Boriss Koļesņikovs

Boriss Koļesņikovs (1946. g. 16. maijā Jēkabpilī, Latvijas PSR) – Latvijas fotožurnālists un redaktors. 2016. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Izcelsme

Boriss Koļesņikovs ir cēlies no Jēkabpils vecticībnieku ģimenes, kuras saknes sniedzas līdz pat 17. gadsimtam, kad Daugavas krastos Helmholcas krievu slobodā bija izveidojusies viena no vecākajām vecticībnieku kopienām mūsdienu Latvijas teritorijā – Jakobštates/ Jēkabpils vecticībnieku kopiena.

Borisa vectēvs – Jakovs Koļesņikovs pēc profesijas bija namdaris. Viņš bijis viens no aktīvākajiem Jēkabpils vecticībnieku draudzes locekļiem. Viņa sieva Lukerja bija īstena namsaimniece un turējusi visu ģimeni stingros grožos.

Borisa tēvs – Jevtihijs Koļesņikovs (28.06.1908 – 09.04.1977) ģimenē bija viens no tiem pieciem dēliem, kam vecākiem izdevās apmaksāt augstāko izglītību: viņš ieguvis būvinženiera diplomu Latvijas Universitātē.

Pēc universitātes absolvēšanas Jevtihijs Koļesņikovs tika iecelts par būvniecības un arhitektūras inspektoru Latgalē. Tur viņš saticis Valentīnu Barsovu (20.08.1919 – 23.02.1983). Vecuma ziņā Valentīna bija otrā meita Barsovu kuplā daudzbērnu ģimenē. Jaunie cilvēki, pēc līgavas vecāku uzstājīgas prasības, bija salaulājušies 1939. gada 29. maijā Balvu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcā. Vecticībnieki Koļesņikovi šīs kāzas ignorēja.

Pēc nacistiskās Vācijas karaspēka iebrukuma Latvijas teritorijā jaunlaulātie kopā ar pirmdzimto dēlu Jevgeņiju pārcēlušies dzīvot uz Jēkabpili. Vecticībnieki cieši turējušies kopā, un Otrā pasaules kara gados neviens no viņiem nebija cietis, izņemot mazuli Jevgeņiju, kurš miris no smagas bērnu infekcijas slimības. Pēckara gados Jevtihijs Koļesņikovs strādājis, atjaunojot Ķeguma HES un Krustpils cukurfabriku.

Ģimene un agrīnie dzīves gadi

1946. gada 16. maijā Koļesņikovu ģimenē piedzimis otrais dēls – Boriss. Tā kā pēc kara ar pārtikas produktiem klājās ļoti slikti, pēc mātes - Valentīnas Koļesņikovas ierosinājuma ģimene pārcēlusies dzīvot uz Balviem, kur viņas vecākiem bija sava saimniecība. 1953. gada 31. decembrī Balvos Koļesņikoviem piedzimusi meita Olga.

Balvos Jevtihijs Koļesņikovs strādājis par starpreģionu inspektoru Valsts Būvniecības un arhitektūras komitejā. Kad 1950. gadu beigās valsts sāka izsniegt kredītus mājokļu celtniecībai, viņš kļuvis par veiksmīgu projektētāju. Alūksnē, Balvos, Gulbenē, Viļakā desmitiem dzīvojamo māju ir uzbūvētas pēc viņa projektiem.

1953. gadā Boriss sācis mācīties Balvu vidusskolā. 1962. gadā skolā tika ieviesta profesionālā apmācība un zēnus sākuši gatavot par plaša profila mehanizātoriem. Borisu šāda profesionālā perspektīva nebūt nebija apmierinājusi. Pēc tēva padoma jauneklis iestājies Rīgas Celtniecības tehnikumā. Taču jau pēc gada viņš pametis mācības tehnikumā un sācis strādāt par laboratorantu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūtā.

Strādājot Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūtā, Borisam Koļesņikovam radās nepieciešamība apgūt zināšanas fotografēšanas jomā. Ar fotografēšanas prasmēm viņš bija pazīstams jau no pusaudža gadiem, jo tēvam bijis fotoaparāts “Smena-2”. Zinātniskajam darbam institūtā bija nepieciešams fotogrāfiski fiksēt koku augšanas dinamiku Kalnsavas Meža pētīšanas stacijā. Šeit Boriss Koļesņikovs arī apguvis savas nākamās profesijas pamatus. Vienlaikus viņš neklātienē absolvējis vidusskolu.

