Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pāvels Ribakovs

Pāvels Ribakovs

Pāvels Ribakovs (1910. g. 16. oktobrī Ņižņija Tagilā, Krievijas impērijā – 1991. g. 25. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas Politehniskā institūta Mašīnbūves katedras docents.

Pāvels Ribakovs ir dzimis Permas guberņas Ņižņijā Tagilā, strādnieku ģimenē. Viņa tēvs – Iļja Ribakovs – strādājis par lokomotīves mašīnistu, māte - mājsaimniece. 1928. gadā Pāvels absolvējis 2. pakāpes (deviņgadīgo) skolu un sācis strādāt par virpotāju Ņižņijtagilas metalurģiskajā rūpnīcā. No 1929. līdz 1932. gadam viņš studējis tehnikumā, kur ieguvis kalnu tehniķa-mehāniķa specialitāti.  

Pēc tehnikuma absolvēšanas Pāvels Ribakovs strādājis, remontējot iekārtas raktuvēs. No 1933. līdz 1936. gadam viņš dienējis Vladivostokā, Klusā okeāna kara flotē. Pēc demobilizācijas P. Ribakovs pārbrauca uz Sverdlovsku (patlaban – Jekaterinburga) un sācis strādāt rūpnīcā “Uralmaš”.   

Otrā pasaules kara laikā P. Ribakovs strādājis Vladivostokas kara rūpniecības uzņēmumos.

1943. gadā P. Ribakovs absolvējis Tālo Austrumu Politehnisko institūtu un ticis komandēts uz kuģu būvētavu. 1944. gadā viņš pēc komunistu (lielinieku) partijas institūciju rīkojuma ticis pārcelts pasniedzēja darbā Tālo Austrumu Institūta.

1946. gada februārī Pāvels Ribakovs pārcēlies uz dzīvi Rīgā un sāka strādāt par vecāko inženieri Metālu štancēšanas tresta Tehniskajā nodaļā, vēlāk – par galveno inženieri rūpnīcā “Sarkanā planēta”.

1948. gadā Pāvels Ribakovs pārgājis darbā uz Latvijas Valsts universitāti (LVU), kur strādājis par pasniedzēju. 1950. gadu sākumā viņš apguvis jaunu lekciju kursu studentiem “Darbmašīnu kinemātika” un iemantojis pelnītu autoritāti ne tikai kā lektors (mašīnbūves speciālists), bet arī kā ražošanas praktiķis.  

Pāvels Ribakovs sniedzis praktisku palīdzību rūpniecības uzņēmumiem un, rezultātā, ticis iecelts par Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Zinātniski tehniskās komitejas galveno speciālistu mašīnbūves jomā (1958-1960), vienlaicīgi turpinādams pasniegt LVU.

1960. gadā P. Ribakovs pilnībā pārgājis strādāt uz RPI (patlaban – Rīgas Tehniskā universitāte), kur no 1960. līdz 1964. gadam ieņēmis Mašīnbūves tehnoloģiju katedras docenta amata p. i. vietu; no 1964. līdz 1966. gadam – Instrumentālās ražošanas katedras docenta amata p. i. vietu. No 1966. līdz 1969. gadam P. Ribakovs – Mašīnbūves iekārtu katedras docenta pienākumu izpildītājs; no 1970. gada - Mašīnbūves iekārtu katedras docents (bez disertācijas aizstāvēšanas).

No 1965. līdz 1970. gadam P. Ribakovs ieņēmis RPI Neklātienes fakultātes dekāna amatu.

Tolaik Pāvels Ribakovs jau bijis 20 zinātnisko rakstu un zinātniski metodisko izstrādņu autors.

Par ilggadīgu un raženu darbību Pāvels Ribakovs ticis apbalvots ar virkni šādu Padomju Savienības valsts apbalvojumu: 1945. gadā – ar medaļu “Par varonīgu darbu Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g.”; 1960. gadā  – ar Latvijas PSR Ministru Padomes Goda rakstu; 1962. gadā – ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu; 1970. gadā – ar jubilejas medaļu “Par izcilu darbu, atzīmējot 100. gadadienu kopš V.I. Ļeņina piedzimšanas” u. c.

1980. gadā RPI docents Ribakovs aizgājis pensijā un sakarā ar to pārtraucis darbu RPI, tomēr vēl četru gadu laikā viņš uzturējis sakarus ar šo institūtu.

Pāvels Ribakovs ir miris 1991. gada 25. jūnijā Rīgā.

                                                                                              Sergejs Čuhins

 

Informācjas avoti:

RTU arhīvs.

Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 5. daļa. – Rīga: RTU izdevniecība, 2017., 492. lpp.