Sākumlapa > Tēmas > Personas
Viktors Fastrickis

Viktors Fastrickis

Viktors Fastrickis (1930. g. 1. janvārī  Penzā, Krievijas PSFR – 1998. 5. aprīlī, Rīgā, Latvijas Republikā) – habilitēts inženierzinātņu doktors (Dr. habil. sc. ing.), Rīgas Tehniskās universitātes profesors.

Viktors Fastrickis ir dzimis 1930. gada 1. janvārī Penzā. Viņa tēvs Sergejs Fastrickis bija virsnieks, kritis kaujās pie Rīgas 1944. gadā; māte – ārste pediarte. Pamatskolas izglītību V. Fastrickis sācis iegūt Čkalovas pilsētā, bet vidējo izglītību ieguvis jau Rīgā, 1947. gadā absolvējot vidusskolu. Pēc tam V. Fastrickis iestājās Latvijas Valsts universitātes Mehānikas fakultātē, bet pēc otrā kursa pārgājis studēt Maskavas Enerģētikas institūtā, kuru absolvējis 1952. gadā, iegūdams inženiera hidroenerģētiķa kvalifikāciju.

Krievijā Viktors Fastrickis bija strādājis dažādos amatos līdz 1954. gadam,  pēc tam viņu pārcēluši uz Rīgu – strādāt par inženieri trestā „Baltspecgidrostroj”.  1956. gadā V. Fastrickis iestājies darbā Latvijas PSR ZA Enerģētikas un elektrotehnikas institūtā, šeit viņš ieņēmis jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka amatu. 

Viktora Fastricka dzīvesbiedre strādāja par ārsti specpoliklīnikā. 1960. gadā V. Fastrickis iestājies LPSR ZA Automātikas un telemehānikas institūta aspirantūrā specialitātē „automātiskā kontrole”. 1965. gada martā V. Fastrickis uzsācis darbu Rīgas Politehniskā institūta (RPI – tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte) Metināšanas procesu automatizācijas problēmu laboratorijā, šajā laboratorijā viņš ieņēmis vecākā inženiera konstruktora amatu. 

Citāts no 1965. gada V. Fastricka raksturojuma: «V.S. Fastrickis, kas parādījis sevi kā augošs zinātniskais līdzstrādnieks, kurš izprot savu lietu, prot patstāvīgi risināt zinātniskos uzdevumus, brīvi pārvalda eksperimenta tehniku, ticis iecelts par defektoskopijas grupas zinātnisko vadītāju. Viņa vadībā notiek liela apjoma zinātniskais darbs, kurā ir ieinteresēta virkne valsts uzņēmumu. Grupā izstrādātās ierīces tiek izmantotas dažādās zinātniskās pētniecības organizācijās un rūpnieciskajos uzņēmumos.”

1966. gada janvārī Viktors Fastrickis sekmīgi aizstāvējis disertāciju tēmā: “Uzliekamo sensoru pētīšana izstrādājumu no feromagnētiskajiem materiāliem kontrolei, pielietojot virpuļstrāvu metodi”, pēc šīs disertācijas aizstāvēšanas viņš ieguvis tehnisko zinātņu kandidāta zinātnisko grādu. Tajā pašā gadā V. Fastrickis sāka strādāt par vecāko pasniedzēju RPI Automatizācijas un skaitļošanas tehnikas fakultātē.

1969. gadā Viktors Fastrickis ticis ievēlēts par docentu Automātikas un telemehānikas katedrā, kā arī par šīs katedras vadītāju. 1977. gada sākumā docents Fastrickis jau bija vairāk kā 85 zinātnisko darbu autors, viņam piederēja 10 tehnisko izgudrojumu autorapliecības.

1979. gadā zinātnieks tika apbalvots ar Augstākās un vidējās izglītības ministrijas Goda rakstu par vērienīgu zinātnisko darbu.

1991. gadā Viktors Fastrickis aizstāvējis zinātņu doktora disertāciju un līdz ar to ieguvis inženierzinātņu doktora diplomu (Dr. habil. sc. ing.), kā arī 1993. gadā profesora akadēmisko nosaukumu. 1997. gada profesors V. Fastrickis aizgājis pensijā.

Profesors Viktors Fastrickis ir miris 1998. gada 5. aprīlī Rīgā. 

Sergejs Čuhins

Informācjas avoti:

RTU arhīvs.

Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 5. daļa. – Rīga: RTU izdevniecība, 2017., 327. lpp.