Sākumlapa > Tēmas > Personas
Meletijs Kaļistratovs

Meletijs Kaļistratovs

Meletijs Kaļistratovs (1896. gada 15. maijā Dvinskā/ Daugavpilī – nošauts 1941. gada 23. jūnijā Daugavpilī) – vecticībnieku sabiedriskais un politiskais darbinieks. Latvijas Republikas 1. - 4. Saeimas deputāts; 2. Saeimas Prezidija sekretāra biedrs.

Meletijs Kaļistratovs ir dzimis Daugavpilī (līdz 1920. gadam – Dvinska) vecticībnieku ģimenē. Viņa tēvs - Arhips Kaļistratovs bija agri miris, tādēļ visas rūpes par bērnu audzināšanu gūlās uz mātes pleciem.

1914. gadā Meletijs absolvējis Ilūkstes Skolotāju semināru un gatavojās kļūt par skolotāju. Taču sākās Pirmais pasaules karš un jauneklis brīvprātīgi devās uz fronti.

Krievijas Pilsoņu kara laikā M. Kaļistratovs karojis baltgvardu pusē – sākumā kņaza Anatolija Līvena vienībā, pēc tam - ģenerāļa Nikolaja Judeniča Ziemeļrietumu brīvprātīgās armijas rindās. Pēc šīs armijas sagrāves Kaļistratovs atgriezās dzimtajā Daugavpilī.

Meletijs Kaļistratovs aktīvi iesaistījās jaundibinātās Latvijas valsts politiskajā dzīvē. No 1920. gada un līdz pat 1934. gada 15. maijam viņš bijis Daugavpils domes deputāts.

1920. gadu sākumā Meletijs Kaļistratovs apprecējās ar Marfu (meitas uzvārds – Ļebedeva). Laulātam pārim dzimuši divi bērni: Gļebs un Aleksejs.

1922. gadā Meletijs Kaļistratovs piedalījās LR 1. Saeimas vēlēšanās un tika ievēlēts no “Vecticībnieku saraksta”, kaut gan šajā sarakstā viņš bija otrais - pēc krievu aprindās labi pazīstamā Fjodora Pavlova (bet Pavlovs netika ievēlēts).

Saeimā Meletijam Kaļistratovam visai ātri izdevās parādīt sevi kā mērķtiecīgu un nenogurstošu politiķi, kas orientējas ne tikai vecticībnieku problēmās vien, bet arī visu Latvijas krievu problēmās kopumā. Savā pirmajā runā no Saeimas tribīnes viņš pauda uzticību tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas idejai un uzsvēra, ka vecticībnieki ir lojāli Latvijas valstij. Tajā pašā laikā viņš uzstājās pret administratīvo iejaukšanos vecticībnieku draudžu dzīvē un nosodīja ierēdņu-vecticībnieku atlaišanu no darba, aizbildinoties ar latviešu valodas prasmes trūkumu.

Centrālo vietu deputāta Kaļistratova darbībā ieņēma agrārais jautājums, jo viņa elektorāta pamatu sastādīja Latgales zemnieki vecticībnieki, daudzi no kuriem bija neapmierināti ar agrārās reformas rezultātiem. Ne mazāk svarīgs deputātam Kaļistratovam bijis arī krievu minoritātes izglītošanas jautājums. Viņu satrauca tas, ka vairums Latgales krievu zemnieku ir mazizglītoti cilvēki, kā arī  slikts skolu stāvoklis Latgalē. Visā savas deputāta darbības laikā viņš uzstājās pret mēģinājumiem pārskatīt 1919. gada Likumu par mazākuma tautību skolu iekārtu, kas garantēja mazākumtautībām tiesības iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību dzimtajā valodā.

M. Kaļistratovs kopā ar diviem citiem krievu deputātiem (A. Bočagovu un P. Korecki) bija izstrādājis likumprojektu par krievu un citu mazākumtautību kultūras autonomiju, tomēr šis likums tā arī netika pieņemts Saeimā.

