Svētā Aleksija, Dieva cilvēka baznīca un vīriešu klosteris Rīgā
Svētā Aleksija, Dieva cilvēka pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris Rīgā. Dievnama ēka tika uzbūveta 18. gadsimta vidū pilsētas nocietinājumu robežās – tajā vietā, kur atradusies Ziemeļu kara laikā nopostītā luterāņu baznīcas ēka. 1896. gadā dievnama ēka tika nodota tuvumā atvērtā Svētā Aleksija, Dieva cilvēka vīriešu klostera vajadzībām. 20. gadsimta 20. gadu sākumā dievnama ēka pārgāja Romas Katoļu Baznīcas rīcībā. J. K. Broces zīmējums.
Būvēšanas laiks: no 1751. līdz 1761. gadam.
Arhitekts: Nikolajs Vasiļjevs.
Adrese: Rīgā, Klostera ielā 4.
Šīs baznīcas vēsture ir notikumiem bagāta, gadsimtiem ilgi pār to bija brāzušies karu un politisko notikumu virpuļi. Baznīcas ēka atrodas pašā Vecrīgas centrā, netālu no Rīgas Doma – Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas katedrāles, un blakus gotiskajā stilā uzbūvētai Svētā Jēkaba Romas Katoļu katedrālei.
1255. gadā šajā vietā tika nodibināts Romas Katoļu Cisterciešu ordeņa sieviešu klosteris, kur 13. gadsimta beigās – 14. gadsimta sākumā tika uzcelta Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca, kas 15. gadsimtā tika pārbūvēta. Plānojumā tā bija taisnstūrveida trīsjomu baznīca ar luktām, priekštelpu un taisnstūrveida altāri. Kulta celtni sedza divslīpju jumts, kuru vainagoja neliels tornītis. Zvanu torņa nebija, baznīcas arhitektoniskais veidols bija vienkāršs, ēkas pamatapjoms tika risināts Cisterciešu ordeņa tradīcijās. Cisterciešu mūķeņu klosteris pastāvējis līdz 1583. gadam.
Pēc tam bija iestājušies satraucošie Reformācijas gadi, Poļu un Zviedru valdīšanas laiki. Zviedri klosterī ierīkoja monētu kaltuvi, bet katoļu baznīcu pārveidoja par garnizona luterāņu baznīcu, piebūvējot tās ēkai piecskaldņa formas altāra apsīdu. Laikā, kad krievu karaspēks bija aplencis Rīgu, 1710. gadā baznīcā bija izcēlies ugunsgrēks, interjers izdega, taču mūra sienas palika neskartas.
Pēc Krievijas uzvaras Ziemeļu karā, saskaņā ar ķeizara Pētera I rīkojumu dievnams tika atjaunots, iesvētīts Svētā Aleksija, Dieva cilvēka vārdā, un nodots pareizticīgo rīcībā kā garnizona baznīca.
1751.–1761. gadā pēc Rīgas gubernatora kņaza Vladimira Dolgorukova iniciatīvas dievnama ēkā tika veikti rekonstrukcijas darbi. No rietumu puses sakrālajai celtnei tika piebūvēts plānā kvadrātveida trīsstāvu mūra zvanu tornis ar barokālo jumta segumu un krustu. Dievnama galvenā joma un transepta krustošanās vieta (kas plānā veido krustu) tika akcentēta ar barokālo divstāvu sešskaldņa formas tornīti ar viltus logiem, kuru vainagoja krusts. Virs jumta slīpuma parādījās nelieli barokālie logi. Altāra apsīdai tika piebūvēti zemie sakristejas apjomi. Strikti gotiskā stila fasāžu apjomi bija veidoti divos stāvos, saskaņā ar interjera divstāvu telpu. Baznīcas sienas tika dekorētas ar pilastriem (pseidokolonnām) un lizēnām (plakaniem izvirzījumiem sienā šauras vertikālas joslas veidā), kā arī ar elipsveida arkām virs logiem. Dienvidu un ziemeļu durvis bija saglabājušās, tām tika pievienota rietumu ieeja ar nelielu lieveni. Apkārt dievnama ēkai tika uzbūvēts mūra žogs.
Baznīcas ēkas pārbūve baroka stilā noritējusi krievu arhitekta Nikolaja Vasiļjeva (itāļu izcelsmes arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli skolnieka) vadībā. Interjerā bija aizmūrētas otrā stāva galeriju ailas. Luktās tika iesvētīti papildu altārgaldi – Svētītāja Rostovas Dimitrija vārdā un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā (pēc citiem datiem – Svētas Katrīnas vārdā).
