Sākumlapa > Tēmas > Personas
Sergejs Trofimovs

Sergejs Trofimovs

Sergejs Trofimovs (1894. g. 19. septembrī Pleskavas guberņā - 1941. g. 22. jūnijā Rīgā sodīts ar nāvessodu nošaujot) — krievu politiskais darbinieks starpkaru Latvijā, LR 4. Saeimas deputāts.

Sergejs Trofimovs ir dzimis Jemilovas sādžā, kas atradies Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Višgorodas pagastā (no 1925. līdz 1937. g. - LR Jaunlatgales apriņķa Augšpils pagasts; no 1938. līdz 1945. g. – LR Abrenes apriņķa Augšpils pagasts). Viņa tēvs – Ivans Trofimovs (1865 - ?) bijis pazīstams zemstes darbinieks un liels zemes īpašnieks, māte – Vera (1870 — 1962) pēc savas izcelsmes arī bija nākusi no Višgorodas pagasta.

Ivana un Veras Trofimovu ģimenē bija 6 dēli un 2 meitas. Viņu likteņi veidojušies dažādi.(Par to tiks rakstīts turpmāk).

Sergeja Trofimova mācību gadi aizvadīti Emilovas lauku skolā. 1913. gadā Sergejs absolvējis Aleksandra I ģimnāziju Pleskavā. Tajā pašā gadā viņš iestājies Jurjevas (jeb Tērbatas, patlaban - Tartu) Universitātes Medicīnas fakultātē. Iespējams, ka viņu ietekmējis tēva brāļa Vladimira Trofimova piemērs. Taču kļūt par ārstu Sergejam tā arī nebija lemts. Būdams iesaukts armijā, viņš nonāca Kaukāza frontē. Pie Batumi viņs nokļuva turku gūstā. Tikai 1918. gada beigās viņš varēja atgriezties mājās. Un gandrīz vai tūlīt pat viņš kā ierēdnis iestājies ģenerāļa N. Judeniča Ziemeļrietumu armijā. Pateicoties tam, ka agrāk bija apguvis medicīnas pamatus, viņš palīdzējis slimajiem un ievainotajiem.

Saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Padomju Krieviju, teritorija, kurā dzīvojusi Trofimovu ģimene, nonāca Latvijas Republikas jurisdikcijā.  

Atgriežoties pie mierīgās dzīves, Sergejs Trofimovs sāka strādāt par feldšeri lauku ambulancē. 1922. gada rudenī viņš, vēlēdamies turpināt medicīnas studijas, devās uz Tartu Universitāti. Tomēr izrādījās, ka dokumenti, kas apstiprinātu viņa izglītību, bija pazuduši. Tad S. Trofimovs nolēma iestāties Juridiskajā fakultātē un 1926. gadā viņš ieguva jurista diplomu.

Tajā pašā gadā Sergejs Trofimovs salaulājies ar Tartu Universitātes Medicīnas fakultātes absolventi Lidiju (dzim. Glazova). Taču ģimenes laime nebija ilgstoša. 1927. gadā, dzemdību laikā, dzīvesbiedre Lidija nomira, atstājot atraitnim meitiņu Lidiju-Innu (1927-2000). Meitene faktiski nonāca vectēva un vecāsmātes aizgādnībā. Pēc Otrā pasaules kara, kad ģimenes locekļu lielākā jau bija represēta, Lidija nonāca neapskaužamā stāvoklī. Ziņas par viņas likteni ir visai niecīgas, ir zināms tikai, ka viņa strādājusi par strādnieci apavu fabrikā “Pirmais maijs” Rīgā. Spriežot pēc uzvārda “Guseva”, viņa bija precējusies. Taču ziņu par viņas vīru un bērniem nav.

Sergejs Trofimovs bijis studentu korporācijas «Fraternitas Slavia» filistrs.