Deputāta Kaļistratova spējas visspilgtāk izpaudās divās epizodēs. Pirmām kārtām, kad starp krievu deputātiem izvērtās dedzīgi strīdi ap Latvijas Izglītības ministrijas Krievu nodaļas priekšnieka amatu. Viņš atbalstījis krievu aprindās visnotaļ cienījamā profesora Ivana Jupatova atgriešanos šajā amatā, un gala rezultātā, Kaļistratova viedoklis guva virsroku. Otrā epizode - t. s. “teātru” konfliks. Kad 1925. gadā līdzās Krievu Drāmas teātrim parādījās Krievu Kamerteātris, ko bija dibinājusi aktrise J. Roščina-Insarova, - radās jautājums, kurš no šiem teātriem saņems valsts subsīdiju. Un atkal krievu deputātu rindās nebija saskaņas. Tikai pateicoties Kaļistratova stingrai nostājai, subsīdiju saņēma Krievu Drāmas teātris. Un arī turpmāk viņš bijis šā teātra uzticāms atbalstītājs. 

Meletijs Kaļistratovs piederēja pie tiem cilvēkiem, kas tiecās iet kopsolī ar laiku. Ar savu izturēšanos viņš grāva priekšstatus par vecticībniekiem kā par cilvēkiem, kas ir ieslēgušies savā lokā un nepieņem jauninājumus un pārveidojumus. Viņš atteicās no vecticībniekiem tradicionālās bārdas, par ko ne reizi vien saņēma pārmetumus no saviem ticības brāļiem. Jau 20. gadu sākumā viņš kā viens no pirmajiem pārgāja uz jauno krievu ortogrāfiju.

Deputāts Kaļistratovs aizstāvēja ne tikai savas konfesijas, bet arī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas intereses. Tostarp, viņš uzstājās pret Rīgas Sv. Alekseja pareizticīgo klostera atsavināšanu un nodošanu katoļiem, kā arī pret pareizticīgo kapelas nojaukšanu Rīgas Stacijas laukumā.

LR 2. Saeimas vēlēšanās M. Kaļistratovs jau bija neapšaubāms „Vecticībnieku saraksta” līderis. Viņam izdevās divkāršot par viņu nodoto balsu skaitu. No šā paša saraksta Saeimā tika ievēlēts arī Ivans Jupatovs. Pavisam 2. Saeimā tika ievēlēti pieci krievu deputāti.

No jauna kļuvis par deputātu, viņš darbojās drosmīgāk un pārliecinošāk. Kaļistratovu satrauca ne tikai sociālās problēmas, bet arī Latvijas sabiedrībā pieaugošais nacionālisms. Noraizējies par krievu iedzīvotāju tiesisko stāvokli, deputāts no Saeimas tribīnes kritizēja labējo partiju jauno taktiku, ko izteica sauklis „bez mazākumtautībām!”, jo bija pārliecināts, ka tas ir mēģinājums nostādīt  mazākumtautībām piederošās personas otrās šķiras pilsoņu stāvoklī, kas varētu bremzēt demokrātijas attīstību valstī.  

1926. gadā M. Kaļistratovam izdevās panākt valsts subsīdijas piešķiršanu vecticībnieku Vissv. Dievmātes Piedzimšanas - Sv. Nikolaja dievnama būvniecības pabeigšanai Daugavpilī.

Tomēr šā gada novembrī ķluva acīmredzamas domstarpības starp Kaļistratovu un Jupatovu. Vissskaidrāk tās izpaudās tad, kad Saeimā (1927. gada oktobrī) notika Tirdzniecības līguma ar PSRS apspriešana. Kaļistratovs bijis šā līguma ratifikācijas atbalstītāju rindās, bet Jupatovs pamatoja tā nelietderīgumu un pat bīstamību Latvijai. Arī jautājumā par uzticēšanos Marģera Skujenieka t. s. “kreisajai valdībai” viņu pozīcijas bija pretējas.

