Varvara Sergejeva

Varvara Sergejeva (1902.g. 9. decembrī Simbirskā, Krievijas impērijā – 1997.g. 26. janvārī Rīgā, Latvijas Republikā) – izcīla speciāliste koksnes ķīmija, LZA akadēmiķe.

Varvara Sergejeva dzimusi Simbirskā (patlaban – Uļjanovska), Krievijā. Ķīmiju viņa studēja Taškentā (Uzbekistāna) Valsts Vidusāzijas Universitātē. 1936. gadā pēc Ķīmijas fakultātes absolvēšanas V. Sergejeva tika atstāta Organiskās ķīmijas katedrā sākumā kā zinātniskā līdzstrādniece, bet pēc tam katedras asistente. Visai īsajā laikposmā Varvara Sergejeva apguva pasniedzēja darba specifiku, vadīja semināra nodarbības, praktikumus. 1938. gadā viņa tika iecelta fakulātes dekāna vietnieka mācību jautājumos amatā. Līdz 1942. gadam V. Sergejeva nodarbojās ar mācību procesa organizācijas jautājumiem un vienlaicīgi piedalījās zinātniskajos pētījumos Vidusāzijas naftu ķīmijas jomā, īstenoja veselu virkni praktisko izstrādņu, kas saistītas ar pētīto naftu izmantošanu un pārstrādi.

1941. gada aprīlī Varvara Sergejeva aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju, bet 1943. gadā viņai tika piešķirts docentes zinātniskais nosaukums. Viņa pasniedza studentiem speciālos kursus: "naftas ķīmija" un  "sprāgstošo vielu ķīmija", vadīja vispārējo organiskās ķīmijas kursu citās („neķīmiskajās”) fakultātēs.  

1945. gadā Varvaru Sergejevu kopā ar viņas dzīvesbiedru  Pēteri Odincovu ielūdza strādāt Rīgā profesors Arvīds Kalniņš. Pēc PSRS Augstākās izglītības ministrijas norīkojuma V. Sergejeva un P. Odincovs pārbrauca uz Rīgu, un V. Sergejeva uzsāka darbu Latvijas Valsts Universitātē: par docenti Koksnes ķīmiskās tehnoloģijas katedrā (1945.-1949.g.g.), kā arī lasīja viņas sagatavotos kursus : "ekstraktīvo vielu ķīmija un tehnoloģija" un "koksnes ķīmija". No 1948. līdz 1952. gadam viņa bija universitātes Ķīmijas fakultātes dekāna vietniece un pēc tam dekāne. Strādājot Latvijā, notika Varvaras Sergejevas zinātniskās darbības virziena maiņa, kopš 1946. gada viņa pievērsās koksnes ķīmijai un lignīna ķīmijai kā tās daļai. V. Sergejevas vārds ir cieši saistīts ar zinātniskā virziena un skolas koksnes ķīmijas jomā izveidi Latvijā. V. Sergejeva kopā ar akadēmiķiem A. Kalniņu un P. Odincovu pelnīti tiek uzskatīta par vienu no jaunā akadēmiskā Mežsaimniecības problēmu institūta (kopš 1962. gada – Koksnes ķīmijas institūts) dibinātājiem; šie zinātnieki ir pētījumu, kas arī patlaban nosaka Institūta zinātnisko profilu, pamatlicēji. Kopš 1956. gada V. Sergejeva pilnībā pārgāja strādāt uz Institūtu, vadīja Koksnes ķīmijas laboratoriju (vēlāk – Lignīna ķīmijas laboratoriju) (1946.-1984.g.g.). No 1958. līdz 1963. gadam viņa strādāja arī par Institūta direktora vietnieci. 1963. gadā V. Sergejeva aizstāvēja doktora disertāciju tēmā "Изучение процессов превращения и распада древесной ткани и ее высокомолек улярных компонентов под влиянием термического воздействия" („Koksnes šķiedras un tās augstimolekulāro komponentu pārvēršanās un sairšanas termiskās iedarbības ietekmē procesu pētīšana”). Tanī pat gadā viņu ievēlēja par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1971. gadā – par LPSR ZA akadēmiķi. Viņas vadībā tika izstrādātas 19 zinātņu kandidāta disertācijas; viņa ir vairāk nekā 300 zinātnisko publikāciju autore. V. Sergejeva bija saņēmusi 20 autora liecību. 1970. gadā V. Sergejevai, kas 20 gadus apvienošanas kārtībā strādāja gan kā zinātniece, gan kā pedagoģe, tika piešķirts profesores zinātniskais nosaukums.

Varvara Sergejeva veltīja sevi ne tikai zinātniskajai un administratīvajai darbībai Institūtā. 12 gadu laikā viņa bija PSRS Zinātņu Akadēmijas zinātniskās padomes "Химия древесины и ее основных компонентов" („Koksnes un tās pamata komponentu ķīmija”) priekšsēdētāja vietniece. Šī zinātniskā padome funkcionēja uz Institūta bāzes un visas bijušās PSRS teritorijā tā koordinēja fundamentālos pētījumus šajā jomā. No 1966. līdz 1980. gadam šīs zinātniskās padomes ietvaros V. Sergejeva bija par vienu no koordinācijas plāna sadaļas, kas sastīta ar lignīna ķīmiju, vadītājiem, un viņas vadītā Lignīna ķīmijas laboratorija kļuva par labu skolu bijušās PSRS ķīmiķiem. Līdz 1984. gadam viņa bija žurnāla  "Химия древесины" („Koksnes ķīmija”) aktīva redakcijas locekle, redaktore, žurnāla redaktora vietniece.

V. Sergejevas nopelni zinātnes attīstības jomā, kā arī jomā, kas attiecas uz kadru sagatavošanu rūpniecībai un zinātnei, tika augsti novērtēti. Viņa tika apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga un „Goda Zīmes” ordeņiem, ar medaļām un septiņiem Uzbekijas un Latvijas PSR Augstāko Padomju Prezidiju Goda rakstiem, bet 1965. gadā viņai tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātās zinātnes un tehnikas darbinieces nosaukums.   

1984. gadā Varvara Sergejeva aizgāja pensijā, bet līdz pat mūža galam viņa turpināja uzturēt ciešus sakarus ar saviem kolēģiem.

Varvara Sergejeva mira 1997. gada 26. janvārī Rīgā.

Ērika Tjuņina

«V. Sergejeva bija pirmā, kas mūsu augstskolā pasniedza koksnes ķīmijas kursu LVU Ķīmijas fakultātes studentiem; viņas zinātniskais darbs apvienoja sevī daudzas koksnes ķīmijas nozares  –  … termolīzes procesi, lignīna biosintēze un ķīmiskā modifikācija. Četrdesmit trīs no 52 Latvijā nodzīvotajiem mūža gadiem noritēja aktīvi strādājot Ķīmijas fakultātē un Koksnes ķīmijas institūtā. Akadēmiķes Sergejevas vārds iemūžināts Latvijas kīmijas zinātnes vēsturē».  (Profesors Ģirts Zaķis). 

Informācijas avots:

Академик Академии наук Латв.ССР В.Н.Сергеева. Библиографический указатель (Latv.PSR Zinātņu Akadēmijas akadēmiķe V.N. Sergejeva. Bibliogrāfiskais rādītājs), Рига: Зинатне, 1982