Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pjotrs Meļņikovs

Pjotrs Meļņikovs

Pjotrs Meļņikovs (1867 – 28.12.1940) – operdziedātājs, izcilais operas izrāžu režisors.

Pjotrs Meļņikovs ir dzimis muzikālā ģimenē. Viņa tēvs Ivans Meļņikovs (1832 -1906), operdziedātājs (baritons), ilgus gadus bija viens no vadošajiem Sanktpēterburgas Marijas (Мариинcкий) teātra solistiem. Un tā nav nejaušība, ka jaunības gados nākamais slavenais režisors arī bija sapņojis par operdziedātāja karjeru.

Vokālo mākslu Pjotrs Meļņikovs bija apguvis, privāti mācoties pie profesora K. Everardi Kijevā, pēc tam viņš to pilnveidoja Parīzē un pat pietiekami ilgu izpildīja galvenās operu partijas, uzstājoties uz Pārvietojamās operas skatuves. Pēc tam Pēteris Meļņikovs nolēma, ka operdziedātāja karjera tomēr nav viņa nolemtais ceļš, it īpaši tādēļ, ka bija ļoti aizrāvies ar operas izrāžu režiju un pat nopietni pievērsās šai nodarbei. Šajā jomā viņam ātri izdevās iekarot autoritāti.

1890. gadu beigās P.Meļņikovs kā režisors strādāja S.Mamontova Privātajā operā. Viņa iestudējumu spektrs bija plašs – gan tradicionālā klasika, gan jauniestudējumi, gan vecās, sen neiestudētās krievu operas. Daudzas populārās izrādes notika, piedaloties pasaulslavenajam basam Fjodoram Šaļapinam, kas tika ielūgts teātrī tieši pēc P. Meļnikova iniciatīvas.  

Meļņikova un Šaļapina draudzība turpinājās ilgus gadus – viņi kopīgi strādāja abu Krievijas galvaspilsētu - Sanktpēterburgas un Maskavas - Imperatora teātros. Kad Šaļapins nolēma pats izmēģināt savus radošos spēkus režijā, viņš tieši Meļņikovu 1911. gadā bija aicinājis piedalīties kopējā darbā pie M. Musorgska operas „Hovanščina” iestudēšanas – gan Lielajā teātrī, gan Marijas teātrī.

Par īpaši veiksmīgām izrādēm tiek uzskatītas Meļņikova iestudētās krievu komponistu operas: «Ruslans un Ludmila», «Jevgeņijs Oņegins», «Pīķa dāma», «Kņazs Igors», «Maija nakts», «Kiteža». Tomēr ar to vien viņa režisora darbs neaprobežojās. P. Meļņikovs bija iestudējis arī lieliskās itāliešu komponistu operas, to skaitā, Dž. Verdi operas, kā arī franču un vācu komponistu, to skaitā, R. Vāgnera operas.  

No 1918. līdz 1922. gadam P. Meļņikovs neizbraukdams pastāvīgi dzīvoja Maskavā un turpināja strādāt Lielajā teātrī, kaut gan uzskatīja, ka Padomju Krievijas apstākļos mūzikas mākslai valsts līmenī tiek piešķirts pārāk maz ievērības, un viņa izredzētajam skatuves mākslas virzienam nav nekādas perspektīvas attīstībai. Tādēļ viņš labprāt pieņēma Latvijas Nacionālās operas direkcijas ielūgumu un kopš 1922. gada rudens sāka strādāt Rīgā, nomainīdams iepriekšejo galveno režisoru Dmitriju Arbeņinu.

Nākamo P.Meļņikova «valdīšanas» Nacionālajā Operā desmitgadi varētu raksturot, kā  ārkārtīgi intensīvu radošās darbības laika posmu. Sākumā Meļnikovs strādāja pie teātra iepriekšējā repertuāra izrāžu redakcijām, bet drīzumā sāka iestudēt pats savas oriģinālās izrādes. Katra pirmizrāde piesaistīja milzīgu publikas interesi, bet visvairāk publikai patika izrādes «Hofmaņa pasakas», «Salome» un it īpaši «Toska». Šīs izrādes tika iestudētas, radoši sadarbojoties ar Latvijas Nacionālās operas diriģentiem T. Reiteru un J. Mediņu.  