Apķērīgajam jauneklim tika piedāvāts pēc institūta nosūtījuma iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, taču Boriss Koļesņikovs izrādījis ambiciozitāti un devies kārtot eksāmenus uz Ļeņingradas Mežsaimniecības akadēmiju, taču tur viņš netika uzņemts, jo neizturējis atestātu par vidējo izglītību konkursu.

1965. gadā B. Koļesņikovs tika iesaukts obligātajā dienestā Padomju armijā. Dienestu viņš pildījis stratēģiskās nozīmes raķešu karaspēkā. Viņš demobilizējies 1968. gada maijā, nenodienējot paredzētos trīs gadus, jo pirms tam tika izdots dekrēts par obligātā militārā dienesta termiņa saīsināšanu līdz diviem gadiem.

Fotoreportiera karjera

1968. gada 22. augustā sākās Borisa Koļesņikova profesionālā karjera: viņš tika pieņemts darbā par inženieri-kinooperatoru LPSR Ministru Padomes apvienības “Latvijas Lauksaimniecības tehnika” Zinātniskā darba organizācijas laboratorijā.

“Es ilgi domāju, par ko vēlos kļūt,” atceras Boriss Koļesņikovs. “Un tā kā pēc dienesta armijā Latvijas Valsts universitātē (LVU) uzņēma ar atvieglojumiem, es iestājos Juridiskajā fakultātē. Un tajā pašā laikā par mani sāka interesēties VDK darbinieki. Viņi aicinājuši mani uz pārrunām, piedāvājot pievienoties šai organizācijai, kurai vajadzēja jaunus kadrus. Un kopš tā laika reizi pusgadā mani izsauca un aģitēja sākt jaunu dzīvi. Un lai viņi vairs neturpinātu uzstāt, es pametu studijas Juridiskajā fakultātē.”

1971. gadā Boriss Koļesņikovs apvienības “Latvijas Lauksaimniecības tehnika” sistēmā tika pārcelts inženiera amatā “Latvijas Lauksaimniecības mašīnu remonta” projektēšanas un konstruēšanas tehnoloģiju birojā.

Jaunā kinooperatora B. Koļesņikova darbs bija piesaistījis televīzijas darbinieku ievērību, viņam tika piedāvāta sadarbība kā ārštata autoram.

Cenšoties nostiprināties kinooperatora profesijā, Boriss devās uz Maskavu, lai tur iestātos Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Operatoru fakultātē. Milzīgo konkursu viņš neizturējis, tāpēc izmēģinājis savu veiksmi Maskavas Poligrāfijas institūtā. Taču kārtojot eksāmenu literatūrā, viņš nespēja vienoties ar eksaminatoru par Vladimira Majakovska poēmas “Vladimirs Iļjičs Ļeņins” traktējumu.

Atgriezies mājās, Boriss Koļesņikovs iesniedzis dokumentus LVU Žurnālistikas nodaļā. Šoreiz viņš veiksmīgi izturējis radošo konkursu un tika uzņemts neklātienes nodaļā.

Iepriekšējā darba vieta vairs neapmierināja B. Koļesņikovu, un tad viņš vērsās pie fotožurnālistikas pasniedzēja Jurija Glagoļeva pēc rekomendācijas par iekārtošanos citā darbā. Pasniedzējs ieteicis viņam vērsties ziņu aģentūrā “Latinform”.

1974. gada 10. decembrī Boriss Koļesņikovs uzsācis darbu presē: kā fotokorespondents Fotoinformācijas redakcijā republikāniskajā ziņu aģentūrā “Latinform” (toreizējās Padomju Savienības Telegrāfa aģentūras nodaļā Latvijā).

Tajos laikos blakus viņam strādājuši šādi fotožurnālistikas meistari: Jurijs Žitluhins, Žanis Graubics, Vladimirs Filatovs, Vladimirs Nikolajevs, Jevgeņijs Fadejevs.

Tā dēvēto kaujas kristību kā augstākās klases profesionālis Boriss Kolesņikovs piedzīvojis, piedaloties Padomju Latvijas dienās Krievijas PFSR, kas 1976. gadā notikušas daudzos reģionos.

“Šis brauciens bija kolosāls. Fotogrāfijas bija vajadzīgas un nonāca avīžu pirmajās slejās. Tās pārsūtīja pa fototelegrāfu uz Rīgu. Kvalitāte bija zema, taču tāds tolaik bija tehnikas līmenis,” atceras Boriss Koļesņikovs.

