Rīgas pilsētas krievu ģimnāzija

Rīgas pilsētas krievu ģimnāzija (bijusī Lomonosova ģimnāzija). 1919 - 1935.
Vispazīstamākā starp krievu ģimnāzijām, kuras starpkaru laikposmā darbojušās Latvijā, bija Rīgas pilsētas krievu vidusskola (no 1929./30. mācību gada - Rīgas pilsētas krievu ģimnāzija), kas vairāk ir pazīstama kā Lomonosova ģimnāzija.
Par Rīgas pilsētas krievu vidusskolas (RPKV) oficiālo dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1919. gada 15. janvāris. Taču gan pedagogi, gan skolēni uztvēruši savu vidusskolu kā Lomonosova sieviešu ģimnāzijas pēcteci, kura pirms Pirmā pasaules kara bija darbojusies Rīgā.
Lomonosova sieviešu ģimnāzija tika dibināta 1868. gadā – laikposmā, kad Baltijas novadā tika vērojama krievu iedzīvotāju nacionālās pašapziņas atmoda. Gadiem ritot, ģimnāzija paplašinājusies un kļuvusi arvien spēcīgāka. 19. gadsimta 70. gados tai tika uzcelta speciāla ēka Troņmantnieka bulvārī 29 (patlaban – Raiņa bulvaris 29). Vairāk nekā pusi finanšu līdzekļu ēkas būvei saziedojušas privātpersonas un pašas ģimnāzijas kolektīva locekļi. Savu uzplaukumu Lomonosova ģimnāzija piedzīvojusi 20. gadsimta sākumā. Taču Pirmais pasaules karš kļuvis tai par liktenīgu. 1915. gadā lielākā daļa ģimnāzijas pedagogu un skolnieču evakuējās uz Krievijas impērijas iekšzemes guberņām. Ģimnāzijas iekārtas un daļa tās personāla nonākusi Taurijas guberņas Geņičenskas pilsētā.
Tādēļ 1919. gadā krievu ģimnāziju nācās atjaunot, burtiski sakot, tukšajās sienās. 1919. gada vasarā, pateicoties Krievu skolotāju savienības centieniem, vidusskola nonāca Rīgas pilsētas pašvaldības aizgādnībā. Taču panākt tās tiesisko pēctecību attiecībā uz Lomonosova ģimnāziju neizdevās. Kaut gan 1919. gada augustā Pilsētas valde bija atvēlējusi Rīgas pilsētas krievu vidusskolai (RPKV) ēku Troņmantnieka bulvārī 29, drīzumā šīs tiesības tika apstrīdētas. Rezultātā šī vidusskola palika bez telpām, kuras agrāk tā bija ieņēmusi.
Pēc bijušā RPKV audzēkņa Borisa Pļuhanova atmiņām: “Skola pēc būtības palika bezpajumtniece. Es personīgi kārtoju iestājeksāmenus vecajā skolas ēkā Raiņa bulvārī 29. Pēc tam skola tika izvietota 3. latviešu vidusskolas telpās Kr. Valdemāra ielā 1. Un visbeidzot, divus pēdējos gadus, mēs mācījamies latviešu pamatskolas ēkā Kronvalda bulvārī 8. Pēc skolas absolvēšanas 1929. gadā mēs piedalījamies tās pārvietošanā uz jaunām telpām – Akas ielā 10. Pirms tam, visus sešus gadus, skola strādājusi vakarmaiņā.” (1991. gadā pierakstījusi T. Feigmane).
Sešu gadu laikā šī vidusskola darbojusies ēkā, kas atradās Akas ielā 10. Kad likās, ka vidusskola atkal ir uzplaukusi un kļuvusi spēcīgāka, to piemeklējis nāvējošs trieciens. Saskaņā ar Pilsētas valdes 1935. gada 13. februāra lēmumu, tās finansējums tika krasi samazināts. Tādējādi krievu vidusskolas liktenis bija izlemts. Pēc izglītības ministra Augusta Tenteļa rīkojuma, no 1935. gada 1. septembra šī krievu vidusskola tika slēgta, bet tās direktors Adriāns Mosakovskis un pārējie skolotāji atbrīvoti no ieņemamajiem amatiem.
Kur tad slēpjas šīs ģimnāzijas fenomens? Kāpēc tieši tai bija lemts ieiet vēsturē? Domājams, iemeslu tam ir daudz. Pirmām kārtām, nevienā no Latvijas krievu ģimnāzijām nav bijis tik izcilu personību zvaigžņota sastāva. Neapšaubāmi, pirmām kārtām tik spīdoša kolektīva izveides nopelni pieder tiem pedagogiem, kuri strādājuši šeit ģimnāzijas pastāvēšanas sākumposmā un vadījuši ģimnāziju tās grūtajā ceļā. 1919. gadā par ģimnāzijas pirmo direktoru kļuvis Johans (Ivans) Kēlers (1873-1954), kurš no 1901. gada strādājis par pasniedzēju Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. Viņš bijis Maskavas Universitātes absolvents, pasniedzis vēsturi un ir virknes kvalitatīvu mācību grāmatu autors.
