Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Jānis (Pommers)

Arhibīskaps Jānis (Pommers)

Jānis Pommers (1876. g. 6./18. janvārī Vidzemes guberņā – 1934. g. 12. oktobrī Rīgā) – Rīgas un Latvijas arhibīskaps no 1921. līdz 1934. gadam. 2001. gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas Koncils kanonizēja arhibīskapu Jāni par svētmocekli.

Jānis Pommers dzimis Vidzemes guberņas (Vendenes (Cēsu) apriņķa Ilzessalas mājās, tagad – Praulienas pagasts, Madonas novads) pareizticīgo latviešu daudzbērnu ģimenē (viņam bija vēl trīs brāļi un divas māsas). 1887. gadā J. Pommeru pieņēma Rīgas Pareizticīgajā Garīgajā skolā, pēc tās beigšanas 1891. gadā viņš iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un tā kursu pabeidza 1897. gadā.
1897.–1899. gadā J. Pommers strādāja par tautskolotāju Ļaudonas draudzes skolā. 1899.–1900. gadā bija skolotājs Libavā (Liepājā). Pēc tam mācījās Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1904. gadā. 1903. gadā pēc Kronštates Ioanna (Jāņa) ieteikuma kļuva par mūku, un drīz viņu iesvētīja par hieromūku. Kopš 1904. gada viņš mācīja Svētos Rakstus Čerņigovas Garīgajā seminārā. Kopš 1906. gada bija Vologdas Garīgā semināra inspektors. Pirmās Krievijas revolūcijas laikā piedalījās kārtības saglabāšanā seminārā. J. Pommera stingrā rakstura izpausmes un principialitāte veicināja viņa turpmāko virzību pa dienesta kāpnēm. Kopš 1907. gada viņš bija arhimandrīts, Lietuvas Garīgā semināra rektors un Viļņas Svētās Trijādības klostera pārzinis.
1912. gada 11. februārī Sanktpēterburgā, Aleksandra Ņevska lavras Trijādības katedrālē J. Pommeru hirotonizēja par bīskapu, un viņš tika iecelts par Sluckas bīskapu un Minskas eparhijas vikāru. Kopš 1913. gada 4. aprīļa J. Pommers bija Taganrogas un Pieazovas bīskaps, Jekaterinoslavas eparhijas vikārs, kopš 1917. gada 7. septembra – Starickas bīskaps un Tveras eparhijas vikārs.
Kopš 1918. gada 22. aprīļa viņš bija Penzas un Saranskas arhibīskaps. Viņš sekmīgi cīnījās ar atjaunotās baznīcas piekritējiem. Par to 1918. gada 9. maijā kāds tā dēvētās „tautas” baznīcas aizstāvis ievainoja arhibīskapu kājā. Ticīgie gribēja izrēķināties ar ļaundari, taču virsgana iejaukšanās izglāba viņam dzīvību. 1918. gada septembrī – oktobrī un 1919. gada novembrī – 1920. gada februārī arhibīskaps atradās Viskrievijas Ārkārtējās komisijas (čekas) arestā.
1920. gada februārī un augustā Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) garīdzniecības un laju pārstāvju kongresos tika pieņemts lēmums uzaicināt arhibīskapu Jāni uz Latviju, lai viņš vadītu bez vadības palikušo (jau kopš 1919. gada 14. janvāra – pēc Platona (Kuļbuša) nogalināšanas Rīgas eparhija bija bez valdoša bīskapa) LPB. Kontaktu sarežģītības dēļ ar Krievijas Pareizticīgo baznīcu (KPB) un nepieciešamības dēļ saņemt atļauju iebraukšanai Latvijā no Latvijas varas iestādēm tikai 1921. gada 24. jūlijā arhibīskaps ieradās Rīgā. Neilgi pirms tam – 1921. gada 21. jūnijā Maskavas un visas Krievijas Svētīgākais patriarhs Tihons (Bellavins) dāvāja Latvijas Pareizticīgajai baznīcai autonomiju Krievijas Pareizticīgās baznīcas sastāvā.
Ieradies Latvijā, J. Pommers konstatēja, ka LPB ir smagi apstākļi: daudzi dievnami bija nopostīti kara laikā, draudzes izjukušas un demoralizētas, daļa baznīcas īpašuma (svētbildes, zvani, grāmatas, baznīcu arhīvi) 1915. gadā bija evakuēta uz Krieviju un tur arī palikusi, daļa nekustamā īpašuma bija nacionalizēta un nodota citu īpašnieku rīcībā (tai skaitā arī bīskapa rezidence Vecrīgā, un viņš bija spiests apmesties Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles pagrabā). Garīgās izglītības un pareizticīgo periodisko izdevumu valstī nebija, bet baznīcas materiālie līdzekļi bija niecīgi. Jaunās valsts varas iestādes bija negatīvi noskaņotas pret Pareizticīgo baznīcu, ja arī negribēja to iznīcināt (kā boļševiki Krievijā), tomēr nevēlējās veicināt tās darbību. 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā arhibīskaps Jānis (Pommers) Latvijas Pareizticīgās baznīcas stāvokli raksturoja kā pilnīgu nabadzību un uzsvēra, ka baznīcu apņem nepārtraukts naids un niknums.