Iespējams, ka neredzot perspektīvas jurisprudences laukā (viņa diploms netika atzīts Latvijā; nācās strādāt par kooperatīvās apdrošināšanas biedrības valdes sekretāri), Sergejs Trofimovs bija pievērsies politikai. Jo īpaši tāpēc, ka viņš saskatīja tajā brīvu nišu. Tajos laikos Latvijas krieviem faktiski nebija kaut cik nopietnu politisko partiju. Krievu politisko spēku strukturizācijas process norisinājies visai gurdeni. S. Trofimovs saprata, ka viņam kā Jaunlatgales apriņķa pamatiedzīvotājam, rokās ir nopietns trumpis. Šajā apriņķī tika koncentrēta gandrīz vai cetrurtā daļa Latvijas krievu iedzīvotāju.  

1928. gada 5. augustā Rēzeknē notika jaunās partijas – Krievu Zemnieku apvienības (KZA) –  pirmais kongress. Par šīs partijas priekšsēdētāju kļuva Sergejs Trofimovs. Šīs partijas vadības sastāvā bija tādi Latvijā pazīstami sabiedriskie darbinieki, kā Boriss Engelgards un Boriss Jevlanovs. 

Tā paša gada rudenī šī partija startēja 3. Saeimas vēlēšanās. Taču Trofimovam un viņa partijai šīs vēlēšanas izrādījās neveiksmīgas: neviens no šīs partijas netika ievēlēts par Saeimas deputātu.

Taču 1928. gadā S. Trofimovam izdevās kļūt par Augšpils pagasta valdes priekšsēdētāju. 1931. gadā viņš atkārtoti tika ievēlēts šajā amatā.  

S. Trofimovs uzstājīgi turpinājis meklēt savu vietu Latvijas politiskajā spektrā.  Tolaik krievu politiķi bija nonākuši dilemmas priekšā: no vienas puses, pēc saviem uzskatiem viņi sliecās uz labēji konservatīvo spārnu, no otras puses, viņi nevarēja neņemt vērā savu vēlētāju vidū valdošos noskaņojumus, jo krievu elektorāts, pārsvarā būdams konservatīvs, tomēr sliecās pie kreisā spārna, izjūtot zināmu diskomfortu nacionālās un agrārās politikas dēļ. 

Radās nepieciešamība atrast “zelta vidusceļu”, un Trofimovs mēģināja to izdarīt. Partijas programmas politisko nostādņu noteikšana bija visai sarežģīts uzdevums. Krievu politiķiem nācās vērsties pie citu valstu pieredzes, kurās dzīvoja krievu diasporas kopienas.

1927. gadā Sergejs Trofimovs iepazinās ar Sergeju Maslovu un ar viņa starpniecību nodibināja sakarus ar Zemnieku darba partiju (ZDP) (krieviski - Трудовая крестьянская партия - ТКП) Prāgā. Tieši šie īslaicīgie kontakti ar Maslovu turpmāk negatīvi ietekmēja Trofimova un ne tikai viņa likteni. 1920. gadu beigās – 1930. gadu sākumā bija vērojams ZDP aktivitātes maksimums (sakarā ar PSRS izvērtušos kolektivizācijas kampaņu). Pats par sevi saprotams, ka cilvēki, kuri dzīvoja padomju pierobežā, nonāca šīs partijas biedru redzes lokā kā potenciālie viņu ideju izplatītāji Padomju Savienības teritorijā.

1930. gada 16. februārī  Jaunlatgalē (no 1925. līdz 1937. g. - Jaunlatgale, no 1938. līdz 1945. g. – Abrene, patlaban – KF Pleskavas apgabala Pitalova) bija noticis partijas Krievu Zemnieku apvienība (KZA) 2. kongress. Kongresā izskanējušajās runās bija skaidri jaušamas ZDP idejiskās ietekmes atskaņas.

1931. gada 25. janvārī notika partijas KZA 3. kongress, kurā piedalījās 130 pilntiesīgu delegātu. Par Trofimova politisko uzskatu nopietnību liecināja tas, ka savas runas nozīmīgu daļu viņš bija veltījis potenciālo sabiedroto meklējumiem. 1931. gada 9. augustā Rēzeknē notika partijas KZA 4. kongress. Partijas priekšvelēšanu pamatnostādnes bija šādas: samazināt valsts izdevumus, samazinot ierēdņu štatu un pazeminot algas augstākās kategorijas ierēdņiem; atvieglot nodokļu slogu zemniekiem; palielināt cenas liniem; piešķirt mazzemniekiem papildu zemes gabalus.

