Nikolajs Vasiļjevs

Nikolajs Vasiļjevs (1891. gada 15. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1961. gada 13. jūlijā Rīgā, Latvijas PSR) – operdziedātājs (tenors), režisors un vokālais pedagogs.  

Nikolajs Vasiļjevs ir dzimis Rīgā, strādnieka Ivana Vasiļjeva ģimenē, kurā auguši trīs dēli. Nikolajs bija jaunākais dēls. Pēc baznīcas draudzes skolas beigšanas N. Vasiļjevs mācījies Rīgas Garīgajā skolā un pēc tam – Rīgas Garīgajā seminārā. Vēl būdams Garīgā semināra audzēknis, viņš aizrautīgi interesējās par muzikālo skaņdarbu izpildi: dziedāja baznīcas korī un spēlēja balalaiku krievu tautas mūzikas instrumentu orķestrī.

Absolvējot Garīgā semināra četras klases (starpposma izlaidums), Nikolajs Vasiļjevs devies uz Sanktpēterburgu un tur iestājies Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Jauneklim trūka materiālā atbalsta no radiniekiem, tādēļ viņš bija spiests pastāvīgi pelnīt sev iztikas līdzekļus. Tādēļ līdzās studijām Nikolajs iekārtojies darbā – ieguva sīka ierēdņa vietu Ziemeļrietumu dzelzceļa pārvaldes kantorī.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada pavasarī Nikolajs Vasiļjevs tika iesaukts krievu armijā un nosūtīts uz fronti. Tā paša gada rudenī kādā no kaujām viņš tika smagi ievainots. Pēc ilgstošas ārstēšanās hospitāļos viņš atgriezās Pēterpilī/ Petrogradā – tā tolaik tika dēvēta Krievijas impērijas galvaspilsēta (tagad – Sanktpēterburga). 

Pēc demobilizācijas jauneklis nolēmis turpināt studijas, tādēļ viņš atkārtoti iestājās Pēterpils Universitātē, izvēlēdamies Vēstures un filoloģijas fakultāti. Tomēr šīs studijas viņš tā arī nebija beidzis, domājams, ka tieksme veltīt sevi mūzikai izrādījās stiprāka par visu pārējo.

Līdzās studijām Pēterpils Universitātē Nikolajs Vasiļjevs iestājies Pēterpils Konservatorijā, kur sāka nopietni studēt vokālo mākslu, apgūdams to vokāla klasē pie Pāvela Andrejeva un operas klasē pie Ivana Jeršova un Sofijas Maslovskas. Konservatoijā viņš mācījās no 1918. līdz 1923. gadam, par ko liecina diploms, kas tika viņam izdots 1923. gadā. 

Vēl Pēterpils Konservatorijas pēdējā kursā topošais operdziedātājs guvis vecāku kolēģu atzinību kā talantīgs skatuves mākslinieks. Pateicoties tam, viņš, vēl būdams students, sāka dziedāt Pēterpils Tautas nama Operas teātrī, kur viņam palaimējās būt par tādu krievu skatuves korifeju partneri kā Fjodors Šaļapins, Pāvels Andrejevs, Marija Kuzņecova u.c. 

Pēc Pēterpils Konservatorijas absolvēšanas operdziedātājs tika ielūgts par solistu Jekaterinburgas operas teātrī, kur viņš bija uzstājies tikai vienu nepilnu 1923./1924. gada sezonu. Tas ir saistīts ar to, ka Nikolajs Vasiļjevs bija pieņēmis lēmumu atgriezties Latvijā. Pēc dokumentu iesniegšanas, kas apliecināja, ka viņš ir dzimis Rīgā, N. Vasiļjevam bija pamatojums pretendēt uz Latvijas Republikas pilsonību.

1924. gada aprīlī jaunais Latvijas pavalstnieks Nikolajs Vasiļjevs kopā ar dzīvesbiedri Valentīnu Teļeginu-Vasiļjevu un meitu Svetlanu ieradās Rīgā. 