Latvijas dzīves pulss

1976. gada 13. decembrī Borisam Koļesņikovam jau tika uzticēta Fotoinformācijas redakcijas vadība. Viņš bija sava veida “spēlējošais treneris”: vadot redakciju, Boriss neizlaidis fotoaparātu no rokām. Fotoreportieri no “Latinform” bija labi aprīkoti: jau 1976. gadā LPSR MP piešķīrusi valūtu, lai varētu iegādāties importēto tehniku, tostarp lielformāta “Hasselblad” fotokameras, ar kurām amerikāņi fotogrāfējuši kosmosā.

Koļesņikovs fotogrāfējis visos sporta turnīros, kas notikuši Latvijā, īpaši basketbola un volejbola sacensībās, kurās izcēlās Rīgas komandas: TTT un “Radiotehniķis”. 1980. gadā Boriss Koļesņikovs tika iekļauts nacionālās fotoreportieru grupas sastāvā darbam Maskavas Olimpiskajās spēlēs.

“Mums bija iespēja aplūkot cits cita uzņemtās bildes un pārliecināties, ka mēs neesam sliktāki par Rietumu kolēģiem, kuri pilnībā no galvas līdz kājām bija “apbruņoti” ar importa fotoaparatūru,” teic Kolesņikovs. “Ne reizi vien es atcerējos TASS fotohronikas galvenā redaktora Ļeva Portera padomu: “Jāfotografē ar galvu, bet nevis ar motoru.”

1986. gada 1. jūnijā B. Koļesņikovs tika apstiprināts vissavienības un republikāniskās preses Fotoinformācijas nodaļas vadītāja amatā. Tagad caur viņa rokām un viņa objektīvu gāja Latvijas dzīves hronika, kas atspoguļojās centrālajā presē un iekļuva TASS (krievu abreviatūra, kas latviski nozīmē “Padomju Savienības Telegrāfa aģentūra”) fotohronikas annālēs.

Vēsturiskās dienas – 1990. gada 4. maija - priekšvakarā, kad tika gaidīta Deklarācijas “Par Latvijas neatkarības atjaunošanu” pasludināšana, Borisam Koļesņikovam no Maskavas piezvanījis Boriss Jurčenko – ziņu aģentūras “The Associated Press” Padomju Savienībā vecākais fotokorespondents, un teicis, ka viņiem steidzami ir vajadzīgas fotogrāfijas. “Tu fotografē – un nosūti fotofilmiņas uz Maskavas vilcienu. Tas mums derēs,” pārliecinājis Jurčenko.

Borisa Koļesņikova fotolentē bija iemūžināti praktiski visi 1990. gada 4. maija Augstākās Padomes sēdes dalībnieki, kā arī deputātu emocijas un gaisotne, kas tolaik valdījusi ap Augstākās Padomes ēku.

Ziņu aģentūras “The Associated Press” Maskavas redakcijā attīstīja krāsaino fotofilmiņu, ko bija nosūtījis Rīgas fotožurnālists, bet pašam viņam palika melnbaltā fotofilmiņa, uz kuras viņš paralēli bija uzņēmis, strādājot ar divām fotokamerām. Tā Latvijas Republikas nozīmīgākais vēsturiskais notikums, pateicoties krievu tautības fotoreportierim, nonācis starptautiskās preses rīcībā.

1990. gada 6. augustā B. Koļesņikovs pārgājis strādāt uz Latvijas Nacionālo ziņu aģentūru – LETA, un tā paša gada 7. augustā viņš tika norīkots par Fotoinformācijas nodaļas atbildīgo par materiālu reproducēšanu Latvijas, ārvalstu un Padomju Savienības presē.

Sadarbība ar ziņu aģentūru “The Associated Press” palīdzējusi Koļesņikovam grūtajos 1990. gados, kad bija izjukusi vecā ekonomiskā iekārta, un darba alga strauji “sarukusi” hiperinflācijas rezultātā. Amerikāņi maksāja valūtā. Un daudzos jautājumos viņi izrādījās informētāki nekā vietējie speciālisti Latvijā.

1991. gada 1. decembrī Boriss Koļesņikovs tika pārcelts uz citu amatu, kļūdams par LETA Galvenās fotoinformācijas redakcijas vadītāju.

