Sākumlapa > Tēmas > Personas
Viktors Černobajevs

Viktors Černobajevs

Viktors Černobajevs (1891. g. 13./25. septembrī Taurijas gub. Feodosijā – 1947. g.  9. janvārī Rīgā) – filoloģijas zinātņu doktors, Latvijas Valsts universitātes profesors (pēckara gados).

Viktors Černobajevs ir dzimis Feodosijā (Taurijas guberņā, Krimā) ārsta Grigorija Černobajeva ģimenē. 1909. gadā V. Černobajevs absolvējis Sanktpēterburgas Imperatora Aleksandra I ģimnāziju un tajā pašā gadā iestājies Sanktpēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur studējis akadēmiķu Pētera Lavrova (1856-1929), Alekseja Šahmatova (1864-1920) un Staņislava Ptašicka (1853-1933) vadībā.

1913. gadā Viktors Černobajevs ieguvis diplomu par augstāko izglītību un tika atstāts Sanktpēterburgas Universitātes Slāvu filoloģijas katedrā. 1916.-17. gadā viņš izturējis pārbaudījumus maģistra grāda iegūšanai un 1918. gada februārī fakultātes sēdē jau lasījis izmēģinājuma lekcijas.  

No 1921. līdz 1922. gadam V. Černobajevs — asistents Pēterpils Valsts universitātē (līdz 1914. gadam - Sanktpēterburgas Universitāte); no 1922. līdz 1932. gadam  - šīs universitātes docents (1924. gadā šī augstākā mācību iestāde pārdēvēta par Ļeņingradas Valsts universitāti). Līdz 1941. gada rudenim V. Černobajevs bija Ļeņingradas Valsts universitātes profesors. Vienlaicīgi no 1930. līdz 1938. gadam viņš bija A. Hercena Pedagoģijas institūta profesors, 1931. – 1934. gadā -  PSRS ZA Slāvu valodniecības un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks; no 1934. līdz 1936. gadam – PSRS Zinātņu akadēmijas Literatūras institūta zinātniskais speciālists; no 1938. līdz 1941. gadam – PSRS ZA Valodniecības un domāšanas institūta Slāvu valodu kabineta vadītājs.

1935. gada 23. septembrī Ļeņingradas Vēstures, Filozofijas un Lingvistikas institūta (kriev. saīsin. - ЛИФЛИ) Lingvistiskā kvalifikācijas komisija pieņēmusi lēmumu atzīt par taisnīgu to, ka profesoram Černobajevam (bez disertācijas aizstāvēšanas) piešķirts valodniecības doktora zinātniskais grāds (slāvu valodu un literatūras jomā). Dokumenti tika nosūtīti uz Maskavu, lai tos apstiprinātu PSRS Tautas Komisāru Padomes Vissavienības Augstskolu lietu komiteja.

1938. gada 5. februārī Viktoram Černobajevam tika apstiprināts filoloģijas doktora zinātniskais grāds (bez disertācijas aizstāvēšanas).

Tas apstāklis, ka Černobajevs nav bijis Vissavienības komunististiskās (boļševiku jeb lielinieku) partijas – VK(b)P - biedrs, nebūt nekļuva par šķērsli viņa zinātniskās karjeras attīstībai, kaut gan apbalvojumus un goda nosaukumus viņš nebija saņēmis. Tomēr viņam izdevās izbraukt uz ārzemēm komandējumos – uz Čehoslovakiju un Poliju, jo tas bija nepieciešams zinātniskajam darbam saistībā ar to, ka viņa specializācija bija slāvu filoloģija.

Lielā Tēvijas kara sākumā Viktors Černobajevs kopā ar mazgadīgo meitu Olgu (dzim. 1937. gada 4. oktobrī) bija uzturējies Ļeņingradas apgabala Puškinas pilsētā (līdz 1918. gadam – Carskoje Selo; no 1918. līdz 1937. g. - Detskoje Selo); 1941. gada septembrī šo pilsētu okupējis nacistskās Vācijas karaspēks. No Puškinas nacisti sākumā nosūtījuši V. Černobajevu uz Gatčinu, bet pēc tam no turienes 1943. gadā  – uz Rīgu.