Kārtējo režisora radošās iedvesmas kāpinājumu Pēteris Meļņikovs izjuta 1920. gadu otrajā pusē, kad Rīgā tika aicināts strādāt viņa bijušais kolēģis, ar kuru kopīgi tika strādāts Krievijas teātros, diriģents Emīls Kupers. Latvijā viņi kopīgi strādāja 3 teātra sezonu laikā. Viņi ļoti labi izprata un cienīja viens otra radošās ieceres un kopīgiem spēkiem iestudēja Latvijā virkni brīnišķīgu operas izrāžu. Par visievērojamāko iestudējumu kļuva N. Rimska-Korsakova opera «Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu», kas tika iestudēta 1926. gada septembrī. Meļnikova un Kupera versijā opera pastāvīgi guva panākumus pie publikas un izsauca operas cienītāju sajūsmu. Starp citu, tāds pats triumfs sagaidīja šo «Kitežas» versiju arī Parīzē, kad 1929. gadā tā tika iestudēta Privātajā Krievu operā, un 1933. gadā slavenajā Milānas Operas teātrī La Scala, kur pēc izrādes publika sagaidīja Meļņikovu un Kuperu ar ovācijām. Pēdējo reizi Meļņikovs atkārtoti iestudēja «Kitežu» Rīgā, savā pēdēja mūža gadā - 1940. Viņš uzskatīja, ka gudrības ziņā šī opera ir neparasti dziļa un ir viena no sarežģītākajām izrādēm, kas domātas iestudēšanai.

N. Rimska-Korsakova mūzikas neparasto spēku un izteiksmīgumu Meļņikova-Kupera radošais tandēms izcēla, iestudējot operas «Pasaka par caru Saltanu» ( 1925.g.), «Sadko» (1927. g.) un „Zelta gailītis” (1928. g.). Bet arī citi Meļņikova operu iestudējumi lika publikai steigšus doties uz teātri, lai varētu noklausīties un paskatīties, bet pēc tam kaismīgi apspriest redzēto izrādes traktējumu un, pats galvenais, neviens skatītājs nepalika vienaldzīgs. Tā bija arī ar Meļņikova un Kupera kopīgo M. Musorgska operas «Hovanščina» iestudējumu, Dž. Verdi operas «Otello», un it īpaši R. Vāgnera operas «Valkīra» iestudējumu.  

Kopš 1932. gada P. Meļņikovs vairs pastāvīgi nestrādāja Latvijas Nacionālajā operā, tomēr ar viņu tika noslēgti līgumi uz dažiem mēnēšiem un konkrētu operu iestudēšanai. Līdzās tam viņu ielūdza sadarboties Tallinas un Kauņas operas teātros.

Dažus gadus pēc kārtas P. Meļņikovs ļoti raženi bija strādājis Liepājas Pilsētas teātrī: 1930. gadā viņš iestudēja Ž. Bizē operu «Karmena», kuru klausītaji uzņēma ar sajūsmu, pēc pirmizrādes beigām likās, ka ovācijas nebeigsies vispār. 1933. gada aprīlī tikpat veiksmīgs bija P. Čaikovska operas «Pīķa dāma» iestudējums. Krievu komponista A. Dargomižska opera «Nāra», kas tika iestudēta 1936. gadā, arī tika kaismīgi uzņemta Liepājā, kā tas notika ar tās pašas operas iepriekšējo Meļņikova versiju Rīgā. Tajā pat 1936. gadā režisors iestudēja Liepājā Š. Guno operu «Fausts». Dažus viņa iestudējumus varēja redzēt arī Rīgas publika, kad Liepājas teātris bija viesizrādēs Rīga.  

