Sākumlapa > Tēmas > Personas
Eduards Mekšs

Eduards Mekšs

 

Eduards Mekšs (25.10.1939. Ļeņingrada – 11.06.2005. Daugavpils) – Latvijas literatūrzinātnieks, habilitētais filoloģijas doktors, Daugavpils Universitātes profesors. 

E. Mekšs dzimis 1939. gada 25. oktobrī Leņingradā (Sanktpēterburgā). Viņa vectēvs pēc 1905. gada revolucionārajiem notikumiem bija spiests atstāt Latgali un apmesties uz dzīvi Krievijā, Latvijā viņa ģimene atgriezās 1946. gadā. E. Mekšs beidzis Rīgas 44. vidusskolu (1957). No 1961. līdz 1966. gadam studējis un pabeidzis Daugavpils pedagoģiskā institūta (tagad Daugavpils Universitāte) Filoloģijas fakultāti, kas kļuva par viņa vienīgo darba vietu līdz pat mūža beigām. Te – Krievu un ārzemju literatūras katedrā viņš strādāja par asistentu, pasniedzēju, katedras vadītāju (1979–1990), docentu (1979–1995), no 1995. gada – Krievu literatūras un kultūras katedras profesors. E. Mekša zinātniskās intereses bija vērstas pirmām kārtām uz XX gadsimta pirmās trešdaļas zemnieku un jaunzemnieku dzeju. 1975. gadā Hercena vārdā nosauktajā Leņingradas Valsts pedagoģiskajā institūtā viņš aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu „Pjotrs Orešins un XX gadsimta sākuma zemnieku dzeja”. 1994. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijā E. Mekšs aizstāvēja habilitētā filoloģijas doktora disertāciju par tēmu „Nikolaja Kļujeva eposs jaunzemnieku dzejas kontekstā”. E. Mekšs ir astoņu krievu kultūras vēsturei veltītu monogrāfiju, trīs mācību grāmatu un aptuveni 200 rakstu un materiālu autors. Šīs publikācijas veltītas krievu literatūrai, pārsvarā Sergeja Jeseņina, N. Kļujeva, kā arī Arsēnija Formakova un Ivana Lukaša daiļradei. Tikpat aktīvi E. Mekšs publicēja pilsētas avīzēs dažāda veida apskatus un recenzijas. Viņa rakstītajā akadēmisms harmoniski savienojās ar izglītotāja talantu un publicista meistarību. Krievijā E. Mekšs tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem Sergeja Jeseņina daiļrades pētniekiem. Grāmatas: „Jeseņins latviešu valodā (20.–30. gadi)” (kopā ar K. Preisu, 1983), „S. Jeseņina poēma „Anna Sņegina”” (1987), „Sergejs Jeseņins krievu literatūras kontekstā” (1989), „Krievu jaunzemnieku dzeja” (1991), „Dižās mātes tēls (reliģiski-filozofiskās tradīcijas Nikolaja Kļujeva episkajā daiļradē)” (1995), „Sergejs Jeseņins: „Trīs Mirušo piemiņas dienas”” (1999). Eduardu Mekšu dziļi interesēja krievu literatūras garīgie aspekti un problēmas, kas viņu satuvināja ar Latvijas vecticībnieku vēstures, kultūras vēstures un tradīciju izpēti, īpaši interesējoties par Ivana Zavoloko un Mihaila Siņicina darbību. E. Mekša raksti tika publicēti rakstu krājumos, periodiskajos un zinātniskajos izdevumos Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Igaunijā un citās valstīs, arī reģionālajā „Baltijas arhīvā”. Līdzautorībā ar tēvu Aleksiju Žilko viņš uzrakstīja un prestižā franču žurnālā publicēja rakstu par Latvijas vecticībnieku vēsturi. Mūža pēdējos gados daudz spēka un uzmanības viņš veltīja vecticībnieku garīgo dzejojumu mākslinieciskās savdabības un to pastāvēšanas nosacījumu izpētei. Viņš bija Rēzeknes rajonā notikušo Bodrova lasījumu dibinātājs un aktīvs dalībnieks, bieži uzstājās ar referātiem par vecticībnieku vēsturisko un kultūras mantojumu, bija zinātnisko rakstu krājumu „Protopops Avakums: vēsture un mūsdienas” (2003) un „Bizantijas mantinieki” (2004) redkolēģijas loceklis un četru rakstu autors. E. Mekša intereses bija daudzpusīgas, viņš interesējās ne tikai par literatūru, bet arī labi orientējās Eiropas un krievu glezniecībā – no senās līdz avangarda mākslai. Piedevām šī viņa interese nebija tikai teorētiska, visu mūžu viņam patika zīmēt un gleznot eļļas tehnikā. E. Mekšs noformēja zinātniskos rakstu krājumus, kurus izdeva viņa katedra. E. Mekšs aktīvi piedalījās Daugavpils Krievu kultūras centra (Kaļistratova nama) darbā, bija tā priekšsēdētājs, sadarbojās ar Daugavpils literārajiem almanahiem „Newgene” un „Provinces almanahs”.