Kopumā krievu deputātu pozīcija attiecībā pret M. Skujenieka valdību bija atšķirīga. Deputāts Kaļistratovs bija starp tiem, kas atbalstīja minēto valdību līdz pat tās krišanai 1927. gada decembrī. Kaut gan viņam nācās atzīt, ka t.s. kreisā valdība nav attaisnojusi uz to liktās cerības. Šai sakarā deputāts secināja: „Ja jūsu priekšā ir tie, kas vienmēr liek šķēršļus krievu elementāro prasību īstenošanas ceļā, un tie, kas apņemas nešķirot cilvēkus pēc tautības pazīmes un, pastāvot zināmam spiedienam, dažkārt piekāpjas, – tad krievu deputātiem jāatbalsta pēdējie.”

Tas tomēr nenozīmēja, ka M. Kaļistratovs būtu bijis tuvs kreisajām partijām, ko viņam dauzkārt pārmeta politiskie konkurenti. Krievu laikrakstā „Segodņa” viņš rakstīja, ka krievu iedzīvotāji negrib redzēt Latvijā komunistu eksperimentus, bet labējās partijas, kas mēdz klaigāt par komunisma briesmām, neko nedara, lai nepieļautu pieaugt neapmierinātībai krievu trūcīgo iedzīvotāju slāņos. («Сегодня», 1927. g., 30. nov.)

2. Saeimas darba beigu posmā nesaskaņas un domstarpības vecticībnieku rindās kļuva nesamierināmas. 1928. gada augustā “Vislatvijas vecticībnieku kongresā” notika šķelšanās. „Labējā spārna” piekritēji (Stepans Kirilovs, Ivans Jupatovs, Ivans Zavoloko u.c.), redzēdami, ka palikuši mazākumā, atstāja kongresu.

Tādēļ, piedaloties 3. Saeimas vēlēšanās, vecticībnieki bija izvirzījuši divus sarakstus. M. Kaļistratovs balotējās „Kreiso vecticībnieku” sarakstā un ne tikai pats trešo reizi kļuva par deputātu, bet arī palīdzēja kļūt par deputātu savam jaunības draugam un bijušajam darba biedram Grigorijam Jeļisejevam. No „Labējo vecticībnieku” saraksta par deputātu ievēlēja Stepanu Kirilovu.

Taču M. Kaļistratovs joprojām palika par pašu populārāko vecticībnieku deputātu. Viņš allaž bija gatavs doties uz visattālākajiem Latvijas nostūriem, lai uzklausītu zemnieku sūdzības un ar konkrētu rīcību vai padomu palīdzētu saviem vēlētājiem.

Laikabiedri atšķirīgi bija vērtējuši deputāta Kaļistratova darbību. Piemēram, pēc krievu žurnālista un pedagoga Heinriha Grosena viedokļa, Kaļistratovs bijis “tipisks mītiņu orators no provinciālas pilsētiņas [..] Viņa politiskās platformas būtību izteica viens vārds “demokrātija”, kaut gan viņš diez vai pazinis šo jēdzienu plašā eiropeiskā nozīmē.” (Г. Гроссен. Жизнь в Риге. - Даугава, 1994, №1,164. lpp.)

Sociāldemokrāti sauca Kaļistratovu par īstenu sava laika pārstāvi, kuram nav nekādu noteiktu politisko un sabiedrisko uzskatu un kura augstākā gudrība ir savlaicīgi “noķert” dotā brīža prasības (А. Петревиц, Я. Рудзис. С кем пойти? - Двинск, 1928, 32. lpp.).

Tajā pašā laikā populārākais krievu laikraksts “Segodņa”, atskatoties uz deputāta Kaļistratova desmit darba gadiem Saeimā, atzīmēja, ka viņš pastāvīgi un aktīvi ir aizstāvējis krievu minoritātes intereses visās jomās, un nekādi kreisie vai labējie novirzieni nav spējuši novirzīt viņu no šā ceļa («Сегодня», 1933, 25. febr.).

Neapšaubāms ir tikai viens – Meletijam Kaļistratovam bija sava niša politikā un viņš to prasmīgi izmantoja.