Pēc statistiskajiem datiem 20. gadsimta 20. un 30. gados Latvijā dzīvoja ap 170000 pareizticīgo, tas bija nedaudz mazāk kā 10 procenti no valsts iedzīvotājiem. No viņiem ap 105000 bija krievi un ap 55000 – latvieši (no pārējiem apmēram 10000 pareizticīgajiem lielākā daļa bija baltkrievi). Latvijā Pareizticīgā baznīca bija trešā lielākā baznīca pēc draudzes locekļu skaita (pēc Evaņģēliski luteriskās un Romas Katoļu baznīcas) un viena no ietekmīgākajām reliģiskajām organizācijām valstī.
Lai sakārtotu baznīcas un draudžu dzīvi, arhibīskapam nācās strādāt muguru neatliekušam. Divdesmito gadu pirmajā pusē arhibīskapam Jānim nācās pastāvīgi atvairīties no mēģinājumiem vēl aizvien kaut ko atņemt Latvijas Pareizticīgajai baznīcai. Viens no arhibīskapa uzdevumiem bija panākt, lai varas iestādes pilnībā atzītu Pareizticīgo baznīcu. Valstī nebija vispārīga likuma par reliģiskajām organizācijām, un tādēļ katrai konfesijai atsevišķi vajadzēja panākt, lai tiktu pieņemts speciāls nolikums par tās tiesisko statusu valstī.
Arhibīskapa vadībā baznīca sniedza plašu atbalstu trūkumcietējiem, kuru, īpaši divdesmito gadu pirmajā pusē, bija daudz. Par plašu darbību šajā laukā liecina lielais J. Pommera personīgais arhīvs – tajā ietilpst 65 lietas (dažas ir 200 un vairāk lappušu biezas), šajos dokumentos ir daudz baznīcas virsganam adresētu lūgumu pēc palīdzības. Acīmredzot, ja jau arhibīskaps nebūtu atsaucies uz tādiem lūgumiem, pie viņa nebūtu vērsies tik daudz cilvēku.
Arhibīskaps Jānis cienīja sava ganāmpulka abas daļas – krievu un latviešu draudzes un ar cieņu un mīlestību vērsās gan pie vieniem, gan otriem. Ir vērts atcerēties, ka savus sprediķus draudzei, uzrunas un uzstāšanās baznīcas sinodēs viņš bieži teica divās valodās, runājot pamīšus te vienā, te otrā valodā, un abas valodas viņš zināja lieliski.
Viņa uzskati bija konservatīvi, viņš uzskatīja, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ir pirmsrevolūcijas laika Krievijas Pareizticīgās baznīcas pieredzes un tradīciju glabātāja. Par to liecina, piemēram, 1923. gadā Vislatvijas sinodē arhibīskapa Jāņa referāta nosaukums – Latvijas pareizticīgo kristiešu uzticība Svētajai Pareizticīgajai Austrumu katoliskajai baznīcai. Pret jauniem strāvojumiem pareizticībā, tai skaitā arī pret krievu reliģisko filozofu dažām idejām, viņš izturējās skeptiski. Taču, lai nesaasinātu tā jau konfliktiem piepildīto krievi ārzemju baznīcas dzīvi, viņš ilgu laiku samierinājās ar to.
1923. gada rudenī Sinodē tika pieņemti vienoti Latvijas Pareizticīgās baznīcas statūti, 1924. gada sākumā tos reģistrēja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā. Tie nosacīja precīzus noteikumus un bija liels solis pretī visas baznīcas organizācijas normālas dzīves sakārtošanai. Kopš 1923. gada latviešu un krievu valodā sāka iznākt garīgs žurnāls “Ticība un Dzīve”, tas kļuva par Latvijas Pareizticīgās baznīcas oficiālu izdevumu.
1925. gadā arhibīskaps Jānis (Pommers), lai ietekmīgāk aizstāvētu baznīcas un draudzes intereses, piedalījās Saeimas vēlēšanās un kļuva par deputātu. 1928. un 1931. gadā viņu atkāroti ievēlēja par Saeimas deputātu, un līdz 1934. gadam viņš visu laiku bez pārtraukuma bija Latvijas likumdošanas varas pārstāvis. Viņš pastāvīgi uzturēja sakarus ar dažādu mācību iestāžu pārstāvjiem, daudz darīja izglītības attīstības veicināšanai Latvijā; liels bija viņa ieguldījums krievu skolu atbalstīšanā Latvijā.
Arhibīskaps Jānis bija krievu studenšu korporācijas “Sororitas Tatiana” goda filistrs.