E. Mekšs miris Daugavpilī 2005. gada 11. jūnijā, apglabāts pilsētas Komunālajā kapsētā.

Par sevi Eduards Mekšs teica: „Esmu laimīgs cilvēks tādā ziņā, ka manas zinātniskās intereses sasaistās ar manu pedagoģisko darbu”. Viņš bija viens no tiem, pateicoties kuriem, Krievu un ārzemju literatūras katedra baudīja pelnīti augstu zinātnisko autoritāti tālu aiz Latvijas robežām. 2007. gadā Daugavpils Universitātes Humanitārā fakultāte izdeva piemiņas krājumu – E. Mekša publikāciju bibliogrāfiju „In memoriam: Эдуард Брониславович Мекш” (Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2007).

No Visu Svēto baznīcas pārziņa igumena Makarija (Kirilova) atmiņām par mācību gadiem Daugavpils Universitātē, kas publicētas: Мария Каменская «К юбилею Alma Mater», газета «Виноградная лоза» 2011, 112011-11-08 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=4114&id=6

„Mācību gadus universitātē es atceros ar pateicību, bet pasniedzējus ar lielu mīlestību. Tā iznāca, ka man uzreiz pievērsa uzmanību tagad jau mirušais Eduards Mekšs. Ar viņu es kontaktējos visbiežāk, taču neuzsvēru, ka mana pirmā izglītība ir reliģiskā un ka es kalpoju baznīcā. Tajā laikā es biju hipodiakons.

Profesors Mekšs mums lasīja lekciju kursus Renesanses laikmeta glezniecībā, kā arī senkrievu svētbilžu glezniecībā un arhitektūrā. Šīs lekcijas bija satriecoši interesantas. Profesors Mekšs ar milzīgu mīlestību un pietāti stāstīja par senkrievu arhitektūru. Izanalizēja Maskavas, Pleskavas, Novgorodas, Vladimiras arhitektūru un parādīja, kā tautas ticējumi tika atspoguļoti monumentālajā mākslā. Profesors tāpat bija lielisks senkrievu svētbilžu un fresku glezniecības pazinējs. Viņš arī izcēlās ar dziļām Bībeliskās vēstures zināšanām. Interesanti, ka Eduarda Mekšs studenta gadi sakrita ar Baznīcas galvas metropolīta Aleksandra mācību laiku. Viņš bieži ar mīlestību atcerējās šo laiku un ar lielu cieņu izturējās pret Baznīcas galvu. Atzīmēšu, ka studentu vide Daugavpils Universitātē bija augsti kulturāla un augsti intelektuāla.

Man palikušas spilgtas atmiņas par Modiljani daiļradei veltītajām lekcijām XX gadsimta tēlotājmākslas vēstures kursā. Par viņu profesors Mekšs pastāstīja tā, ka visi studenti tūdaļ pat iemīlēja šī mākslinieka daiļradi...

Vissvarīgākais priekšmets bija „Mākslinieciskās apziņas vēsture”. To lasīja akadēmiķis profesors F. Fjodorovs un profesore A. Stankeviča. Viņa arī mums lasīja lekcijas bruņinieku kultūras vēsturē. No vēstures disciplīnu kursa sevišķi atmiņā palikušas lekcijas par Bizantijas vēsturi, kuras mums lasīja Tatjana Kuzņecova. Viņa baudīja autoritāti, pateicoties savam plašajam rezeslokam un dziļajām zināšanām. Kursu „Eiropas un austrumu mūku dzīves vēsture” lasīja tagad jau mirušais profesors Josifs Trofimovs. Viņš lasīja arī speckursu grāmatniecības vēsturē (no papirusa līdz mūsdienu grāmatai), kā arī speckursu „Dārzu un parku māksla””.

Avoti:

https://ru.wikipedia.org/wiki/;

Мекш Эдуард Брониславович // Выдающиеся русские латвийцы. Биографический справочник. — Рига: IK ZORIKS, 2008. - http://goo.gl/I8ZPCC;

Памяти ученого и педагога. http://www.grani.lv/daugavpils/48271-pamyati-uchenogo-i-pedagoga.html;

Рисунки Э.Б. Мекша. http://goo.gl/lxhfrb

http://goo.gl/Ki35UY

 

Ērika Tjuņina 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis (Жвинклис Артур Брониславович)

Dzintars Ērglis (Эрглис Дзинтарс Эрикович)

Ilustrācijas tēmai