1931. gada oktobrī notikušās LR 4. Saeimas vēlēšanas izrādījās Sergejam Trofimovam veiksmīgas. Latgalē viņa partijas saraksts bija ieguvis 8 298 balsu, un Sergejs Trofimovs ieņēma loloto deputāta krēslu.

Pēdējās starpkaru Latvijā demokrātiski ievēlētās Saeimas darbs noritējis visai saspīlētos apstakļos. Ekonomiskā krīze, nacionālistisko noskaņojumu pieaugums, vispārējā situācija Eiropā – tas viss atspoguļojās 4. Saeimas darbā. Korupcija un šauras savtīgās intereses padziļināja Latvijas parlamentāro krīzi un virzīja valsti diktatūras bezdibenī.

Šādā visnotaļ sarežģītajā situācijā nācās uzsākt darbu deputātam Trofimovam. Viņš vēl bija jauns, 37 gadus vecs, un tādēļ jaunajam deputātam radās grūts uzdevums: meklēt sabiedrotos, ar kuriem varētu sastādīt frakciju. 4. Saeimā līdzās Trofimovam tika ievēlēti vēl 5 krievu deputāti: no Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju bloka  – arhibīskaps Jānis (Pommers) un Ivans Korņiļjevs; no vecticībniekiemMeletijs Kaļistratovs un Timofejs Pavlovskis; no Krievu pagastu un sabiedrības darbinieku apvienotā saraksta  Leontijs Špoļanskis.

Jau pirmajās 4. Saeimas darba dienās deputāts Trofimovs paziņojis, ka, viņaprāt,  vienotas krievu frakcijas izveide ir nepanākama lieta un piedāvājis izveidot krievu deputātu bloku nacionālajos un kultūras jautājumos. Tajā pašā laikā viņš piedāvājis padomāt par Latgales saimnieciskā bloka sastādīšanu, kura kompetencē būtu arī krievu zemniecības interešu aizstāvība.

Deputāts Trofimovs aktīvi meklējis sabiedrotos gan krievu deputātu, gan latgaliešu deputātu vidū. Salīdzinājumā ar citiem krievu deputātiem, viņš labi pārvaldījis latviešu valodu, kas lielā mērā sekmēja viņa un latviešu deputātu savstarpējo sapratni.

1932. gadā S. Trofimovs pirmoreiz Latvijas krievu vārdā bija piedalījies mazākumtautību kongresā Vīnē. Uzstājoties šajā kongresā, viņš atzīmējis, ka krievu minoritātes nacionālās un kultūras dzīves savdabīgums Latvijā ir apdraudēts.

Uzstājoties Saeimas 1933. gada 22.-23. augusta ārkārtas sesijā deputāts Trofimovs uzsvēris: “Pēc savas filozofiskās būtības komunisms un nacionālsociālisms gandrīz sakrīt. Atšķirīgas ir tikai šīs būtības politiskās formas, taču tās abas stihiski palielina demokrātijas un valsts ienaidnieku rindas.”

Tomēr, kad Saeimā notika grozījumu Satversmē apspriešana, deputāts Trofimovs bija atbalstījis Latvijas Zemnieku savienības priekšlikumu par to, ka Latvijai ir jākļūst par prezidentālu republiku.