Negaidīti sarežģīta Kaļistratovam izrādījās 4. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa (1931. g.). Šīs kampaņas gaitā parādījās anonīma skrejlapa “Es nevaru klusēt” ar parakstu “līvenietis”. Skreilapā tika rakstīts, ka Pilsoņu kara laikā Kaļistratovs un Jeļisejevs nodarbojušies ar mierīgo iedzīvotāju aplaupīšanu, ņirgājušies par sagūstītajiem sarkanarmiešiem, apšāvuši tos. Bez šaubām, tas bija mēģinājums sakompromitēt Kaļistratovu un Jeļisejevu vēlētāju acīs. Kaut gan skrejlapa bija anonīma, pietiekami plaši bija zināms, ka tās autors ir D. Frolovs.

Tomēr par Meletiju Kaļistratovu nodoto balsu skaits bija pat pieaudzis, un 1931. gadā viņš ceturto reizi kļuva par Saeimas deputātu, ko pirmskara Latvijas vēsturē nebija izdevies panākt nevienam krievu politiķim. Tiesa gan, Jeļisejevs Saeimā netika ievēlēts, viņa vietā par deputatu kļuva Timofejs Pavlovskis.

1933. gada 3. aprīlī Latgales apgabala tiesā notika tiesas sēde Frolova lietā par neslavas celšanu deputātam Kaļistratovam. Tiesas sēde sākās ar to, ka Frolovs lūdzis piedošanu Kaļistratovam par izdarīto pārinodarījumu. Kaļistratovs prasījis Frolovam, kas viņu pamudinājis uzrakstīt šo paskvilu. Atbilde bija pārsteidzoša: bijušais Saeimas deputāts S. Kirilovs un esošais deputāts (kas ievēlēts no tā paša saraksta) T. Pavlovskis. Taču šīs skandalozās lietas steidzīga slēgšana bija devusi iemeslu dažādām tenkām un baumām.

No Latvijas Iekšlietu ministrijas arhīvu fonda materiāliem izriet, ka kņazs Anatolijs Līvens un Kliments Didorovs ir bijuši pret minēto publikāciju, jo “skrejlapa satur sevī melus.” (LVVA, 3235. f., 2. apr., 5589. l.).

Darbs 4. Saeimā deputātam Kaļistratovam nebija padevies viegli. Timofejs Pavlovskis praktiski uzreiz bija atstājis viņu un pieslējies arhibīskapa Jāņa Pommera, Sergeja Trofimova un Ivana Korņiļjeva grupējumam. Tomēr, neskatoties uz to, Kaļistratovs nebija padevies un atstājis savas pozīcijas. Viņš jūtīgi reaģējis uz politiskā barometra svārstībām, nojaušot, kādas briesmas slēpj sevī pieaugošais radikālais nacionālisms. Viņu uztrauca likumporojekta par grozījumiem Satversmē apspriešana Saeimā, it īpaši paredzamā prezidenta varas pastiprināšanās. Debates par grozījumiem Satversmē liecināja par Latvijas politiskās sistēmas nestabilitāti un vispārēju uzticēšanās krīzi parlamentārās demokrātijas principiem. Šo debašu laikā M. Kaļistratovs kārtējo reizi pierādīja, ka ir demokrātijas pusē. Viņš uzsvēra, ka valsts gaida saprātīgu un taisnīgu varu, bet nevis tikai stipru varu. Deputāts aicināja mazākumtautības, tostarp arī krievus, „padomāt, vai pēc stipras varas nenāks netaisnīga vara.” («Сегодня», 1933, 8. novembrī ). Šie vārdi izrādījās pravietiski.

1933. gada aprīlī Kaļistratovs bija izveidojis savu partiju – Krievu zemnieku darba partiju. Tās galvenās programatoriskās nostādnes paredzēja darba tautas interešu aizstāvību; valstiskuma nostiprināšanu un tautas tiesību uz izteiksmes brīvību paplašināšanu; tiesības uz brīvu krievu valodas lietošanu; krievu iedzīvotāju izglītības līmeņa paaugstināšanu un krievu vienotību pēc nacionālās, bet nevis pēc konfesionālās piederības.

