Aleksejs Andrejevs
Aleksejs Andrejevs (1906.g. 15. augustā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1949, ASV) – operdziedonis, tenors.
Aleksejam bija apritējuši 16 gadi, kad viņš kopā ar māti, operdziedoni un vokālās mākslas pedagoģi Аnnu Žerebcovu-Andrejevu, atbrauca uz Rīgu.
Aleksejam Andrejevam piemita īpašība viegli saieties ar cilvēkiem; viņš bieži aizrāvās ar dažādiem darbības veidiem, un tāpēc dzīvē viņam izdevās pietiekami ātri atrast sev daudzas visdažādākās nodarbošanās. Jaunības gados par vienu no viņa aizraušanās veidiem kļuva futbols; viņš sāka nopietni ar to nodarboties, un pat kādu laiku, pēc viņa radinieku stāstītā, uzstājās mačos par Latvijas Nacionālās futbola izlases komandu.
Tomēr pēc kāda laiciņa Aleksejs Andrejevs nolēma atrast sev kaut cik necik solīdu darbu, kas nebūtu saistīts ar sportu, un bez grūtībām iekārtojās par klerku (jeb kalpotāju) Amerikas Savienoto Valstu vēstniecība Latvijas Republikā. Iekārtoties darbā viņam palīdzēja teicama, ģimnāzijā iegūta izglītība; angļu, vācu valodas un dzimtās krievu valodas prasme. Pie tam, dzīvojot Rīgā, A. Andrejevs visai ātri un ciešami bija apguvis latviešu valodu. Tomēr ASV vēstniecībā viņš bija nostrādājis neilgu laiku. Viņa radinieku sarakstē sastopamās atsevišķās ziņas par kaut kādu konfliktu diemžēl nedod iespēju rekonstruēt notikumu ainu.
Аleksejs Andrejevs bija muzikāli apdāvināts cilvēks. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, Krievijas armijas kara flotes virsnieks, kurš vēlāk bija kļuvis par operdziedoni Nikolaju Jeršovu, bija apveltīts ar daiļa tembra tenora balsi. Dziedāt Aleksejs mācījās pie mātes A. Žerebcovas-Andrejevas, un daudzkārt uzstājās viņas studijas audzēkņu koncertos.
Jau būdams gandrīz 30 gadus vecs, Aleksejs kaismīgi aizrāvās ar muzikālo teātri. Tajā laikā viņa rīcībā jau bija solīds vokālais repertuārs, un tādēļ viņš nolēma izmēģināt savus spēkus uz operas skatuves.
1936. gadā Aleksejs Andrejevs tika uzņemts Liepājas Operas teātra trupā. Operā viņš bija nostrādājis ne vairāk par divām sezonām, bet paspēja izpildīt dažas nopietnas lomas – tā ir galvenā partija Š. Guno operā “Fausts”, Mario Kavaradosi partija Dž. Pučīni operā “Toska” un Kņaza partija A. Dargomižska operā “Nāra”. Šajā, sarakstā pēdējā operā, viņu bija dzirdējusi arī Rīgas publika: 1937. gada maijā Liepājas Operas teātris bija viesizrādēs Rīgā.
Paralēli darbam Liepājas Operas teātrī, Aleksejs uzstājās ar solokoncertiem dažādās Latvijas pilsētās, kā arī Rīgas Radiofonā.
Aleksejs Andrejevs atstāja Liepājas Operas teātra skatuvi 1939. gadā. Tas bija saistīts ar to, ka viņš bija pieņēmis Donas Kazaku Kora vadītāja Sergeja Žarova piedāvājumu kļūt par šā vokālā kolektīva solistu. Kopā ar šo kori Aleksejs Andrejevs 1939. gada septembrī devas uz ASV. Tur Aleksejs Andrejevs arī palika un apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Viņš apprecējās ar vijolnieci un dziedātāju Soņju Porteri (Zonia Porter), kura dzemdēja viņam meitu Katrīnu.
1943. gadā, Otrā pasaules kara laikā, Aleksejs Andrejevs tika iesaukts amerikāņu armijā, bet, acīmredzot, karot viņam tomēr nebija nācies. Pēc kara beigām viņš sāka strādāt par tirdzniecības aģentu dažādās amerikāņu firmās un vokālai mākslai vairs nepievērsās.
Diemžēl Alekseja Andrejeva mūžs nebija pārāk ilgs, viņš miris tikai piecus gadus vēlāk pēc savas mīļotās mātes Annas Žerebcovas-Andrejevas nāves.
Marina Mihaileca
Informācijas avots:
LVVA (foto), 2996. f., 1. apr., 10844. l.
