Dmitrijs Arbeņins

Dmitrijs Arbeņins (1876. g. 13. novemrī Kijivā, Krievijas imperijā – 1955. g. 11. februārī Helsinkos, Somijā) – dramatiskā teātra aktieris, operdziedātājs, režisors inscenētājs.

Dmitrijs Arbeņins absolvējis ģimnāziju Kijivā, tad – Imperatora Krievijas Mūzikas biedrības Kijivas nodaļas mūzikas skolu, kurā apguvis vokālo mākslu pie itāļu maestro Džūlio Dāvida. Pēc tam D. Arbeņins mācījies pie vokālā pedagoga no Vīnes profesora Hūgo fon Matīsa, kā arī pie profesora Kamillo Everardi.

Kā lielākajai daļai tā laika Krievijas skatuves mākslinieku, Dmitrija Arbeņina skatuviskā karjera sākās provincē. Viņš strādājis daudzos Krievijas impērijas pilsētu teātros gan kā dramatiskā teātra aktieris, gan kā operdziedātājs, gan kā pedagogs. Laikam ritot, viņu aizvien vairāk saistījis režisora inscenētāja darbs; strādājot šajā jomā, viņš bija ieguvis pieredzi un autoritāti. 

Pēc ilggadējā darba provincē Dmitrijs Arbeņins saņēmis ielūgumu strādāt Pēterburgas Tautas nama Lielajā Operā. No 1911. līdz 1915. gadam viņš bija šā teātra režisors, bet kopš 1917. gada kļuva par vecāko režisoru. Vienlaikus Arbeņins vadījis Teātra nodaļu grāfa Šeremetjeva Mūzikas un vēstures biedrības kursos. 

1918. gada otrajā pusē Dmitrijs Arbeņins emigrējis no Padomju Krievijas un pārcēlies uz dzīvi Latvijā, jo viņu bija ielūdzis izcilais latviešu komponists Jāzeps Vītols, kas piedāvājis viņam galvenā režisora amatu topošajā Latvijas Nacionālajā operā. Arbeņins brauca uz Latviju tajā pašā vēsturiski slavenā vilcienā, ar kuru dzimtenē atgriezās aptuveni 300 latviešu. To vidū bija apmēram 120 skatuves mākslinieku, tostarp, pats Jāzeps Vītols, kā arī operas solisti Jānis Niedra, Olga Pļavniece, Pauls Sakss, diriģents Teodors Reiters u.c. 

Pirmā izrāde, kuru režisors Dmitrijs Arbeņins iestudējis 1918. gada oktobrī neatkarīgajā Latvijā, bija Riharda Vāgnera opera “Klīstošais holandietis”. 1919. gadā režisors iestudējis šādas operas: Pētera Čaikovska “Pīķa dāma”, Džuzepes Verdi “Rigoleto” un Riharda Vāgnera “Tanheizers”. 

Dažus gadus Dmitrijs Arbeņins radoši strādājis Latvijas Nacionālajā operā. Neskatoties uz panākumiem, galvenajam režisoram bija grūti atrast kopīgu valodu ar operas galveno diriģentu Teodoru Reiteru - tas radījis daudz neērtību, sarežģīdams visa Operas kolektīva darbību. 1923. gada rudenī pēc Latvijas Nacionālās operas direkcijas iniciatīvas Dmitriju Arbeņinu galvenā režisora amatā nomainījis Pēteris Meļņikovs. 

Tomēr, neskatoties uz to, laiku pa laikam Latvijas Nacionālās operas vadība ielūdza Dmitriju Arbeņinu iestudēt atsevišķu operu uzvedumus. 1927. gadā Arbeņina vadībā tika veiksmīgi iestudētas Fromentāla Elī Alevī opera “Žīdiete” un Džuzepes Verdi “Masku balle”. 1929. gadā panākumus Rīgas publikas vidū guva viņa iestudētā Johana Štrausa operete “Čigānu barons”.