Arhibīskapa Jāņa (Pommera) pūļu rezultātā 1926. gada 8. oktobrī Latvijas Ministru kabinets pieņēma “Noteikumus par pareizticīgās baznīcas stāvokli”, kam bija likuma spēks. Tagad Latvijas Pareizticīgās baznīcas statuss bija pilnīgi noteikts un vairs nebija atkarīgs no ierēdņu patvaļas. Turklāt baznīcai bija garantētas ikgadējas valsts subsīdijas. Kopš 1926. gada 1. decembra ar šo finansējumu izdevās atjaunot Rīgas Pareizticīgā Garīga semināra darbību (tas darbojās no 1851. gada līdz 1918. gadam, kopš 1915. gada bija evakuācijā Ņižņijnovgorodā), kas bija ļoti nepieciešama klēra atjaunošanai. 1927. gadā izdevās atgūt no Padomju Savienības ievērojamu daļu baznīcas mantas.
Divdesmito gadu otrajā pusē Latvijas Pareizticīgās baznīcas dzīve stabilizējās. Daudzas problēmas tolaik izdevās atrisināt tādēļ, ka Latvijā bija pārvarēts pēckara posts un valstī iesākās ekonomiskā augšupeja. 1931. gada rudenī, pēc sabiedrības pieprasījuma (pats arhibīskaps no tā atteicās) tika svinīgi atzīmēta arhibīskapa Jāņa (Pommera) kalpošanas desmitgade.
Taču tanī pašā 1931. gadā vispārīgā situācija sāka strauji mainīties uz slikto pusi. No ASV uz Eiropu “atceļoja” ekonomiskā krīze, valstīs sākās ekonomiskā lejupslīde, auga bezdarbs. Valsts sāka samazināt savus izdevumus, tika samazinātas arī subsīdijas baznīcām. Tas viss ietekmēja baznīcas un draudzes materiālo stāvokli.
Politiskais vektors sāka svārstīties pa labi. Visur auga sasprindzinātība un neiecietība. Tieši tajos gados pret arhibīskapu Jāni notika spēcīgi nedraugu uzbrukumi. Par viņu tika izplatītas nepatiesas un melīgas baumas. Turklāt daļa kulta kalpu izrādījās iejaukta nelikumīgā darbībā – baznīcas līdzekļu izšķērdēšanā. Pēc aculiecinieku teiktā – arhibīskaps tajā laikā izskatījās pilnīgi novārdzis.
1934. gada 15. maijā zemē notika valsts apvērsums un tika nodibināts autoritārais K. Ulmaņa režīms. Saeima tika atlaista, politisko partiju darbība tika pārtraukta, vārda un preses brīvība tika ierobežota. Parlamentārās demokrātijas laiks bija beidzies, un Latvijas Pareizticīgajai baznīcās nācās darboties pilnīgi citos apstākļos.
1934. gada naktī no 11. uz 12. oktobri arhibīskaps Jānis (Pommers) mira mocekļa nāvē. Viņu nogalināja virsgana vasarnīcā Ozolkalnā, Rīgas nomalē. Uzbrucēji spīdzināja viņu, pēc tam, lai slēptu sava nozieguma pēdas, vasarnīcu aizdedzināja. Vēlāk atrastais arhibīskapa ķermenis bija stipri sakropļots. Tieši tā – traģiski beidzās Latvijas svētnieka – arhibīskapa Jāņa (Pommera) šīszemes ceļš. Ļaundarība tā arī netika atklāta. Arī tagad joprojām pastāv daudz dažādu versiju par notikušo traģēdiju, taču līdz pat šim laikam nav zināms, kurš to izdarīja.
Latvijas pareizticīgajiem arhibīskapa nogalināšana kļuva par vislielāko satricinājumu. Var sacīt, ka bija zaudēts tuvs draugs, vieds skolotājs un aizstāvis. Pēdējā ceļā arhibīskapu pavadīja pareizticīgo draudžu, dažādu organizāciju pārstāvji, sabiedriskie darbinieki, parasti cilvēki (bērēs piedalījās ap 100000 ļaužu). Sēru kolonna izvērtās vairāku kilometru garumā no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles līdz Pokrova kapsētai. Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinode tajās traģiskajās dienās saņēma daudzas vēstules un telegrammas ar izteiktiem līdzjūtības apliecinājumiem.
Vēl pirms Krievijā krita bezdievīgais režīms arhibīskaps Jānis (Pommers) bija atzīts par Krievijas Aizrobežu Pareizticīgās baznīcas svēto. Viņu kanonizēja arī Serbijas Pareizticīgā baznīca. 2001. gada 17. jūnijā ar Krievijas Pareizticīgās baznīcas Svētās Sinodes lēmumu Jānis Pommers tika godināts Krievijas jaunmocekļu un grēku sūdzētāju katedrālē. 2001. gada 24. septembrī Rīgā, Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodē bija pieņemts lēmums par svētmocekļa Jāņa kanonizēšanu vietējās godināšanas svētā kārtā.

