Fjodors Pavlovs

Fjodors Pavlovs (1872. g. 9./21. maijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1933. g. 6. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – vecticībnieku sabiedriskais un politiskais darbinieks, žurnālists, Tautas padomes un Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis, Latvijas Vecticībnieku biedrības priekšsēdētājs.

Fjodors Pavlovs ir dzimis Rīgā sīkpilsoņu ģimenē. Kā toreiz bija pieņemts – bērnībā viņš iepazinās ar baznīcslāvu tekstiem. Viņš mācījās vietējā vācu pamatskolā. Pēc tās beigšanas iestājās Rīgas pilsētas Jekaterinas skolā. Beidzot mācības, skolas pedagogu padome rekomendēja F. Pavlovu par kandidātu stipendijas saņemšanai mācībām Pēterburgas Skolotāju institūtā, taču viņš atteicās no šī priekšlikuma un iestājās privātajos komerczinību kursos.

Divdesmit gadu vecumā F. Pavlovs sāka sadarboties ar vietējās avīzes “Rižskij vestņik” (“Rīgas Vēstnesis”) redakciju. Vēlāk līdzdarbojās laikrakstā “Pribaltijskij krai” (“Baltijas Novads”), kura redakcijas loceklis viņš bija 25 gadus.

F. Pavlovs vienlaikus sadarbojās arī ar Pēterburgā izdoto laikrakstu “Sin otečestva”, “Birževije vedomosti”, “Russkije vedomosti” un citu avīžu redakcijām, kā arī bija žurnālu “Sudebņije drami”, “Sud i žizņ” korespondents. Žurnālista darbs pavēra viņam klātbūtni visos lielpilsētas notikumos.  Tolaik F. Pavlovs bija redzams visur: ugunsgrēku tuvumā, negadījumos, tiesas sēdēs, vārdu sakot, jebkurā cik necik nozīmīgā notikumā Rīgā bija manāma viņa klātbūtne. Pamazām viņš iesaistījās arī pilsētas sabiedriskajā dzīvē. 1908. gadā pēc viņa iniciatīvas un ar viņa piedalīšanos tika izveidota Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītības biedrība, kuras mērķis bija, izmantojot savstarpējo palīdzību, labdarību un izglītību, apvienot dažādu novirzienu vecticībniekus. Gandrīz visus biedrības darbības gadus F. Pavlovs bija tās valdes priekšsēdētājs. Vairākkārt viņu ievēlēja par Krievu palīdzības biedrības, Savstarpējās pabalstīšanas biedrības “Znamja” un Pētera ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētāju.

Pirmais pasaules karš neizsita F. Pavlovu no sliedēm, viņš nezaudēja apņēmību.  Laikraksts “Pribaltijskij krai”,  protams,  tika slēgts, taču viņš prata izdzīvot gan vācu, gan boļševiku, gan latviešu varas laikā. Viņš kļuva par privātadvokātu, visai sekmīgi risināja savu klientu sūdzības un tiesāšanās lietas. Viņa popularitāte Rīgā bija liela, īpaši Maskavas priekšpilsētā.

1917. gada aprīlī F. Pavlovs bija  krievu pilsoņu sapulces viens no organizētājiem, viņu ievēlēja par šīs sapulces priekšsēdētāju un viņa ideja par  Rīgas krievu  nacionāli demokrātiskas savienības nepieciešamību guva atbalstu.

Latvijas valsts pirmais pārstāvniecības orgāns bija Tautas padome, uz to savus pārstāvjus nosūtīja arī nacionālās mazākumtautības. Starp šiem pārstāvjiem bija arī F. Pavlovs. Divas reizes viņu ievēlēja par Rīgas pilsētas domes deputātu, bija Pārtikas padomes loceklis. 1919.–1920. gadā F. Pavlovs bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes padomes priekšsēdētājs; tolaik gan draudzes nespējnieku patversmes iemītniekiem, gan arī pašiem draudzes locekļiem trūka pārtikas un apģērbu. F. Pavlovs panāca, ka maznodrošinātajiem vecticībniekiem tika sniegta palīdzība, viņš īstenoja ideju par pilsētas pamatskolas (uz bijušās Grebenščikova skolas bāzes) atklāšanu vecticībnieku ģimeņu bērniem.

1920. gada aprīlī F. Pavlovu ievēlēja Satversmes sapulcē, viņš bija agrārās komisijas loceklis, taču lielu aktivitāti, tāpat kā pārējie krievu deputāti, neizrādīja. Lai vienotu krievu iedzīvotāju daļu, F. Pavlovs piedalījās Krievu nacionāli demokrātiskās apvienības nodaļu atklāšanā Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā. Viņš arī veicināja Daugavpils vecticībnieku draudžu apvienošanos, un iznākumā pilsētā bija atklātas divas pamatskolas vecticībnieku bērniem.

