Rīgas Kuzņecovu porcelāna un fajansa fabrika

Kuzņecovu porcelāna un fajansa fabrika – lielākais krievu uzņēmums Latvijā.

Kuzņecovu fabrika Rīgā

Latgales ielā (bijusī Maskavas)  257

 Kuzņecovu fabrikas korpusi 21. gadsimta sākumā. A. Bedenko foto

19. gadsimtā izcilai Kuzņecovu firmai piederēja filiāles visā Krievijas teritorijā, tā piegādāja savu produkciju daudziem Eiropas karaliskajiem galmiem. Pēc 1917. gada Kuzņecovu dzimtas īpašumā palika tikai vienīgā Rīgas rūpnīca, kas starpkaru laikposmā turpināja trauku ražošanu. Padomju laikos tā kļuva par Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcu, kuru tautā, kā iepriekš dēvēja par  «Kuzņecova». No paaudzes paaudzē tika pārmantotas ražošanas vadības iemaņas, tehnoloģijas  noslēpumi, uzņēmējdarbības intuīcija. 20. gadsimta beigu reformas likvidēja šo unikālo uzņēmumu, kā arī pilnībā izskauda porcelāna un fajansa trauku izgatavošanas amata meistarību Latvijā.  

Kuzņecovu firmas pirmsākumi tika likti 1810. gadā, kad Piemaskavā Broņņickas apriņķa Novoharitonovas sādžā kalējs Jakovs atvēra nelielu rūpnīciņu. 1812. gads tiek uzskatīts par oficiālo uzņēmuma dibināšanas datumu. Baltijas novadā pirmā Kuzņecovu fabrika tika uzbūvēta Dreilengsbušā (jeb Dreiliņos) 1841. gadā. Viena no galvenajām motivācijām, kas ietekmēja rūpnīcas celšanu Rīgā, bija vēlme eksportēt preci caur vietējo ostu. Bija arī cits iemesls šādai izvēlei. Kuzņecovi bija vecticībnieki, un tajos laikos tieši Vidzemes guberņas galvaspilsētā izveidojās viena no lielākajām un ietekmīgākajām vecticībnieku kopienām. Lielākā daļa strādnieku arī bija vecticībnieki, kas nāca no Maskavas guberņas – no Gžeļas, Duļevas, Kolomnas apriņķa sādžām, kas bija slavenas ar porcelāna amatniecību. Par Kuzņecovu ģimenes locekļu reliģiozitāti  liecina kāda publikācija tā laika Rīgas avīzē. Tā, avīzē tika rakstīts, ka visiem, kas iestājās darbā rūpnīcā, tās īpašnieki dāvināja Bībeli un prasīja, lai tie ar cieņu izturas pret uzņēmuma strādnieku ticību.  

Sākotnēji fabrikā izgatavoja tikai fajansa traukus. Tikai kopš 1851. gada, kad bija uzbūvētas divas ķieģeļu ēkas jaunās ražotnes cehiem, šeit sāka izgatavot arī porcelāna izstrādājumus. 1859. gadā fabrikā uzstādīja tvaika dzinēju, kas paaugstināja darba ražīgumu un izsauca darba vietu samazināšanu. Kopumā uzņēmumā bija astoņas ēzes un divas tvaika mašīnas. Bija arī slimnīca, kur vienlaicīgi varēja ārstēties četri slimnieki. 19. gadsimta vidū uzņēmumā strādāja 242 cilvēki. 1864. gadā mira uzņēmuma dibinātājs Sidors Kuzņecovs, fabriku mantoja viņa dēls Matvejs Kuzņecovs, tomēr nosaukums «Фабрика С.Т. Кузнецова» („S.T. Kuzņecova fabrika”) palika nemainīgs līdz pat 1872. gadam. Izejvielas nāca no Krievijas iekšējām guberņām, kā arī no Vācijas, Holandes, Francijas, Skandināvijas, ogles — no Anglijas. Daļa gatavās produkcijas tika pārdota vietējā tirgū un citās impērijas guberņās, pārējā produkcija tika eksportēta uz Angliju, Holandi un citam valstīm. 1887. gada 29. septembrī uz fabrikas bāzes tika dibināta „M.S. Kuzņecova porcelāna un fajansa trauku biedrība” («Товарищество фарфоровой и фаянсовой посуды М.С.Кузнецова»). Dēls paplašināja mantoto no tēva uzņēmumu un kļuva jau par septiņu rūpnīcu īpašnieku. Kā atziņu par firmas nopelniem, Kuzņecovi ieguva no Krievijas imperatora galma īpašas tiesības izmantot savā spiedzīmē valsts simboliku  – divgalvaino ērgli.