2003. gada 4. oktobrī notika neilgi pirms tam atgūto pīšļu pārnešana no Pokrova kapsētas uz Kristus Piedzimšanas katedrāli Rīgā. 2006. gada 27. maijā pēc metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) norādījuma tika nodibināts svētā mocekļa Rīgas Jāņa ordenis un medaļa.


Informācijas avoti:


Аристова К.Г. Обновленчество в Пензенской епархии в 1917–1923 гг.: первые уроки Советской власти. Москва: Российский государственный университет инновационных технологий и предпринимательства, 2012. С. 86–102, 227–230;

Латвийская православная церковь 1988–2008 гг. Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 7–8, 114–128;

Феофан (Пожидаев), игумен. Колокол на башне вечевой. Житие и труды священномученика архиепископа Иоанна (Поммера). Москва: Издание Сретенского монастыря, 2005;

Цоя С.А. Латвийская православная церковь в 20–30 годы XX века (исторический очерк). В кн.: Альманах. Вып. XXXVIII. Архиепископ Рижский и Латвийский Иоанн (Поммер): жизнь и судьба в эпохе. Мазур С.А. (ред.). Рига: Издание общества Seminarium Hortus Humanitatis, 2015. С. 20–24.

 

Sergejs Coja

Прославление. Слово Высокопреосвященнейшего Александра, Митрополита Рижского и вся Латвии. - Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Светлана Видякина. Закладка часовни в память архиепископа Рижского и Латвийского Иоанна (Поммера). - Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Ин.Ефросиния. Возвращение. - Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Димитрий Левицкий. Загадка следственного дела об убийстве архиепископа Иоанно (Поммера)

Юрий Сидяков. Святой священномученик Иоанн, архиепископ Рижский (1876-1934). - Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Юрий Сидяков. Иоанн (Поммер) глазами биографов, историков и публицистов

Надежда Дёмина. Рижская церковь во имя св.пророка  Иоанна Предтечи

История в письмах. Из архива архиепископа Иоанна Поммера. Интервью с Ю.Л.Сидяковым

Пензенская паства епископа Иоанна

Ilustrācijas tēmai