Pēc 1812. gada kara ar Napoleonu beigām daudzi Rīgas dievnami tika uzcelti no jauna. Acīmredzot, tajā pašā laikā tika pārbūvēts arī Svētā Aleksija, Dieva cilvēka baznīcas zvanu tornis. Tas kļuva četrstāvu, vainagots ar četrskaldņa formas teltsveida kupolu, virs kura slejas sīpolveida jumols ar pareizticīgo krustu. Atjaunotā zvanu torņa fasādes tika pārveidotas klasicisma stilā.
1896. gadā pēc Sv. Sinodes lēmuma Rīgā tika nodibināts Svētā Aleksija, Dieva cilvēka vīriešu klosteris, kura pārziņā tika nodota baznīca. Klostera vajadzībām bija pārbūvētas ēkas baznīcas tuvumā, rezultātā izveidojās noslēgts klostera kompleksa kvartāls. Klosteris bija ierīkots kā valdošo arhiereju rezidence. Atjaunotajam dievnamam bija bagātīgs interjers: brīnišķīgs kokgiezumiem rotāts ikonostass ar vītajām kolonnām un zeltītu dekoru, liels ikonu krājums, senas liturģiskās grāmatas, mākslinieciski vērtīgi kulta piederumi.
Pirmā pasaules kara laikā, kad 1917. gada septembrī vācu karaspēks bija ieņēmis Rīgu, Sv. Aleksija dievnamā tika noturēti katoļu dievkalpojumi vācu karavīriem, vēlāk baznīcu “pārņēma” katoļticīgie vācieši, kuri dzīvoja Rīgā.
1923. gadā Rīgas pareizticīgo klostera komplekss saskaņā ar noslēgto vienošanos (konkordātu) starp Latvijas Republikas valdību un Romas Pāvestu bija nodots Romas Katoļu Baznīcas rīcībā. Tika atjaunots baznīcas sākotnējais veltījums Svētajai Marijai Magdalēnai, baznīcas un klostera ēkas atkal bija pārbūvētas. Virs baznīcas jumta tika demontēts tornītis ar sīpolveida jumolu; zvanu tornis pazemināts līdz trim stāviem un vainagots ar Rietumu sakrālajai arhitektūrai raksturīgu šauro teltsveida smaili. Baznīcas interjerā ierīkoja jaunus altārus – saskaņā ar katoļu kanonu. Sienu un plakano griestu ornamentālais dekors, visticamāk, tika saglabāts, jo ornamentu stilā var saskatīt bizantiešu un pareizticīgo motīvus.
Bagātīgi dekorētais pareizticīgo ikonostass tika demontēts un nodots Pareizticīgās Baznīcas rīcībā. Diemžēl tas nav kopumā saglabājies līdz mūsdienām. Vēlāk ikonostasa detaļas vairākkārt tika izmantotas interjeru iekārtošanai dažādos Latvijas pareizticīgo dievnamos. 20. gadsimta 90. gados Sv. Aleksija, Dieva cilvēka dievnama ikonostasa vītās kolonnas atradušas savu vietu atjaunotajā Svētā Simeona un Svētās Annas baznīcā Jelgavā. Šīs kolonnas bija saglabājušās, pateicoties t. Serafima Šenroka rūpēm, un tās tika uzstādītas Jelgavas katedrāles jaunajā ikonostasā, altāra kiotā un kiotā pie sienas.
Līdz mūsdienām bijušais pareizticīgo klostera komplekss ir saglabajies kā arhitektūras ansamblis, kurā izdevies apvienot dažādu laikmetu stilistiskos uzslāņojumus: gotikas, baroka, klasicisma, eklektikas, pareizticīgo un katoļu kanonu raksturīgākās pazīmes. Padomju ateistiskā režīma laikos bija mēģinājumi baznīcu slēgt un tās ēkā ierīkot skaņu ierakstu studiju. Tomēr dievnamu izdevās saglabāt. Tagad sakrālajā kompleksā atrodas Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kūrija un Virsgana rezidence.
Ludmila Kļešņina
2008. gadā
P. S. Šajā dievnamā kādreiz tika apglabāts ģenerālfeldmaršals Aņikita Repņins (1668–1726), krievu ķeizara Pētera I tuvākais līdzgaitnieks. Pēc ķeizara nāves A. Repņins tika nosūtīts uz Rīgu - ģenerālgubernatora amatā. Kapakmens bija demontēts baznīcas pārbūvju gaitā, tāpēc apbedījuma atrašanās vietu precīzi noteikt ir apgrūtinoši.
Informācijas avoti:
«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla». – Rīga, 2007.
Ilustrācijas tēmai