LR 4. Saeimas darba laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas krievu politisko spēku izvietojumā. 1933. gada 31. janvāra Saeimas plenārsēdē tika paziņots par Krievu zemnieku frakcijas izveidošanu, kuras sastāvā ietilpuši S. Trofimovs, T. Pavlovskis un I. Korņiļjevs. Par jaunās frakcijas idejisko orientieri kļuva Zemnieku darba partijas (ZDP) programmas nostādnes, kaut gan tolaik šī partija jau atradās dziļā krīzē. Šis apstāklis pamudinājis Trofimovu un viņa atbalstītājus pārvērtēt idejiskās vērtības un meklēt jaunu politisko nišu. Kā atzīmējis iepriekšminētais B. Jevlanovs, Krievu zemnieku frakcijas pusgada pastāvēšanas laikā zināmā mērā izdevās pārvarēt neuzticēšanos starp krievu un latviešu zemniecību, pārliecinot latviešu zemniekus, ka “viņiem ir daudz vairāk pamatojumu sadarboties ar krievu zemniecību, bet nevis ar pilsētu ierēdniecības partijām, aiz kuru skaļajiem šovinistiskajiem saukļiem slēpjas vienīgi rūpes par savu personisko darīšanu nokārtošanu, kā tas īpaši spilgti ir izpaudies piemērā ar bijušo Demcentra ministru Ķēniņa k-gu [..].” ( Tautas balss. Saeimas Krievu zemnieku frakcijas vēstnesis./ Голос народа. Вестник русской крестьянской фракции Сейма, 1933. g. jūlijs, Nr.1).

Tas apstāklis, ka arhibīskaps Jānis (Pommers) atbalstījis S. Trofimovu, politiskajās aprindās tika vērtēts kā jaunā krievu deputāta profesionālo spēju augsts novērtējums.

Trofimova grupējums bija spēris acīmredzamu soli virzienā, kas vedis pie satuvināšanos ar latviešu un latgaliešu zemnieku partijām, tostarp ar Kārļa Ulmaņa Latvijas Zemnieku savienību.

Šāda S. Trofimova politiskā pozīcija pozitīvi ietekmēja viņa karjeru pēc Ulmaņa diktatūras nodibināšanas 1934. gada 15. maijā. S. Trofimovs saņēmis referenta krievu izglītības lietās amatu Izglītības ministrijā.“Mums ir jāaudzina jaunatne, veidojot tās apziņā pilsoniskā pienākuma izjūtu un uzticību valstij,” uzsvēris Trofimovs (Tautas balss./ Голос народа, 1934. g. 29. jūlijs).

1940. gada jūlija beigās, pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā, padomju varas pārstāvji atstādinājuši Sergeju Trofimovu no ieņemamā amata. Viņš mēģinājis iekārtoties par skolotāju kādā no skolām, taču velti...

1940. gada 10. augustā Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK; kriev. saīsin. - NKVD) represīvie orgāni arestējuši bijušo Saeimas deputātu. Kā galvenais apsūdzības punkts bija viņa sakari ar Zemnieku darba partiju (ZDP) un tās līderi S. Maslovu. Tādēļ jau 15. augustā S. Trofimovam bija jāuzraksta personiskā liecība par partijas Krievu zemnieku apvienība sakariem ar Zemnieku darba partiju (ZDP). Zīmīgs ir tas fakts, ka pratināšanu laikā S. Trofimovs norādījis, ka par sakariem ar ZDP bija zināms tikai viņam un Borisam Jevlanovam, tajā pašā laikā citi Krievu zemnieku apvienības CK locekļi par to netika informēti.

IeTK orgānu izmeklētāji neatlaidīgi centās panākt S. Trofimova atzīšanos par to, ka viņš ir veicinājis ZDP aktīvistu “pārsviešanu” uz PSRS teritoriju. Tam ticis veltīts 1940. gada 14. oktobra  pratināšanas protokols, un šī pratināšana turpinājusies vairāk nekā 6 stundas. 

Sergejs Trofimovs atzinis, ka viņam ir bijuši sakari ar S. Maslovu un ZDP, kā arī to, ka dažas reizes viņš veicinājis drukāto izdevumu “pārsviešanu” uz PSRS, taču viņš noliedzis savu dalību ZDP aktīvistu pārvešanā pāri robežai.

1941. gada 13. maijā Piebaltijas Īpašā kara apgabala Kara tribunāla slēgtajā sēdē Sergejam Trofimovam ticis piespriests nāvessods nošaujot. Tribunāla spriedums izpildīts Rīgas apkaimē, pie Baltezera, 1941. gada 22. jūnijā.