1934. gada 15. maija valsts apvērsums pārtrauca Latvijas valsts demokrātisko attīstību, likvidēja parlamentāro iekārtu un tās obligāto atribūtu – politiskās partijas.

Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms darīja galu vairāku Latvijas politiķu, tostarp arī Meletija Kaļistratova, karjerai. Autoritārās varas pārstāvji apvainoja Kaļistratovu, ka viņš, būdams Saeimas deputāts, nodarbojies ar Latvijas valstij naidīgu aģitāciju un pulcinājis ap sevi prokomunistiski noskaņotus elementus.

1934. gada 8. jūnijā viņu arestēja un ievietoja Liepājas nometnē, kur kopā ar viņu atradās daudzi citi pazīstami politiskie darbinieki. Ieslodzījumā viņš atradies līdz 1935. gada 29. martam. Pēc tam M. Kaļistratovu atbrīvoja, taču viņam bija jāparaksta saistība par atteikšanos no politiskās darbības. (LVVA, 3235. f., 2. apr., 5589. l.) Neskatoties uz to, Politiskā policija turpinājusi uzraudzīt bijušā deputāta darbību.

Nelabu priekšnojautu pārņemts, Meletijs Kaļistratovs sagaidījis Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanu un padomju režīma nodibināšanu Latvijā. Jau 1940. gada 15. jūlijā tika arestēts viņa draugs un bijušais kolēģis Grigorijs Jeļisejevs. Tomēr sākumā pašu Kaļistrātovu neaiztika un pat iecēla par skolas direktoru.

Kaļistratova kārta pienāca 1940. gada 9. oktobrī. Viņš ticis arestēts pēc LPSR Valsts Drošības tautas komisariāta Daugavpils pilsētas nodaļas  lēmuma. Par bijušā Saeimas deputāta mūža pēdējiem mēnešiem ir saglabājušās tikai visai fragmentāras ziņas. No novērošanas lietas dokumentiem (izmeklēšanas lieta iztrūkst) ir redzams, ka M. Kaļistratovu (tāpat kā G. Jeļisejevu) apsūdzēja par to, ka Pilsoņu kara laikā viņš bija dienējis Baltajā armijā, inkriminējot to, ka viņš bija piedalījies komunistu un gūstā saņemto sarkanarmiešu sodīšanā un izrēķināšanās ar lielinieku atbalstītājiem, kā arī viņam tika inkriminēta politiskā darbība neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikposmā. Par galveno “liecinieku” šajā lietā atkal bijis D. Frolovs. Taču tagad viņa liecības bijušas visai neskaidras un nesaturējušas sevī konkrētus apvainojumus.

“Izmeklēšana” Kaļistratova lietā vilkās mokoši ilgi. Izmeklētāji, ņemot vērā bijušā deputāta popularitāti tautas vidū, centās ne tikai aprobežoties ar viņa jaunības dienu, kas pavadītas dienējot Baltajā armijā, epizodēm, bet arī sakompromitēt viņu kā politisko darbinieku kreisi noskaņoto tautas masu acīs. “Izmeklēšanas” starpposmā viņam pat centās inkriminēt dalību “Jaunās paaudzes nacionālā-darba savienībā” (kriev. saīsin. - NTSNP), bet no tā nekas nesanāca.

Tikai 1941. gada 12. maijā tika pieņemts “Apsūdzības slēdziens”. No minētā dokumenta teksta izriet, ka Meletijs Kaļistratovs atzinis sevi “par vainīgu tajā, ka ir brīvprātīgi iestājies Baltajā armijā, bet turpmāk - 12 gadu laikā bijis Saeimas deputāts un piedalījies “Krievu zemnieku darba partijas” nodibināšanā.”  Taču čekistiem tā arī neizdevās piespiest viņu atzīt savu vainu tajā daļā, ka, dienējot Baltajā armijā, viņš bija piedalījies izrēķināšanās ar mierīgajiem iedzīvotājiem un sagūstītajiem sarkanarmiešiem. Viņš bija noraidījis arī nejēdzīgu apvainojumu, ka būdams Saeimas deputāts, nodarbojies ar darba tautas krāpšanu un nodevis tās intereses.