Matvejs Kuzņecovs centās iesaistīt savas atvases ražošanas procesā jau  kopš bērnības, saviem dēliem viņš uzticēja atsevišķu rūpnīcu pārvaldi. Pēc apprecēšanās uz firmas Rīgas filiāli tika nosūtīts jaunākais dēls Mihails. 1908. gadā fabrika ražoja jau vairāk kā 22 miljonus trauku vienību gadā. Turklāt šeit nodarbināto skaits pieauga līdz 2500. Kuzņecovi finansēja skolas būvniecību (pie Slāvu tilta), lai strādnieku bērni varētu iegūt izglītību. Šī skola tā arī tika dēvēta parē «Kuzņecova skolu». Pirms Pirmā Pasaules kara skolas ēku uzcēla pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta. Daudz līdzekļu Kuzņecovi ziedoja arī vecticībnieku kopienas vajadzībām. Fabrikā darbojās pulciņi, kuros strādniekus apmācīja lasīt un rakstīt prasmei, latviešu valodai, dejošanai, bajāna spēlei. Pašiem apķērīgākajiem tika atklāts grāmatvedības pulciņš. Šeit pastāvēja arī vēl viena laba tradīcija – svētkos, dzimšanas un vārda dienās darbiniekiem dāvināja traukus.  

Fabrikas darbinieki kompakti mitinājās pašreizējā Ķengaraga teritorijā. Strādnieki dzīvoja barakās, bet kalpotāji – atsevišķos namos. Daudziem piederēja sakņu dārziņi, viņi turēja mājlopus un mājputnus. Darba maiņa rūpnīcā ilga 10 stundas, toties pusdienu pārtraukums sastādīja četras stundas, lai varētu atjaunot spēkus. Karstajos cehos darbinieki ģērba vateņus un  ausaines, lai glābtos no svelmes.

Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas Rīgas fabrika bija vienīgā, no Kuzņecovu ģimenei piederošajām, kas netika nacionalizēta. Kaut gan tās stāvoklis bija ārkārtīgi nolaists, jo faktiski visas iekārtas, kuras varēja izvest, 1915. gadā (Pirmā Pasaules kara laikā – tulkot. piez.) tika evakuētas uz Krieviju. No uzņēmuma palika vienīgi tukši korpusi, kā arī brīnumainā kārtā saglabājusies produkcija uz cehu grīdām. To apgleznoja un veiksmīgi pārdeva. Iegūtos līdzekļus M. Kuzņecovs ieguldīja pamatkapitālā un kopā ar bijušo strādnieku grupu atsāka trauku ražošanu. 1920. gadā, kad uzņēmums atkal sāka darboties, šeit bija nodarbināti tikai 458 cilvēki. Speciālo iekārtu iepirkšanai pietrūka naudas, tādēļ praktiski visas operācijas šeit veica ar rokām.  

1921. gadā uz Rīgu pārcēlās arī citi Kuzņecovu dzimtas pārstāvji. Lielā gimene dzīvoja pieticīgi, visi tās locekļi tika nodarbināti ražošanā. Tā, Georgijs Kuzņecovs (Matveja dēls) strādāja par komercdirektoru, viņa brālis Sergejs – par masveida sagatavošanas ceha vadītāju. Rūpnīcā tika izveidotas divas sporta komandas: futbola un volejbola. Dzimtas pārstāvji – Nikolajs un Georgijs Kuzņecovi bija Latvijā pazīstamie tenisisti. Fabrikā atkal tika atsākta dažādu pulciņu darbība, bibliotēkā tika rīkoti literārie vakari.  