Par Sergeja Trofimova radinieku likteņiem

Ziņas par vecākiem:

Ja metriskajā izrakstā par dēla Sergeja Trofimova kristībām 1894. gadā Ivans Trofimovs un viņa dzīvesbierde Vera Trofimova (1870 — 1962) tika ierakstīti kā Ignaškovas sādžas zemnieki, tad atestātā, kas izsniegts Sergejam 1913. gadā  Pleskavas Imperatora Aleksandra I ģimnāzijā, viņa tēvs jau tiek minēts kā dzimtas godpilsonis. Pirms 1917. gada revolūcijas Ivans Trofimovs kalpojis par apdrošināšanas aģentu Pleskavas guberņas zemstē.

No 1931. līdz 1934. gadam Ivans Trofimovs bijis Augšpils pagasta valdes loceklis. Tāpat ir zināms, ka viņš bijis arī Borisa-Gļeba baznīcas draudzes padomes goda loceklis.

Otrā pasaules kara beigās Ivans un Vera Trofimovi atstāja Jemilovas ciemu, taču palika dzīvot Latvijā. Pēdējos savas dzīves gadus viņi pavadījuši dēla Vladimira ģimenē Preiļos. (LVA,1986. f., 2. apr., P-5300. l.).

 

Vladimirs Trofimovs (Sergeja vecākais brālis un antipods) (1891 – 1972). Viņam bija jāmanto lauku mājas, taču viņš nekad to necentās panākt. 1911. gadā viņš absolvējis Pleskavas ģimnāziju, tajā pašā gadā iestājies Varšavas Veterinārajā institūtā, taču kara dēļ viņam bija jāpārceļas uz Kazaņu, kur 1915. gadā arī ieguvis veterinārā ārsta diplomu. Pēc tam Vladimirs atgriezies pie vecākiem uz Emilovas ciemu. No 1919. līdz 1921. gadam viņš dienējis par veterināro ārstu Sarkanajā armijā.

Pēc Pilsoņu kara beigāmVladimirs Trofimovs atgriezās Latvijā. Viņš apmetās uz dzīvi Kārsavā (aptuveni 40 km attālumā no dzimtā ciema), šeit viņš līdz 1940. gadam strādājis par vetārstu, pēc tam – par veterinārā punkta vadītāju. V. Trofimovs bija piekopis klusu un mierīgu dzīvesveidu, nebija piedalījies sabiedriskās un politiskās dzīves norisēs. 1931. gadā Vladimirs Trofimovs apprecējies ar jaunavu Slavu Kalgutu (kas pēc tautības bija ebrejiete). 1936. gadā ģimenē piedzimis dēls Kirils.

Tomēr laimīgu un mierīgu ģimenes dzīvi bija pārtraucis Lielā Tēvijas kara sākums – 1941. gada 23. jūnijā vetārsta mājās bija ieradušies čekisti un aizveduši Vladimiru. Nākamajā dienā dzīvesbiedre Slava devās uz Ludzu (apriņķa centru), lai uzzinātu par dzīvesbiedra aresta iemeslu. Taču tur viņai teica vienīgi to, ka ir bijusi denunciācija. Sakarā ar frontes tuvošanos Vladimirs Trofimovs (kopā ar citiem ieslodzītajiem) ticis etapēts uz Krasnojarskas novada Jeņiseiskas pilsētas cietumu. Tajā pašā cietumā bija nonācis arī viņa jaunākais brālis Aleksandrs.

Pirmā pratināšana Jeņiseiskas cietumā notikusi tikai 1942. gada 19. janvarī. Pēc daudzām pratināšanām, kas nebija devušas IeTK orgānu izmeklētājiem nekādus rezultātus, Sevišķā apspriede piesprieda Vladimiram Trofimovam 5 gadus ieslodzījuma nometnēs. Tomēr jau 1945. gada rudenī viņš varēja atgriezties no ieslodzījuma mājās un turpināt nodarboties ar veterināro praksi.

