa Godunova operas partija, kuru izpildot, jaunajam operdziedonim izdevās demonstrēt savas balss tembra daiļumu, tās skanējuma mainīgumu un elastīgumu.
Rezultātā konservatorijas absolvents ticis aicināts uz Latvijas Operas un baleta teātra trupu; par šīs trupas solistu viņš arī bija gandrīz vai ceturtdaļgadsimta laikā. G. Antipova operdziedoņa repertuārā bija vairāk kā 50 lomas: viņš dziedājis Borisa Godunova, Dzirnavnieka, Tomska, Dona Žuāna, Mefistofeļa, Porgija un daudzas citas pazīstamās partijas. Šo skatuvisko tēlu interpretācijā daudzi atzīmēja arī izcilu G. Antipova dramatiskā aktiera talantu, kas nebūt nav mazsvarīgi, izpildot operu partijas.
Operu partijas Gurija Antipova repertuārā:
Dakteris Bartolo (Dž. Rosīni operā „Seviljas bārddzinis”) un Bartolo (V. A. Mocarta operā „Figaro kāzas”), Dons Žuāns (V. A. Mocarta operā), Filips (Dž. Verdi operā „Dons Karloss”), Banko (Dž. Verdi operā „Makbets”), Dalands (R. Vāgnera operā „Klīstošais holandietis”), Votāns (R. Vāgnera operā „Reinas zelts”), Hercogs (B. Bartoka operā „Zilā Bārda”), Džeronīmo (D. Čimarozas komiskajā operā „Slepenās laulības”), Мefistofelis (Š. Guno operā „Fausts”), Porgijs (Dž. Gēršvina operā „Porgijs un Besa”); Melnais Bruņinieks (J. Mediņa operā “Uguns un nakts”), Aklais (Im. Kalniņa operā “Spēlēju, dancoju”), Valgudis (Alfr. Kalniņa operā “Baņuta”); Boriss Godunovs (M. Musorgska operā „Boriss Godunovs”), Dosifejs (M. Musorgska operā “Hovanščina”), Čereviks (M. Musorgska operā “Soročinas gadatirgus”), кaralis Renē (P. Čaikovska operā “Jolanta”), Tomskis (P. Čaikovska operā “Pīķa dāma”), Gaļickis (A. Borodina operā “Kņazs Igors”), Ivans Susaņins (M. Gļinkas operā “Ivans Susaņins”), Dzirnavnieks (A. Dargomižska operā “Nāra”), Аleko (S. Rahmaņinova operā “Aleko”), Leandrs (S. Prokofjeva operā “Mīla uz trim apelsīniem”).
Gurijs Antipovs kā dziedonis solists vairākkārt bija piedalījies lielformāta vokāli instrumentālo skaņdarbu izpildījumā, tādu, kā:
J. S. Baha „Mateja pasijā”, G. Hendeļa oratorijā “Mesija”, L. Bēthovena 9. simfonijā, V. Mocarta “Rekviēmā”, Dž. Verdi “Rekviēmā”, G. Sviridova „Patētiskajā oratorijā”, М. Zariņa oratorijā “Mahagoni”.
Operdziedonis bija ļoti populārs ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Guriju Antipovu vairākkārt ielūdza piedalīties viesizrādēs - izpildīt gan iepriekšminētos lielformāta vokāli instrumentālos skaņdarbus, gan citus vokālos skaņdarbus. Viņš daudzkārt bija uzstājies Maskavā, Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburgā), Viļņā, Kijevā, Minskā.