Ar starpkaru laikposma Kuzņecovu fabriku ir saistīti divu izcilu latviešu mākslinieku vārdi: Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas.  Beļcova ieviesa keramikas apgleznošanā kubisma idejas. Šodien viņas apgleznotajiem traukiem ir īpaša mākslinieciskā vērtība. Kuzņecovu rūpnīcas izstrādājumi daudzkart tika eksponēti dažādās starptautiskajās izstādēs. 1937. gadā tika izlaista liela trauku partija ar jubilejas spiedzīmi  «Кузнецов – 125» („Kuzņecovs -125”).      

Fabrika darbojās arī Otrā Pasaules kara laikā. Tiesa gan, pēc dažiem datiem, to vadīja vācieši. 

Pēckara laiposmā ražošana arī tika turpināta, bet vairs ne ar «Kuzņecova» marku.  Uzņēmums pārtapa par visā Padomju Savienībā izdaudzināto Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcu. 1968. gadā šeit sāka ražot smalku porcelānu.

Kad Rīgā tika dibināts šis uzņēmums, tā īpašniekiem nebija liela pamatkapitāla. Attiecīgi, viņi domāja nevis par to, lai ēkas uzņēmuma teritorijā veidotu vienotu rūpnieciskās arhitektūras ansambli, bet gan par to, lai ēkas būtu uzbūvētas pēc iespējas lētāk un spētu dot maksimālu atdevi. Jauni korpusi tika būvēti, kad radās nepieciešamie finanšu līdzekļu uzkrājumi, bez detalizēta plānojuma. Padomju laikos arī notika tas pats. Rezultātā rūpnīcas ēku komplekss ir dīvains dažādu stilu objektu sajaukums, kas šeit tika būvēti, sākot ar 19. gadsimta otro pusi un līdz pat 20. gadsimta beigām.  

2001. gada beigās fabrikā tika atklāts porcelāna muzejs. Kolekcija sastāvēja vairāk kā no 6000 izstrādājumu, kas tika izgatavoti, sākot ar 1841. gadu šīs firmas cehos un uzņēmēja J.C. Jesena firmā, kuras vēlāk tika apvienotas. Pēc fabrikas slēgšanas unikāla porcelāna kolekcija pārgāja pilsētas pašvaldības īpašumā, un tanī pat gadā Vecrīgā atklāja Porcelāna muzeju.

                                                                                                            Oļegs Puhļaks

(saīsināts tulkojums no krievu valodas)

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

P. S. :

Kuzņecovu porcelāna un fajansa fabrikai piegulošā iela sākotnēji tika dēvēta par Slāvu ielu, no 1923. līdz 1950. gadam – tā saucās Kuzņecova vārdā, no 1950. līdz 1990. gadam – Stahanoviešu iela, no 1990. gada – Slāvu iela. 

Pēc 2018. gada datiem, Rīgā nav saglabājušās pat pēdas, kas liecinātu par kādreiz slavenās Kuzņecovu porcelāna un fajansa fabrikas pastāvēšanu. Pirms dažiem gadiem bijušās fabrikas ēka tika nojaukta un tās vietā uzcelts tirdzniecības centrs “Akropole”.

Informācijas avoti:                                                                                                         

1. Rīga. 1860 – 1917. Latvijas PSR ZA Vēstures institūts.– Rīga, 1978. Lpp.496.
2. Констант З.А. Рижский фарфор. (Rīgas porcelāns) – Р ига,1975. 132.lpp.
3. Родионов А.М. Марки русского фарфора. (Krievu porcelāna markas) – Киев, 2005. 288.lpp.
4. О.Н. Пухляк. Сто русских портретов в истории Латвии. (Simts krievu portreti Latvijas vēsturē) – Рига, 2008.  220.lpp.