Taču atgriešanās Dzimtenē nebija iepriecinoša: viņš uzzināja par dzīvesbiedres un dēla bojāeju. Saskaņā ar Latgales novadpētnieka Nikolaja Ņikuļina datiem, viss bija norisinājies šādi: “Pēc vācu karaspēka ierašanās Slava Trofimova aizbrauca uz Jemilovas ciemu. Vīra vecāki solījuši panākt vienošanos ar vietējo policiju par viņas glābšanu. Policijas amatpersonas atbrauca pie Trofimoviem, paciemojās, paēda, iedzēra... Taču pēc dažām dienām paziņoja viesmīlīgajiem saimniekiem, ka viņu priekšniecība ir atļāvusi atstāt dzīvu tikai mazdēlu, bet viņa māti “pienākas likvidēt”. Slava nenoticēja policistu solījumiem, viņa nolēma izdzert nāves kausu kopā ar bērnu.” (Atmiņas par Kārsavu/ Воспоминания о Карсаве. – Rēzekne, 2011. g., 160.-162. lpp.).

Uzzinādams par savas ģimenes locekļu bēdīgo likteni, Vladimirs Trofimovs nepalika dzimtajās vietās. Sākumā viņš strādājis Daugavpils rajonā, pēc tam – līdz pat mūža beigām viņš dzīvojis un strādājis Preiļos.

Vladimira Trofimova aizgādniecībā bija nonākuši arī kādreiz visai pārtikušie vecāki, kuri bija zaudējuši ne tikai savu nekustamo īpašumu, bet arī lielāko daļu bērnu. Ivans un Vera Trofimovi ir apbedīti Preiļu kapsētā.

Vladimirs Trofimovs apprecējās otrreiz, šajā laulībā viņam piedzimušas divas meitas: Tatjana un Natālija. Viņš miris Preiļos 1972. gadā. 1982. gadā viņa otrā dzīvesbiedre Tatjana Trofimova panāca viņa pēcnāves reabiltāciju (LVA, 1986. f., 2. apr., P-5300. l.).

 

Аleksandrs Trofimovs (1901-1942) (Sergeja jaunākais brālis) — ieguvis vidējo izglītību Pleskavas reālskolā. Viņš arī dienējis ģenerāļa N. Judeniča Ziemeļrietumu armijā. Vēlāk viņš pievērsies lauksaimniecībai un, iespējams, ka pretendējis uz “Trofimovu lietas” turpināšanu.Viņš nebija precējies, no 1933. līdz 1934. gadam sastāvējis Latvijas Aizsargu organizācijā, no kuras aizgājis brīvpātīgi.

1941. gada 13. janvārī viņu arestējuši IeTK represīvie orgāni. Tāpat kā viņa brālis Vladimirs, pēc Lielā Tēvijas kara sākuma Aleksandrs ticis etapēts uz Krasnojarskas novada Jeņiseiskas pilsētas cietumu. Pratināšanu laikā viņš noliedzis to, ka bijis brāļa Sergeja Trofimova izveidotās partijas Krievu Zemnieku apvienība (KZA) biedrs, taču atzinis, ka sakarus uzturējis. Kad 1931. gadā uz Emilovas ciemu no Prāgas bija atbraucis Zemnieku darba partijas (ZDP) emisārs un lūdzis Aleksandru Trofimovu  palīdzēt “pārsviest” literatūru uz PSRS teritoriju, pielietojot gaisa balonus, tad Aleksandrs, saskaņā ar viņa paša liecību, atteicās to darīt. Tomēr Sevišķās apspriedes spriedums bijis ļoti bargs – sodīt Aleksandru Trofimovu ar nāvessodu nošaujot. Spriedums izpildīts 1942. gada 13. martā (LVA, 1986. f., 2. apr., P-6729. l.).

Boriss Trofimovs (1903 - ?) (Sergeja jaunākais brālis). Viņš arī bija dienējis ģenerāļa N. Judeniča Ziemeļrietumu armijā.  Pēc tam viņš strādājis vecāku saimniecībā, no 1931. līdz 1933. gada studējis Beļģijā, Lauksaimniecības institūtā, kur ieguvis specialitāti “agronoms”. Vadījis saimniecību Karšilovas viensētā, kas piederējusi vecākiem. 1941. gadā atteicies no savas īpašuma daļas saimniecībā un sācis strādāt par agronomu.