1925. gadā Dmitrijs Arbeņins tika ielūgts strādāt Lietuvas Valsts teātrī Kauņā. Tur viņš iestudējis šādas operas: Dž. Pučīni “Toska”, P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”, Ž. Bizē “Karmena”, Dž. Verdi “Rigoleto” un P. Maskaņji “Zemnieka gods”. Kā viesrežisors viņš iestudējis operizrādes Vācijā (Berlīnē, Leipcigā) un Igaunijā.

Dmitrijs Arbeņins pastāvīgi nodarbojies ar pedagoģisko darbību: 1925. gada septembrī viņš sāka vadīt Pētera Posņikova Mūzikas privātskolas Opermākslas klases skatuvisko nodaļu, pasniedzot arī dažās citās kultūras iestādēs. Viņš pasniedzis operas un aktierspēles mākslu Zeltmaša skolā un mīmiku dažās kinostudijās, kopš 1926. gada vadījis savu operas privātstudiju.

Kopš 1926. gada Dmitrijs Arbeņins vadījis Opermākslas klasi Latvijas Konservatorijā. Konservatorijas vadība augsti novērtēja viņa radošo darbu ar studentiem, kuri guva nozīmīgus panākumus, apgūdami skatuves mākslu un iegūdami pieredzi viņa vadītājā klasē, jo viņš iestudējis atsevišķus operu fragmentus un pat veselas izrādes, kā tas tika kādreiz pieņemts Krievijas konservatorijās. Taču Dmitrijs Arbeņins tā arī nebija apguvis latviešu valodu, kas izsaucis lielas studentu daļas pastāvīgu neapmierinātību un sūdzības. 1934. gadā Dmitrijam Arbeņinam nācās aiziet no Latvijas Konservatorijas.

Laiku pa laikam Dmitrijs Arbeņins uzstājās plašas auditorijas priekšā, lasot publiskās lekcijas, kas tika veltītas dažādām teatrālām tēmām, piemēram: «О вокальном искусстве»/ “Par vokālo mākslu”; «Сущность оперной игры как логическое следствие стиля «раппрезентативо»/ “Operas aktierspēles būtība kā “rapprezentatīvo” stila loģiskās sekas” u.c. 

Dmitrijs Arbeņins sacerējis lugas bērnu teātrim un pats iestudējis šīs lugas dažās Rīgas ģimnāzijās.

Spriežot pēc ziņojumiem preses izdevumos, 20. gadsimta 20. gados profesionālā režisora Dmitrija Arbeņina autoritāte bija pietiekami augsta, un viņa kā režisora inscenētāja darbu bieži izmantoja gan drāmas teātru kolektīvi, gan privātie teātra pulciņi.

Tomēr Latvijas mūzikas un teātra vēsturē Dmitrijs Arbeņins iegājis, pirmām kārtām, kā pirmo Latvijas Nacionālās operas izrāžu režisors inscenētājs.

Dmitrijs Arbeņins bija Latvijas Republikas pilsonis kopš 1927. gada 6. septembra.

Skatuves mākslinieks Dmitrijs Arbeņins ir miris 1955. gada 11. februārī Helsinkos, Somijā.

Publikācijas:

“История актерства”/ “Aktiermākslas vēsture”;

“Театральная импровизация в исторической перспективе”/ “Teatrālā improvizācija vēstures perspektīvā”;

“Оперная игра”/ “Operas spēle”;

“Постановка голоса: Теорія и анализ вокальныx принципов великой Болонской школы пенія”/ “Balss nostādīšana: lielās Boloņas dziedāšanas skolas vokālo principu teorija un analīze”. Рига: M. Дидковскій,1934.

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

LVA, 1655. f., . apr., 17. lieta.

Vija Briede. Latviešu operteātris. Rīga, “Zinātne”, 1987, 14.–16. lpp. 

Газета «Эхо», 1925, №18.

„Baltijas Vēstnesis”, 1919, 20. sept.  Ļoti pasludinošs spriedums par latviešu skatuves mākslu.