1940./41. mācību gadā Latvijas Valsts universitātē tika izveidota Slāvu nodaļa, kura turpinājusi darboties arī nacistiskās okupācijas laikos (Latvijas Valsts universitāte tika pārdēvēta par Rīgas Universitāti). Sakarā ar to, ka agrāk Latvijas Universitātē nebija Slāvu nodaļas, izveidojās akūts speciālistu trūkums šajā jomā. Tādēļ profesors Černobajevs tika nosūtīts uz Rīgu īstajā laikā. Tomēr universitātes mācībspēki visai piesardzīgi un ar neuzticēšanos izturējušies pret “padomju profesoru”. 

1943. gada 20. decembrī  Filoloģijas un filozofijas fakultātes sēdē tika pieņemts lēmums pielaist Viktoru Černobajevu pasniegšanas darbam kā 1. kategorijas ārštata lektoru uz 1 gadu ar slodzi 8 stundas nedēļā (4 stundas — krievu stilistika un 4 stundas — slāvu dialektoloģija). Tomēr nākamajā mācību gadā Černobajevs jau skaitījās par pilntiesīgu universitātes profesoru.

Pēc Rīgas atbrīvošanas no nacistiskajiem iebrucējiem Viktors Černobajevs turpinājis strādāt universitātē. Latvijas PSR Izglītības Tautas komisariāts apstiprinājis viņu par profesoru – par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Filoloģijas fakultātes Slāvu filoloģijas katedras vadītāju.

LVU rektorāts iesniedzis padomju varas pārstāvjiem lūgumu, lai dzīvoklis Lāčplēša ielā 52/54, kurā dzīvoja profesors Černobajevs, netiktu nodots karaspēka daļu rīcībā.

Līdztekus pasniegšanas darbam universitātē Černobajevs darba apvienošanas kārtā strādājis Latvijas Pedagoģijas institūtā, kā arī par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Folkloras institūtā.

Visai zīmīgs ir sabiedriski politiskais raksturojums, kuru profesoram Černobajevam 1946. gada 22. jūlijā devis LVU VK(b)P organizācijas sekretārs: 

“Pašlaik V. Černobajevs vada Slāvu filoloģijas katedru un lasa attiecīgus mācību priekšmetus. Viņš ir pieredzējis pasniedzējs un savas lietas pazinējs. Metodoloģiski ir tuvs marksismam.

No skaidriem formulējumiem kā filozofiskajā, tā arī politiskajā ziņā viņš izvairās. Akurāti apmeklē visus speciālos zinātniskos referātus, kas tiek lasīti fakultātē. Taču no uzstāšanās debatēs atturās. Sabiedriskajā darbā V. Černobajevs ir mazaktīvs.”

Pēc bijušo studentu atmiņām Viktors Černobajevs bija izpelnījies autoritāti gan pasniedzēju, gan studentu vidū. Lūk, šādi profesoru Černobajevu piemin viņa bijusī studente Nadežda Iļjanoka (pierakstīts 2013. gadā):    

“Vecslāvu valoda, kā man likās, ir kaut kas ļoti attālināts,“senatnīgs”, garlaicīgs... Taču profesors Černobajevs, kurš to pasniedzis, uzreiz licis uzmanīgi ieklausīties. Viņā bija kaut kas no Puškina traģēdijas “Boriss Godunovs” tēla Pimena – ar viņa svētsolījumu. Viņš lasījis lekcijas nevis monotoni, bet gan ar pietāti, aizrautīgi... Jā, viņš jau bija sasniedzis solīdu vecumu, taču katra viņa lekcija bija dvēseles satraukuma piepildīta, lepnuma par mūsu krievu valodas pamatlicējiem pilna.”

Tomēr smaga slimība un tai sekojošā nāve nebija ļāvušas pilnā mērā izpausties profesora Černobajeva talantam.

Viktors Černobajevs miris 1947. gada 9. janvārī, apbedīts Pokrova (Vissv. Dievmātes Patvēruma) kapos Rīgā.

Pēc viņa nāves par bāreņiem palikuši 16-gadīgais dēls un 9-gadīgā meita.

                                                                                     Tatjana Feigmane

 

Informācijas avoti

LVVA, 7427. f. , 12. apr., 60. l.

Viktors Černobajevs. - Покровское кладбище. Слава и забвение. Сост. С.А. Видякина и С.Н. Квальчук. - Рига, 2004.