Lieliskais Latvijas bass, sadarbojoties ar izcilo pianistu Hermani Braunu, veiksmīgi uzstājās arī, izpildot kamermūzikas vokālās programmas. Viņa repertuāra nozīmīgākā daļa sastāvēja no krievu komponistu klasiķu vokālajiem skaņdarbiem, bet viņš mērķtiecīgi izpildīja arī komponistu, savu laikabiedru, skaņdarbus. Tā, G. Antipova izpildījumā pirmoreiz Latvijā atskanējusi virkne Dmitrija Šostakoviča, Andreja Petrova un Georgija Sviridova skaņdarbu. Būtu jāatzīmē, ka skatuves mākslinieks bija cieši sadarbojies arī ar latviešu komponistiem, tai skaitā, ar Romualdu Kalsonu un citiem.
Līdztekus tam savas dzīves laikā Gurijs Antipovs ne mazums pūļu un radošās enerģijas bija veltījis arī pedagoģiskajai darbībai: no 1961. gada viņš bija pasniedzējs Latvijas Valsts konservatorijas vokāla klasē, no 1979. gada - Vokālās nodaļas docenta p. i. un vadītājs. 1989. gadā viņš, jau būdams autoritatīvs pedagogs, izpelnījās profesora zinātnisko nosaukumu. Vokālās mākslas lielmeistara skolnieku vidū ir virkne pazīstamu Latvijas operdziedoņu un kamermūzikas vokālo izpildītāju, kas uzstājas gan Latvijā, gan tālu aiz tās robežām.
Gurija Antipova izcilākie skolnieki:
Egīls Siliņš, Aivars Krancmanis,Vladimirs Okuņs, Samsons Izjumovs, Romāns Poļisadovs, Ieva Viļuma, Freda Kalēja, Olga Bolotova, Krišjānis Norvelis, Dmitrijs Solovjovs, Vladimirs Pugačovs un citi.
G. Antipovam piešķirtie goda nosaukumi:
1965. gadā - M. Musorgska Vissavienības vokālistu konkursa laureāts, 1. vieta;
1967. g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks;
1975. g. - Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks.
Publikācija:
Antipovs, G . Latviešu vokālās mākslas attīstības ceļi. (Пути развития латвийского вокального искусства). Rīga, Macību iestāžu metodiskais kabinets, 1981.
Diskogrāfija:
1) Piedalīšanās ierakstos skaņuplatēs :
Emīla Dārziņa dziesmu ierakstos;
J. S. Baha „Jāņa pasijas” ierakstā;
Marģera Zariņa oratorijas „Mahagoni” ierakstā;
J. Mediņa operas „Uguns un nakts” fragmentu ierakstā;
Romualda Kalsona vokālo skaņdarbu ierakstos un citos.
2) Solo skaņuplate:
Gurijs Antipovs (bass) un Hermanis Brauns (klavieres).
Izpilda šādus skaņdarbus:
P. Čaikovskis «Хотел бы в единое слово» („Es gribētu vienā vārdā”), «Прости» („Piedodi”); S. Rahmaņinovs «У врат обители святой» („Pie svētā klostera vārtiem”), «Судьба» („Liktenis”); А. Dargomižskis «Червяк» („Tārps)”;
F. Šūberts „Atlass” (ar H. Heines vārdiem); R. Šūmanis „Divi grenadieri”;
Alfrēds Kalniņš „Skan zvani”; „Divi jauni puiši soļo un dzied”; E. Melngailis „Zeltītās lapas”.
Marina Mihaileca
Informācijas avoti:
1) Padomju Latvijas mūzikas darbinieki. Rīga, Liesma, 1965.;
2) Vai, no smiekliem tūdaļ miršu. – laikr. „Zeme”, 1998. 24./29. apr. 3. lpp.;
3) Mans mūžs ir piepildīts.- Literatūra un Māksla Latvijā./1999. 30 dec.12. lpp.;
4) Gurijam Antipovam aizejot (operdziedoņa piemiņai). Literatūra un Māksla Latvijā. 1999, 23. dec. 14. lpp.
Foto: Gurijs Antipovs (1935–1999) Borisa Godunova lomā Modesta Musorgska tāda paša nosaukuma operā.
Ilustrācijas tēmai