“Kaļistratova lieta” tika nodota PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajai apspriedei, kurai bija jāpieņem galīgais spriedums šajā lietā. Tomēr viņam tā arī nebija lemts sagaidīt spriedumu.(LVA, 1986. f., 1. apr., д. 44973. l.)

1941. gada 22. jūnijā nacistu karaspēks bija iebrucis Padomju Savienības teritorijā – sākās Lielais Tēvijas karš. Sakarā ar vācu karaspēka straujo tuvošanos Daugavpilij un tām grūtībām, kas bija saistītas ar ieslodzīto evakuāciju, iespējams, ka Daugavpils cietuma vadība bija pieņēmusi lēmumu likvidēt daļu ieslodzīto, tos nošaujot. Nošauto vidū bijis arī Meletijs Kaļistratovs, kuram tolaik bija apritējuši tikai 45 gadi. Tā aprāvās bijušā Saeimas deputāta dzīves pavediens. Latvijā viņš bija viens no vispazīstamākajam, un it īpaši Latgalē cienītākajiem, krievu politiķiem.

Meletijs Kaļistratovs apbedīts Daugavpils vecticībnieku kapos.

1944. gadā, Sarkanajai armijai tuvojoties, viņa atraitne Marfa Kaļistratova kopā ar bērniem izceļojusi no Latvijas uz Vāciju, bet vēlāk apmetusies uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs.

 

                                                                                              Tatjana Feigmane 

 

Informācijas avoti:

Latvijas Republikas I, II, III un IV Saeimas stenogrammas. - Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums.

LVVA, 3235. f., 2. apr., 5589. l.

LVVA, 7131. f., 1. apr., 36. l.

LVA, 1986. f., 1. apr., 44973. l.

LVA, 1986. f., 1. apr., 33598. l.

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. (Heinrihs Grosens. Dzīve Rīgā.) - Даугава, 1994, №1-4.

Александр Гурин. Мелетий Каллистратов как вызов современным национал-радикалам

Сергей Кузнецов. Четырежды депутат. (Sergejs Kuzņecovs. Četrreiz deputāts.) - Новый путь (Прейли). - 1990. - №39-51.

Сергей Кузнецов. Каллистратов и другие русские общественно-политические деятели Даугавпилса 20-30-х годов. (Sergejs Kuzņecovs. Kaļistratovs un citi Daugavpils 20.-30. gadu krievu sabiedriski politiskie darbinieki.) - Вторые Добычинские чтения. Ч.II. - Даугавпилс, 1994, 47.-54. lpp.

Сергей Кузнецов. Русское меньшинство в политической жизни Латвии (1919-1934). (Sergejs Kuzņecovs. Krievu minoritāte Latvijas politiskajā dzīvē.) - Русские Прибалтики. Механизм культурной интеграции (до 1940 г.). - Вильнюс, 1997, 168.-179. lpp.

Петревиц А., Рудзис Я. С кем пойти? Работа социал-демократической партии в Сейме. Издание Латгальского областного комитета социал-демократической рабочей партии. - Двинск, июль 1928.

Татьяна Фейгмане. Депутаты-старообрядцы в Латвийском Сейме. (Tatjana Feigmane. Deputāti vecticībnieki Latvijas Saeimā.) - Русские в Латвии.  - Выпуск 3. Из истории и культуры староверия. - Рига: Веди, 2002, 183.-205. lpp.

Татьяна Фейгмане. Русские в довоенной Латвии. / Tatjana Feigmane. Krievi pirmskara Latvijā

Tatjana Feigmane. Krievu minoritātes tiesību aizstāvis – padomju represiju upuris Meletijs Kaļistratovs

Ilustrācijas tēmai