Anatolijs Savčenko

Anatolijs Savčenko (1933. g. 30. maijā Vitebskā, Baltkrievijas PSR – 1998. g. 18. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā ) – operdziedātājs (tenors). 

1945. gadā, būdams pusaudzis, Anatolijs Savčenko kopā ar saviem vecākiem pārcēlies dzīvot uz Rīgu, šeit viņš turpinājis mācīties vidusskolā. 1947. gadā viņš pabeidza astoto klasi un sāka strādāt par frēzētāju Rīgas Autoelektroaparātu rūpnīcā.

1952. gadā Anatolijs Savčenko tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā. Dienējot padomju armijā, viņš sāka dziedāt karavīru korī, jo atklāja, ka viņam ir lieliska dzirde un brīnišķīgas vokālās dotības. A. Savčenko nosūtīja mācīties uz mūzikas skolu pieaugušajiem, kā arī ar laiku uzticēja viņam vadīt armijas kori.

Pēc obligātā militārā dienesta beigām Anatolijs Savčenko atgriezās Rīgā un atkal sāka strādāt rūpnīcā. Taču viņa aizraušanās ar mūziku un vēlme dziedāt aizvien pieauga, tādēļ A. Savčenko iestājās Rīgas Dzelzceļnieku kultūras pils vokālajā studijā, kur apguva dziedāšanas mākslu.

1957. gadā Anatolijs Savčenko ieņēma pirmo vietu republikāniskajā jauno izpildītāju konkursā un viņš tika ielūgts dziedāt Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets) korī. Radošais darbs teātrī pavēra viņa priekšā jaunu, līdz šim neredzētu, brīnišķīgu operas pasauli. A. Savčenko cītīgi turpinājis apgūt vokālo mākslu, attīstīt un līdz pilnībai izkopt savu balsi.

Pēc diviem gadiem topošajam operdziedātājam sāka piedāvāt nelielas solo partijas, kuras viņš sekmīgi izpildījis. Pēc tam bija dažu mēnešu ilgā stažēšanās pie Bulgārijas operdziedātāja (tenora) un mūzikas pedagoga profesora Ilijas Josifova (1912–1993). Pēc tam A. Savčenko sāka mācīties pie Rīgas slavenībām – pie operas solista (baritons) un Latvijas Valsts konservatorijas profesora Aleksandra Viļumaņa (1910–1980), kā arī pie lieliskās latviešu operdziedātājas (soprāns) Alīdas Elizabetes Vānes (1899–1969).

Pakāpeniski, sākot ar 1960. gadu, Anatolijs Savčenko sāka izpildīt visas Latvijas Valsts operas un baleta teātra repertuāra liriskā tenora partijas. Pēc neilga laika operdziedātājs kļuva par vienu no vadošajiem operas trupas solistiem. Аnatolija Savčenko vokālā tehnika bija nevainojama, viņam piemita neparasti silts un “sulīgs” balss tembrs. Operdziedātāja balss vienmēr bija lieliski sadzirdāma visā operas teātra zālē.

Nozīmīgākās operu partijas A. Savčenko repertuārā:

Hercogs (Dž. Verdi operā “Rigoleto”);

Alfrēds Žermons (Dž. Verdi operā “Traviata”);

Grāfs Almaviva (Dž. Rosīni operā “Seviljas bārddzinis”); 

Rūdolfs (Dž. Pučīni operā “Bohēma”);

Fausts (Š. Guno tāda paša nosaukuma operā);

Vladimirs Ļenskis (P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”);

Kņazs Sinodals (A. Rubinšteina operā “Dēmons”);

Hofmanis (Žaka Ofenbaha operā “Hofmaņa stāsti”);

Aleksis (Oļģerta Grāvīša operā “Audriņi”) un daudzas citas. 

Operdziedātājs bieži uzstājās koncertos, izpildīja populāros vokālos skaņdarbus. Izpildot jebkuru, pat pašu nelielāko un vienkāršāko skaņdarbu, dziedātājs atrada īpašus izteiksmes līdzekļus, jaunu vokālo tonalitāti. Viņa izpildījums vienmēr bija augstā profesionālā līmenī, viņa priekšnesumi atšķīrās ar augstu māksliniecisko izteksmīgumu, un tādēļ viņam vienmēr bija plašs talanta pielūdzēju loks Rīgas publikas vidū.

1993.-1998. gadā Anatolijs Savčenko uzstājās Rīgas romanču teātrī “Baltā krizantēma”/«Белая хризантема». Šo romanču teātri viņš bija izveidojis kopā ar dziedātāju Nonnu Rahmanovu. Galvenokārt viņš dziedājis romances un dziesmas – gan solo izpildījumā, gan duetā.

Anatolijs Savčenko ir miris 1998. gada 18. septembrī Rīgā. Apbedīts Miķeļa kapos.

Goda nosaukums:

Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1975. g.).

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Гурин А. Пел душой (Viņš uzstājās, dvēselei dziedot). – Русская газета, 1998, 26 сентября. 

Шабалин Георгий. Он песне отдал все сполна (Viņš visu ir atdevis dziesmai). – Панорама Латвии, 1998, 30 октября.

Кисис Наталья. "Ленский со мной – на всю жизнь!" („Ļenskis ir ar mani – uz mūžu!”). – Диена , 1997, 29 ноября.

Радин, И. Анатолий Савченко. – Советская молодежь, 1964, 25 ноября.