“Tikmēr sākās LETA privatizācijas process. Es sapratu, ka nekā laba nebūs. Darba algu izmaksu kavējumi, klienti (redakcijas) sāka aiziet, jo viņiem nebija ar ko maksāt par mūsu pakalpojumiem.”

1993. gada 19. februārī Boriss Koļesņikovs pēc paša vēlēšanās aizgājis no ziņu aģentūras LETA, un no tā paša gada 1. marta sāka strādāt Fotoinformācijas aģentūrā A.F.I., kuru vadījis viņa ilggadējais kolēģis un draugs Ints Kalniņš kopā ar citiem kolēģiem: Vitāliju Stīpnieku, Normundu Mežiņu, Elmāru Rudzīti, Valdu Kalniņu.

No 2006. līdz 2012. gadam Boriss Koļesņikovs strādājis oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Kad tika pārtraukta laikraksta drukātās versijas izdošana un notika darbinieku štata samazināšana, viņš aizgājis no darba.

Tajā laikā Boriss Koļesņikovs jau bija pensionējies, taču, lai nebūtu garlaicīgi sēžot mājās, viņš sāka strādāt par ārštata fotoreportieri speciālajā žurnālā “Jurista Vārds”. Izrādījās, ka tur bija ne mazums uzdevumu tādam profesionālim, kā viņš - fotogrāfēt advokātu kolēģijas un prokuratūras pasākumos, grāmatu prezentācijās, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasākumos un, protams, uzņemt to juristu fotoportretus, kuri publicējuši žurnālā rakstus aktuālajās tēmās. Šīs fotogrāfijas kļuva par Borisa Koļesņikova trešās personālizstādes “Jurists tuvplānā” tēmu. Tā notikusi 2016. gadā, atzīmējot meistara 70 gadu jubileju.

Tajā pašā laikā žurnāla “Jurista Vārds” redakcija iesniedza ieteikumu – apbalvot Borisu Koļesņikovu ar Latvijas Republikas IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Izstādes:

1982. gadā – sporta fotogrāfiju izstāde;

1996. gadā – jubilejas personālizstāde;

2016. gadā – personālizstāde “Jurists tuvplānā” LU Juridiskajā fakultātē.

Līdz pat šim laikam B. Koļesņikovs regulāri piedalās izstādēs, kuras mūsu valstī un ārzemēs organizē LR Ārlietu ministrija, Latvijas Institūts un Latvijas Valsts arhīvs.

Apbalvojumi un Goda raksti:

LPSR Augstākās Padomes Goda raksts par dalību Latvijas PSR Kultūras dienās Krievijas PFSR 1976. gadā;

1980. gadā – LPSR Augstākās Padomes Goda raksts par Maskavas Olimpiādes atspoguļošanu;

1982. gadā – konkursa par godu Starptautiskajam bērnu gadam laureāts;

1983. g., 1985. g. – PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes divas bronzas medaļas;

1983. gadā – konkursa “Tallinas buras” laureāts;

Rīgas ostas 150 gadu jubilejas izstādes-konkursa laureāts (par vienu no vecākajiem fotoattēliem);

Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) svētītais uzslavas raksts par nopelniem Latvijas Pareizticīgās Baznīcas labā;

2016. gadā – Latvijas Republikas augstākais apbalvojums – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.

Ģimene:

Dzīvesbiedre – Šeina (Ženija) Koļesņikova, dzim. Fiša (28.04.1947. g. Daugavpilī – 25.08.2021). Pēc profesijas – maizes un konditorejas izstrādājumu ražošanas tehniķe-tehnoloģe. Boriss un Šeina iepazinušies 1965. gadā. 1968. gada 28. septembrī Rīgas Centrālajā dzimtsarakstu nodaļā, Jura Alunāna ielā 2, notikusi viņu laulības reģistrācijas ceremonija.

Dēls – Jevgeņijs, dz. 1969. g.

Informācijas avoti:

Зиновия Зимова.  Старообрядцы Екабпилса / Екабпилсская городская библиотека. – Екабпилс: Екабпилсское городское самоуправление, 2016.  С. 46–86 (начало), 50–65 (XIX в.). – 239 с. – ISBN 978-99-34-150921-1.

B. Koļesņikova darba grāmatiņa, izsniegta 1963. gada 2. decembrī .

Людмила Прибыльская. Борис Евтихиевич Колесников (pilnā versija)