Nākamo teātra sezonu operdziedātājs jau sāka kā Latvijas Nacionālās operas solists. Par veiksmīgu debiju uz Rīgas skatuves kļuva Viltvārža Dmitrija partija M. Musorgska operā “Boriss Godunovs”. Tai sekoja arī partijas citās operās: Hozē – Ž. Bizē “Karmena”; Kanio – Dž. Verdi “Pajaci”; Valtera fon Štolcinga – R. Vāgnera operā “Nirenbergas meistardziedoņi” u.c. Kopš tā laika Nikolaja Vasiļjeva dzīve un daiļrade bija cieši saistīta ar operas teātri, kurā viņš klūva par dziedātāju solistu, izpildīdams gandrīz vai visas tenora partijas operās, kas tika iestudētas Latvijas Nacionālajā operā. Šo partiju kopskaits bija 75.

Visas savas radošās darbības laikā operdziedātājs bieži bija uzstājies arī pilsētas koncertos, izpildot operu ārijas, dziesmas un romances.

Laiku pa laikam N. Vasiļjevs devās viesizrādēs uz ārzemēm. Visspilgtākās no šādām viesizrādēm bija uzstāšanās kopā ar pasaulslaveno basu Fjodoru Šaļapinu. Tā, 1928. gada jūnijā uz izrādēm Berlīnē, pēc Šaļapina norādījuma, antreprenieris ielūdzis no Rīgas diriģentu Emīlu Kuperu, Latvijas Nacionālās operas kori, kā arī dažus solistus; viņu vidū bija arī N. Vasiļjevs. Berlīnē operdziedātājs veiksmīgi izpildījis Vientiesīša partiju M. Musorgska operā “Boriss Godunovs” un Rodrīgo partiju Ž. Masnē operā “Dons Kihots”.

Rezultātā 1929. gada decembrī viņš tika ielūgts uz Barselonu (Spānija) uzstāties teātri “Lyceo”. Tur divu mēnešu laikā Pasaules izstādes ietvaros tika rīkota “krievu sezona”, iestudētas krievu komponistu operas. Operdziedātāji arī šoreiz tika atlasīti pēc F. Šaļapina rekomendācijām, kurš bija šā festivāla galvenā zvaigzne. Vasiļjevs ar lieliem panākumiem dziedājis kopā ar Šaļapinu M. Musorgska operā “Hovanščina”, izpildot  Andreja Hovanska partiju, un Ž. Masnē operā “Dons Kihots”, izpildot Rodrīgo partiju. Turpat N. Vasiļjevam piedāvāja uzstāties arī divos solokoncertos. 

Papildus tam piezīmēsim, ka N. Vasiļjevam nācās dziedāt vienās operās kopā ar F. Šaļapinu arī Rīgā, kad pasaulslavenais operdziedātājs bija šeit viesojies. Rīgā skatuves mākslinieki kopā uzstājušies operā “Boriss Godunovs” (Šaļapins – Borisa partijā, Vasiļjevs – Viltvārža partijā ) un A. Dargomižska operā “Nāra” (Šaļapins – Dzirnavieka partijā, Vasiļevs – Kņaza partijā). No citiem viesmāksliniekiem, kopā ar kuriem viņš bija dziedājis Rīgā, pats Nikolajs Vasiļevs vislabāk atcerējies radošo sadarbību ar slaveno baritonu Jozefu Švarcu (Švarcs – Skarpija partijā un Vasiļjevs – Mario Kavaradosi partijā Dž. Pučīni operā “Toska”), kā arī uzstāšanos kopā ar izcilo operdziedātāju Mariju Maksakovu (mecosoprāns) Ž. Bizē operā “Karmena”  (Maksakova – Karmenas partijā, Vasiļjevs – Hozē partijā). 

Nikolaja Vasiļjeva radošo interešu loks neaprobežojās ar vokālo mākslu vien. No 1936. gada viņš sāka nodarboties ar režiju Latvijas Nacionālajā operā un Liepājas pilsētas drāmā un operā (tagad – Liepājas teātris). Tā, viņš bija režisējis savu operas “Boriss Godunovs” iestudējuma variantu, iestudējis F. Čilea operu “Adriāna Lekuvrēra” u.c.