Kā atcerējās B. Pļuhanovs: “Kēleram patikusi krievu vēsture, un viņam bija sava personīgā attieksme pret krievu valsts dibinātājiem, kas bija atšķirīga no izplatītajiem stereotipiem. Konkrēti un tēlaini atveidojot pagātnes ainas, viņš vērsās pie akadēmiskajiem vēstures kursiem un pirmavotiem, kas īpaši aizrāva skolēnus un radīja viņos garīgu pacēlumu.” (1991. gadā pierakstījusi T. Feigmane.)
Šīs ģimnāzijas radītāju vidū bija arī Fjodors Erns (1863-1926), kuram gan tikai īsu laikposmu, 1921. gadā, bija lemts vadīt šo krievu vidusskolu. Kopš 1889. gada šis brīnišķīgais pedagogs raženi strādājis daudzās Rīgas mācību iestādēs.
Taču vislielāko ieguldījumu ģimnāzijas tapšanā bija sniedzis Adriāns Mosakovskis (1871-1939), kurš vadījis Rīgas pilsētas krievu vidusskolu no 1921. gada rudens un līdz pat tās slēgšanai. Visa viņa ilggadējā pedagoģiskā karjera bija saistīta ar Latviju. Sākumā viņš pasniedzis krievu valodu Liepājas skolās, pēc tam – Rīgā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā viņš vadījis Rīgas Pedagoģisko biedrību. Vēlāk, jau Latvijas Republikā, Adriāns Mosakovskis bijis aktīvs krievu sabiedrisko pasākumu dalībnieks. Viņš bija Krievu skolotāju savienības un Rīgas Krievu izglītības biedrības biedrs, kā arī viens no ikgadējo Krievu kultūras dienu iedvesmotājiem un organizētājiem.
1940. gadā bijušais ģimnāzists, žurnālists Anatolijs Perovs rakstījis: “Lomonosova ģimnāzijā mācījušies dažādu tautību jaunieši. Bija norisinājušies vētraini politiskie notikumi [..], radušās un zudušas dažādas vēsmas pedagoģijas jomā, taču direktors [..] palicis uzticīgs pats sev: viņam bija uzticēts audzināt un izglītot jaunatni, un viņš izpildījis savu augsto un atbildīgo misiju ar pieredzējuša pedagoga stingrumu un ideālista konsekvenci, kurš zinājis, ka visos laikos un visos apstākļos gods, cilvēka pašcieņa, nopietna attieksme pret cilvēkiem un darbu allaž paliks par nezūdošām vērtībām.”
Rīgas pilsētas krievu vidusskolas pedagogu vidū ir jātzīmē ģeogrāfijas skolotājs Genādijs Tupicins (1885-1966), krievu valodas pasniedzējs Dimitrijs Tihomirovs (1880-1963), dabaszinību skolotājs Nikolajs Kuzminskis (1881-1945), matemātikas skolotājs Jakovs Serafimovs (1884-1949), fizikas skolotāji Josifs Bataļins (1882-1954) un Andrejs Bulatovs (1882-1955) (1921. gadā A. Bulatovs kādu laiku bija šīs vidusskolas direktors), jāmin arī franču valodas pasniedzēja un inspektore Lidija Žigļēviča (1881-1952), zīmēšanas pasniedzējs Nikolajs Rominskis (1868-1943), latviešu valodas pasniedzēja Alma Rātermane (Birnbauma).
Visi šie pedagogi ne tikai apmācīja, bet arī visus savus spēkus veltīja jaunās paaudzes audzināšanai, apzinoties to lielo un cēlo atbildību, kas bija gūlusies uz krievu skolu aizrobežā.
RPKV norisinājies arī vērienīgs kultūras un audzināšanas darbs, tajā aktīvi piedalījušies paši skolēni. 1922. gadā viņi sākuši izdot skolēnu žurnālu «Школьные годы»/ «Skolas gadi», kas kļuvis par ģimnāzistu lepnumu. Adriāna Mosakovska vadībā tika organizēta dramatiskā sekcija. Lielu ieguldījumu tās darbībā sniedzis tolaik populārais Krievu Drāmas teātra aktieris Jurijs Jakovļevs.
Mācību maksa šajā vidusskolā, salīdzinājumā ar citām privātajām mācību iesdādēm, bija zemāka. Tādēļ šeit mācījušies gan turīgu vecāku bērni, gan arī tie, kuri nebija bagāti. Rīgas krievu inteliģence devusi priekšroku tam, lai sūtītu savus bērnus mācīties tieši uz šo vidusskolu.