Pēc Pirmā pasaules kara un pilsoņu kara Latvijas vecticībnieku draudžu dzīvesveids bija izjaukts, ekonomiskais stāvoklis bija smags, pēc 1906. gada izveidojusies izglītības sistēma bija sabrukusi. Vecticībnieki bija izkliedēti, slikti informēti, īsti nezināja savas tiesības un pienākumus.

1920. gadā F. Pavlovs piedāvāja plānu izveidot vecticībnieku centrālu orgānu, 4. novembrī Režicā (Rēzeknē) bija sasaukts pirmais Vislatvijas vecticībnieku kongress, kurā ievēlēja Latvijas vecticībnieku Centrālo komiteju. Par Centrālās komitejas priekšsēdētāju gan pirmajā, gan otrajā kongresā 1921. gadā ievēlēja F. Pavlovu. Latvijas vecticībnieku Centrālās komitejas sastāvā darbojās arī M. Kaļistratovs, S. Kirilovs, G. Jeļisejevs, I. Kolosovs un citi.

1923. gadā F. Pavlovs nolēma atjaunot Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītības biedrības darbību. Biedrības nolikums tika pārstrādāts atbilstoši jaunajiem vēsturiskajiem apstākļiem, un 1924. gada 10. decembrī tā tika pārreģistrēta ar jaunu nosaukumu “Latvijas Vecticībnieku biedrība”. Par tās valdes priekšsēdētāju ievēlēja F. Pavlovu, šo amatu viņš ieņēma līdz mūža galam 1933. gadā.  Piedzīvojis neveiksmi Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gada oktobrī, kad par deputātu kļuva vecticībnieks M. Kaļistratovs, F. Pavlovs atgāja sāņus no aktīvās politika un visu uzmanību pievērsa darbībai Latvijas Vecticībnieku biedrībā, tiekdamies tādējādi likt lietā savus uzskatus.

Latvijas Vecticībnieku biedrība aktīvi iekļāvās Rīgā dzīvojošo krievu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. 1925. gadā tika atvērta biedrības bibliotēka, kurā bija vairāk nekā četri tūkstoši grāmatu, to skaitā daudzi reti izdevumi. Biedrības valde rīkoja priekšlasījumus un lekcijas,  slēgtus ģimeņu vakarus, dažādus izklaidējošus pasākumus. Taču biedrības vadīšana F. Pavlovam nozīmēja viņa politiskās karjeras norietu.

Fjodors Pavlovs aizgāja no dzīves 1933. gada 6. decembrī, apbedīts Rīgā, Ivana kapsētā.

Lūk, kā 1933. gadā kādā Rīgas laikrakstā par F. Pavlovu rakstīja kāds nezināms autors: “… viņa augšupejas laiks bija beidzies un politiskā karjera, izrādījās, nav viņam pa spēkam. Šo aizvainojumu viņš nevarēja piedot līdz pēdējām savas dzīves dienām, atklāti uzskatīdams sevi par  apietu… Satraukumi acīmredzot bija Pavlova, kurš jau sen cieta no sirdskaites, priekšlaicīgās nāves cēlonis.  No dzīves ir aizgājis cilvēks, kurš bija cieši saistīts ar veco krievu Rīgu, ar Maskavas priekšpilsētas tirgotāju un amatnieku vecticībniecisko dzīvesveidu. Viņi visi pazinu Fjodoru Pavlovu, smagnēju, bet mundru un enerģisku cilvēku, bieži asu, bet vienmēr atsaucīgu un dziļi ieinteresētu sabiedriskajās lietās.”

Fjodoram Pavlovam veltītajā nekrologā publicists Anatolijs Perovs raksturoja viņu kā pirmsreformu laika cilvēku, kurš “izkāpis no Ostrovska drāmām un komēdijām. Pēc sava prāta spējām viņš būtu varējis tikt tālu, bet tāpat kā visu apsverošs tirgotājs viņš vadījās pēc principa manam raksturam nestājies ceļā. – Un šeit slēpjas viņa pēdējo dzīves gadu neveiksmju avots”.

Ilarions Ivanovs

Informācijas avoti:  

Календарь-справочник старообрядца в Латвии на 1923 год.

Поморский Вестник, № 15, 2004, стр. 19.

Выдающиеся русские латвийцы. Биографический справочник.  – Рига: IK ZORIKS, 2008, стр. 42.

Гурин Александр. Рига глазами Федора Павлова. – Поморский Вестник.  Рига, 2010, № 22–23, с. 112

А.П. (Перов). Ф.С. Павлов был человеком дореформенным. – Сегодня,1933, 7 декабря.