Nikolaja Vasiļjeva daiļrade ir saistīta arī ar Latvijas kinomākslas tapšanu: 1934. gadā viņš atveidojis galveno – Kārļa lomu pirmajā latviešu muzikālā spēlfilmā “Tautas dēls” (mūzikas autors: Marks Lavrijs; režisors: H. Ballašs; filma nav saglabājusies).

Otrā pasaules kara laikā, 1941.–1944. gadā Nikolajs Vasiļjevs bija Liepājas operas un drāmas teātra solists un šajā teātrī turpinājis iestudēt operas. Viņa iestudējumu vidū bija šādas operas: R. Vāgnera “Klīstošais holandietis” (1941. g.); Ž. Bizē “Karmena” (1942. g.); Dž. Pučīni “Toska” un P. Maskaņji “Zemnieka gods” (1943. g.). 1944. gadā viņš iestudējis arī J. Štrausa opereti “Sikspārnis”.

1944. gada rudenī Nikolajs Vasiļjevs atgriezās Rīgā un turpināja režisora darbību Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB). Viņa režijā Rīgā tika iestudētas klasiskā repertuāra operas: P. Čaikovska “Pīķa dāma”, M. Gļinkas “Ivans Susaņins”, A. Borodina “Kņazs Igors” u.c. Kopumā padomju okupācijas laikos N. Vasiļjevs bija iestudējis gandrīz vai 30 operas. Viņa režisētās izrādes vienmēr izcēlās ar pārdomātu iestudējumu un noformējuma krāšņumu. Labi pārzinādams vokālās mākslas specifiku, viņš vienmēr domājis par to, lai skatuviskā darbība netraucētu operdziedātājiem un neradītu papildu slodzi viņu balsīm.

Kā operdziedātājs Nikolajs Vasiļjevs radījis veselu virkni spožu skatuvisku tēlu. Par pašām veiksmīgākajām tiek uzskatītas šādas viņa izpildītās tenora partijas: Hozē, Trubadūrs, Loengrīns, Germans, Radamess, Mario Kavaradosi, Rodrīgo u.c. Operdziedētāja spēcīgās un izteiksmīgās balss patīkamais tembrs, viņa parfektā aktiermāksla un spilgta skatuviskā āriene vienmēr apbūra publiku.

Savā bagātā radošā pieredzē Nikolajs Vasiļjevs, būdams Latvijas Valsts konservatorijas docents, dāsni dalījies ar studentiem: no 1945. gada oktobra līdz 1961. gada maijam viņš vadījis Operas klasi konservatorijā.

Sava mūža nogalē izcilais Latvijas operdziedātājs, vokālais pedagogs un režisors nolēmis uzrakstīt savas atmiņas. Tās liecina par viņa dzīvo analītsko prātu un lielisko atmiņu. Neliela manuskripta lappuses ietver sevī ne tikai epizodes no viņa paša radošās dzīves, bet arī demonstrē mums ļoti spilgtus N. Vasiļjeva slaveno laikabiedru portretus, ar kuriem viņam bija palaimējies kopā strādāt un dziedāt, vai arī kurus viņš bija pazinis kā skatītājs un klausītājs.

Literārais darbs: 

Н. Васильев. Мои воспоминания о выдающихся деятелях искусства./ Manas atmiņas par izcilajiem mākslas darbiniekiem. - Рига, 1960 (на правах рукописи/ ar manuskripta tiesībām). 44. lpp. 

Apbalvojumi un goda nosaukums:

Sv. Staņislava 3. pakāpes ordenis (1915. g.);

4. šķiras Atzinības krusts (1939. g. 1. decembrī);

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1956. g.).

 Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

LVVA, 256. f.,  3. apr., 300. lieta;

LVA, 1655. f., 1. apr.,  132. lieta;

Latvju skaņu mākslinieku portrejas.  – Rīga, 1930. 99. lpp.;

Padomju Latvijas mūzikas darbinieki. –  Rīga, 1965., 574.-576. lpp.;

Vija Briede. Latviešu operteātris. –  Rīga: Zinātne, 1987.