Ģimnāzijas absolvente Nadežda Feldmane-Kravčenoka (Libtāle) piemin: “Visi lomonosovieši izcēlās ar jūsmīgu mīlu pret savu ģimnāziju, lepojās ar to. Ar šīm jūtām tūlīt pat “inficējušies” arī jaunatnācēji. Mīla pret savu alma mater neizsīka arī pēc tās absolvēšanas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka septiņu desmitgažu laikā lomonosovieši gandrīz vai katru gadu pulcējušies kopā, lai atzīmētu savas sen likvidētās skolas kārtējo gadskārtu. Līdz 1940. gadam viņi sanākuši savā abiturientu biedrībā, bet pēc kara ne reizi vien pulcējušies kāda no bijušo pasniedzēju (A. Bulatova, G. Tupicina) dzīvokļiem. Jau 1950. gados sāka pulcēties vai nu skolas ēkā, vai nu universitātes telpās, bet pēdējo gadu laikā, līdz pat 1990. gadam, Lielupē, Zinātņu akadēmijas pansionāta restorānā.
Daudzi Lomonosova ģimnāzijas [RPKV] pasniedzēji visnotaļ nemanāmi sagatavojuši skolēnus augstākajām mācību iestādēm: dažādos mācību priekšmetos tika ieviests lekciju cikls. Tā vēstures pasniedzējs, visu cienīts, Ivans Kēlers lasījis mums vēstures kursu, bet nevis skaidrojis mācību materiālu pēc mācību grāmatas, un visi skolēni pierakstījuši viņa lekcijas. [..] Tāpēc nav nekāds brīnums, ka gandrīz vai visi audzēkņi bija aizrāvušies ar vēsturi.
Pēdēja klasē Ticības mācības pasniedzējs protojerejs Nikolajs Perehvaļskis arī lasījis lekcijas Baznīcas vēsturē. Krievu literatūras skolotājs Dimitrijs Tihomirovs pieradinājis skolēnus vērīgi un apdomīgi lasīt krievu klasiķu tekstus un strikti pieprasījis izteikt skaidras un precīzas definīcijas un aprakstīt dabu tādos daiļdarbos, kā Ivana Turgeņeva “Mednieka piezīmes” u.c. Turklāt viņš uzdevis patstāvīgi sagatavot referātus literatūrkritikas jomā, pamatojoties uz V. Beļinska un N. Dobroļubova materiāliem.
Skolotāji neaprobežojās ar nodarbībāsm mācību stundās vien, viņi centās ieinteresēt skolēnus papildus ārpus stundām un pēc tām. Tā, ģeogrāfijas skolotājs Genādijs Tupicins pavasarī un rudenī devās kopā ar mums ekskursijās ar mērinstrumentiem- gan uz Rīgas apkaimi, gan uz Siguldas alām, gan uz Smārdes ezeru. Bez tam šis pasniedzējs bija arī esperanto valodas entuziasts, pēc mācību stundām viņš nodarbojies ar tiem, kuri vēlējās apgūt šo valodu.
Pēc mācību stundām vācu valodas pasniedzēja Irina Kēlere lasījusi dzejas cienītājiem pašas atdzejotos vācu valodā Aleksandra Bloka dzejoļus, kā arī iepazīstinājusi mūs ar 20. gadsimta sākuma vācu poēziju.
Latviešu valodas stundās iemīļotās pasniedzējas Almas Rātermanes-Birnbaumas vadībā mēs korī dziedājām latviešu tautas dziesmas. Tās bija minūtes, kad mēs iepazināmies ar latviešu folkloru, tekstus mēs tūlīt pat iemācījamies no galvas [..]. Nodziedādami vienu vai divas tautas dziesmas, mēs mundri turpinājām savas mācību nodarbības. Latviešu valodā mēs ne tikai apguvām latviešu gramatiku un latviešu literatūru, bet arī iepazināmies ar Latvijas vēsturi.
Kopā ar zīmēšanas skolotājiem - Nikolaju Rominski un Konstantīnu Visotski – mēs apmeklējām Nikolaja Bogdanova-Beļska, Sergeja Vinogradova un citu krievu mākslinieku darbu izstādes. Vārdu sakot, mūsu skolotāji centās paplašināt mūsu redzesloku, nesaudzējot savus spēkus un tērējot tam savu laiku. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka līdz pat mūža beigām bijušie skolēni ar pateicību un mīlestību pieminēja savu Lomonosova ģimnāziju un tās pasniedzējus.” (1992. gadā pierakstījusi T. Feigmane.)
Daudziem bijušajiem šīs krievu vidusskolas absolventiem izdevās izpelnīties sabiedrības atzinību gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Absolventu vidū bija krievu dzejnieki Igors Činnovs un Nikolajs Istomins, rakstnieks un Nobela prēmijas laureāta rakstnieka Ivana Buņina testamenta izpildītājs Leonīds Zurovs, šaha lielmeistars Vladimirs Petrovs, mākslinieki Georgijs Matvejevs un Georgijs Kruglovs, mūziķi Nikolajs Kačalovs un Dmitrijs Kuļkovs, Latvijas Operas solists Aleksandrs Daškovs, izcila speciāliste valodniecības jomā Marija Semjonova, tēlnieks Ļevs Bukovskis, jurists Boriss Pļuhanovs, acu ārste Marianna Brēdenfelde (Valujeva), ģenerālmajors Ivans Čaša. Un tas nebūt nav pilns izcilo personu vārdu saraksts….