1944. gadā, Sarkanajai armijai tuvojoties, Boriss Trofimovs kopā ar dzīvesbiedri Nadeždu (dzimušu Lupiņina1908–1999) un bērniem Juriju (1929–2009), Miļicu, Ivanu un Veru evakuējās uz Rietumiem. Kopā ar viņiem no Jemilovasciema aizbraukuši arī Borisa vecāki, taču no Latvijas uz ārzemēm viņi neizceļoja. Dažus  gadus ģimene pavadīja bēgļu nometnē Vācijā. Tur piedzima vēl divi bērni – Marija un Sergejs. 20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā ģimene saņēma atļauju izbraukšanai uz ASV. Zināms, ka Borisa Trofimova dēls Jurijs dzīvojis ASV un 1971., 1973. gadā un 1990. gados viesojies Rīgā pie savas māsīcas Lidijas Gusevas-Trofimovas un tantes Ņinas Šiginas  (LVA, 1986. f., 2. apr., P-5300. l.).

Ivana un Veras Trofimovu ģimenē bija vēl divi dēli, taču ziņu par viņiem ir ļoti maz:

Ivans Trofimovs (iespējams, ka pats vecākais dēls) – strādājis par ārstu Penzas guberņā (tāpat kā viņa tēvocis Vladimirs Trofimovs). Turpat 1928. vai 1929. gadā nomiris no vēdertīfa.

Aleksejs/pēc citām ziņām Konstantīns Trofimovs –  miris 1923. vai 1924. gadā Emilovā.

Ivana un Veras Trofimovu ģimenē  bija arī  bija divas meitas:  

Ņina Trofimova (1905 – 2001; pēc apprecēšanās - Šigina) – no 1924. gada un līdz pat savai nāvei dzīvojusi Rīgā, kur absolvējusi ģimnāziju un Krievu Universitātes kursus (LVA, 1986. f., 2. apr., P-5300. l.).  

Natālija Trofimova (pēc apprecēšanās — Ignatjeva) – strādājusi par skolotāju Augšpils pagastā. Viņas vīrs dzīvojis kamiņos - netālu no Trofimovu ģimenes lauku mājas. 1944. gadā Ignatjevu ģimene evakuējās uz Rietumiem (LVA, 1986. f., 2. apr., P-5300. l.). Iespējams, ka ģimene un tās pēcnācēji  apmetušies uz dzīvi Austrālijā.

Apkopojot datus, jāsecina:

Ivana un Veras Trofimovu ģimenē bija 6 dēli un 2 meitas. Divi dēli miruši brieduma gados, 2 dēlus sodījuši ar navēssodu nošaujot IeTK represīvie orgāni. Vēl vienu dēlu represējuši IeTK orgāni, taču viņam izdevās izdzīvot. Vēl viena dēla dzīvesbiedri kopā ar mazdēlu nošāvuši nacisti. Viens dēls kopā ar ģimeni un viena meita kopā ar ģimeni izceļojuši uz   Rietumiem.                      

Informācijas avoti:

LVVA, 1632. f., 1. apr., 18909., 22042. l.;

LVA, 1986. f. , 1. apr., 34798. l.;

LVA, 1986. f. , 2. apr., P-5300. l.;

LVA, 1986. f. , 2. apr., P-6729. l.;

LVA, 1986. f. , 2. apr., P-2732. l.;

Татьяна Фейгмане. Сергей Иванович Трофимов

Татьяна Фейгмане. Русские в довоенной Латвии. - Рига, Балтийский русский институт, 2000. С.384.

Николай Никулин. Забытое имя ( о брате С.И. Трофимова). -В кн. Воспоминания о Карсаве. - Резекне, 2011.

Татьяна Фейгмане. Некоторые факты из жизни русского населения бывшего Яунлатгальсккого уезда в межвоенной Латвии. - Шестые Псковские региональные краеведческие чтения. Книга 1. - Псков-Москва, 2016,  стр. 282-301. 

Papildus ziņas un vizuālais materiāls saņemts no  Borisa Trofimova mazdēla Misha Mutizwa (ASV).

Tatjana Feigmane

 

Ilustrācijas tēmai