Pjotrs Meļņikovs, radoši darbojoties kā režisors, deva milzīgu ieguldījumu Latvijas teātra mākslā, pat skaita ziņā viņš bija iestudējis gandrīz 40 izrādes! Tomēr daudz svarīgāks ir viņa muzikālās izrādes mākslinieciskais traktējums, ko var raksturot kā augsti kvalitatīvu. P. Meļņikovam bija liela pieredze, pirms tam Krievijā viņš bija strādājis pie daudzu operu iestudēšanas, un tas būtiski atviegloja viņa režisora darbu operas teātrī Rīgā.

Operu skatuvisko risinājumu režisors detalizēti izstrādāja, un viņa iestudējumā jebkura opera kļuva nevis par koncertu, kurā uzstājās kostīmos tērpti operdziedātāji, bet gan par muzikālu lugu ar interesantu dramatisku sižetu. Galveno ievērību P. Meļņikovs pievērsa formas radīšanai, ārējam izteiksmīgumam. Viņš strikti, takti pēc takts, izstradāja «kustību partitūru», pakļaudams mūzikas skanējumam skatuves darbību. P. Meļņikovs prata atrast katras lomas skatuvisko „zīmējumu”, piemērodams to konkrētajam izpildītājam un saskaņodams ar dramatisko sižetu. P. Meļņikovam piemita prasme labi izprast katra skatuves mākslinieka individualitāti. Pats būdams pieredzējis operdziedātājs, viņš domāja arī par to, lai skatuves māksliniekiem būtu ērti vienlaicīgi spēlēt lomu un dziedāt operas partiju.

 Īpaši meistarīgi viņam izdevās iestudēt krievu operas klasiku. Augstu māksliniecisko līmeni sasniedza arī viņa iestudētās latviešu komponistu operas: Jāņa Mediņa «Uguns un nakts», A. Kalniņa «Salinieki», Jāzepa Mediņa «Vaidelote». Publika atzinīgi novērtēja arī P. Meļņikova iestudētās Rietumeiropas komponistu operu izrādes.

Periodiski Pjotrs Meļņikovs publicēja memuāru rakstura aprakstus Rīgas krievu preses izdevumos.

 

P. Meļņikova apraksti, kas publicēti Rīgā:

«Направник на репетициях»  („Napravņiks mēģinājumos”) (no bijušā Marijas operas teātra režisora atmiņām);

«Выдающиеся певцы недавнего прошлого» („Nesenās pagātnes izcilie operdziedātāji”) (no senām atmiņām par teātri);

«Басы, баритоны и тенора» („Basi, baritoni un tenori”) ( Marijas teātra aizkulisēs);

«Под сенью Мариинского т-тра» („Marijas teātra pavēnī”) (no senās pagātnes);

«Мои встречи с Чайковским» („Manas tikšanās ar Čaikovski”).

 

Laikabiedri par Pēteri Meļņikovu:

 

«Viņš bija ļoti pieredzējis, darbīgs režisors, no kura es daudz ko biju iemācījies. .. varētu teikt, ka viņa pieredzes un vērtīgās vadības ietekmē tika izaudzināta mūsu skatuves vecākā un vidējā paaudze, un visi viņu piemin ar labiem, cēliem vārdiem».  (Nikolajs Vasiļjevs).

 

«Viņš bija muzikāli izglītots un centās apvienot mūziku ar kustībām un aktierspēli...

Viņa ietekmē ..  pieauga cieņa pret detalizēti izstrādāto, pārdomāto darbu».

(Мariss Vētra).

Bibliogrāfija:

LVVA, Фонд 2996, опис. 12, дело 16177;

LVA, фонд № 265, опис. 3, дело 664;

Рассохина В.П. Оперный театр Мамонтова (Mamontova operas teātris). М.1985;

Н.Васильев. Мои воспоминания о выдающихся деятелях искусства (Manas atmiņas par izciliem mākslas darbiniekiem). 43. lpp.;

M.Vētra. Mans baltais nams.

Marina Mihaileca

Ilustrācijas tēmai