Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Lasīt tālāk
 |
LATVIJAI - 102 !
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm Sk. jaunus Olgas Šilovas darbus |
In Memoriam
|
|
 |
Romāns Poļisadovs (1964. g. 22. aprīlī – 2021. g. 6. maijā) – Latvijas Nacionālās operas operas solists (bass) |
Jaunumi «Personu nodaļā»
|
|
|
|
Mihails Krivošapkins (1888–1943) – būvinženieris, Rīgas Domes deputāts un sabiedrisks darbinieks |
Jaunumi «Personu nodaļā» |
|
 |
|
Jaunumi «Personu nodaļā» |
|
 |
Matvejs Kuzņecovs (1846–1911) - porcelāna, fajansa un majolikas izstrādājumu ražošanas sabiedrības” īpašnieks |
Jevgņijs Doļinino-Ivanskis
Jevgeņijs Doļiņino-Ivanskis (1918. g. 18. decembrī Tulā, Krievijā - ?) – Rīgas Politehniskā institūta Instrumentālās ražošanas katedras docents.
Jevgeņijs Doļiņino-Ivanskis ir dzimis 1918. gada 18. decembrī Tulā. Viņa tēvs – Viktors Doļiņino-Ivanskis bija inženieris hidromehāniķis, kopš 1923. gada – profesors augstskolā; māte – ierēdne.
Iesākumā Jevgeņijs mācījies skolā, bet sakarā ar vecāku pārcelšanos uz Baltkrieviju 1928. gadā, viņš bija iestājies mācīties Baltkrievijas Lauksaimniecības akadēmijas strādnieku fakultātē. 1930. gadā J. Doļiņino-Ivanskis absolvēja strādnieku fakultāti un 1931. gadā iestājās Omskas Lauksaimniecības institūta Graudaugu fakultātē, šeit viņš studēja specialitātē „mehanizācija un elektrifikācija”. Pēc tam J. Doļiņino-Ivanskis pārgāja studēt uz Sibīrijas Autoceļu institūta Mehānikas fakultātes otro kursu; šo fakultāti viņš ar izcilību absolvēja 1936. gadā. Jevgeņijs Doļinino-Ivanskis strādāja dažādos PSRS uzņēmumos, ieņemdams inženiertehniskos amatus.
1940. gadā J. Doļiņino-Ivanskis bija piedalījies padomju-somu karā, bet vēlāk arī Lielajā Tēvijas karā. Par karā izrādīto varonību viņš tika apbalvots ar šādiem valdības apbalvojumiem: diviem Lielā Tēvijas kara ordeņiem (1. un 2. pakāpes), diviem Sarkanās Zvaigznes ordeņiem un 10 medaļām.
1946. gadā Jevgeņijs Doļiņino-Ivanskis tika demobilizēts un norīkots strādāt par pasniedzēju. 1950. gadā viņš atkal ticis iesaukts dienestā armijā un norīkots dienēt uz Baltijas Kara apgabalu; šeit viņš arī dienējis līdz pat 1963. gada septembrim. Ieskaitīts rezervē viņš ticis, būdams inženierpulkveža militārajā pakāpē.
Pēc militārā dienesta beigām, tajā pat gadā, Jevgeņijs Doļiņino-Ivanskis iestājās darbā par vecāko pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI, kopš 1990. gada Rīgas Tehniskā universitāte –RTU). 1970. gadā viņš tika ievēlēts RPI Instrumentālās ražošanas katedras docenta amatā. Vēlāk Materiālu tehnoloģijas un automobiļu remontu katedras unAutomobiļu un autosaimniecības katedras docents.
Ap 1978. gada sākumu Jevgeņijam Doļiņino-Ivanskim jau bija aptuveni 200 zinātniski tehnisko publikāciju un metodisko izstrādņu. 1983. gadā viņš tika apbalvots ar Latvijas PSR Augstākās un vidējās izglītības ministrijas Goda rakstu par ilggadīgu un raženu zinātniski pedagoģisko darbību. J. Doļiņino-Ivanskis vairākkārt bija atkārtoti ievēlēts katedras docenta amatā. 1992. gadā Jevgeņijs Doļiņino-Ivanskis aizgājis pensijā.
Sergejs Čuhins
Informācijas avoti:
RTU arhīvs.
Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 5. daļa. - Rīga: RTU izdevniecība, 2017., 431. lpp.
http://his.1september.ru/view_article.php?id=200801405
