Semjons Ainbinders
Semjons Ainbinders (1914.g. 21.martā Vitebskā, Krievijas impērijā – 1984. g. 23.augustā
Rīgā, Latvijas PSR) – tehnisko zinātņu doktors, profesors, speciālists nepārtrauktās vides
mehānikā, metināšanas, mašīnu berzes un nodiluma jomās.
S. Ainbinders dzimis Vitebskā 1914. gada 21. martā,
no 1917. gada dzīvoja Maskavā. Beidzis septiņgadīgo skolu (1929), Maskavas
meliorācijas un ceļu būves tehnikuma pilsētas agrotehniķu nodaļu (1932).
Mācoties tehnikumā, strādājis par strādnieku, „desmitnieku” (strādnieku grupas
vadītāju), mērnieku, pēc tehnikuma beigšanas – par zinātniski tehnisko
līdzstrādnieku Maskavas Valsts universitātes Fizikas zinātniskās pētniecības
institūtā (1933 -1935).
1935. gadā iestājies Maskavas Enerģētikas
institūtā, taču pēc otrā kursa 1936. gadā pārcelts uz M. Žukovska Militārās
Gaisa akadēmijas Aviācijas bruņojuma fakultāti. Pēc akadēmijas beigšanas (1940)
tika atstāts Balistikas katedras adjunktūrā, strādāja par pasniedzēju, 1944.
gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju.
1947. gadā S. Ainbinderu pārcēla pasniedzēja
darbā uz Rīgu, Latvijā. Pēc demobilizācijas 1950. gadā viņš sāka strādāt
Latvijas PSR ZA Enerģētikas un elektrotehnikas institūtā par vecāko zinātnisko
līdzstrādnieku, tad par laboratorijas vadītāju, bet no 1954. gada – par LPSR ZA
Fizikas institūta Metālu fizikas laboratorijas vadītāju, kur viņa vadībā pētīja
metālu auksto metināšanu. 1956. gadā S. Ainbinderu nozīmēja par Latvijas PSR ZA
Tehnisko zinātņu nodaļas mašīnzinības laboratorijas direktoru, uz kuras
pamatiem 1958. gadā tika izveidots LPSR ZA Mašīnzinības institūts (no 1961.
gada – Automātikas un mehānikas institūts), un S. Ainbinders palika par šī
institūta direktoru un Mašīnu berzes laboratorijas vadītāju. 1963. gada maijā
LPSR ZA sastāvā tika nodibināts Polimeru mehānikas institūts – pirmais šāda
profila institūts PSRS, kura sastāvā iekļāvās akadēmisko institūtu –
Celtniecības un arhitektūras institūta, Automātikas un mehānikas institūta
laboratorijas, kā arī Rīgas Politehniskā institūta Plastiskuma problēmu
laboratorija. Uz jauno Polimeru mehānikas institūtu par Polimeru berzes un
nolietojuma laboratorijas vadītāju 1963. gadā pārnāca strādāt arī S.
Ainbinders, paliekot šajā amatā līdz pat savas dzīves beigām – 1984.gadam.
Disertāciju tehnisko zinātņu doktora grāda
piešķiršanai „Cietvielu berzes un adhēzijas pētījumi” S. Ainbinders aizstāvēja 1966.
gadā Latvijas PSR ZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas Apvienotajā Zinātnes
padomē. 1968. gadā viņam piešķīra profesora zinātnisko nosaukumu.
S. Ainbinders miris 1984. gada 23. augustā Rīgā,
apglabāts I Meža kapos.
***
Semjona Ainbindera ģimene – dzīvesbiedre Natālija
Etihgofa, divas meitas – Marina (1940. g. 25. aprilī Maskavā – 2023. g. 23. aprīlī Jeruzalrmē) un Jeļena.
Natālija Etingofa (1913, Petrograda – 2012,
Jeruzaleme, Izraēla) – teātra darbiniece, režisore.
N. Etingofa dzimusi 1913. gadā Sanktpēterburgā
profesionāla revolucionāra Borisa Etingofa (1887, Viļņa – 1958, Maskava)- padomju valsts darbinieka, pedagoga un profesora un vinā sievas Amālijas ģimenē. N.
Etingofas bērnība un jaunība aizritēja Gruzijā, Tbilisi pilsētā, no 1929. gada – Maskavā, kur viņa mācījās un bija
Valsts Teātra institūta pirmā režisoru kursa absolvente. Strādāja par režisora
asistenti Mazajā teātrī, pēc tam Arhangeļskā, vēlāk (1938-1940) – par Jaunatnes
teātru māksliniecisko vadītāju Jaroslavļā un Kostromā. Staļina
represiju laikā viņas tēvs tika izslēgts no partijas, bet Natālija – no
komjaunatnes. Ainbinderi dzīvoja lielā trūkumā. Lielā Tēvijas kara gados visa
ģimene, t.i., N. Etingofa ar vīru S. Ainbinderu, tolaik adjunktu un jauno
pasniedzēju, kā arī gadu veco meitiņu Mašu, kopā ar M. Žukovska Kara militārās
akadēmijas pasniedzēju ģimenēm evakuējās uz Sverdlovsku. Pēc kara atgriezusies
Maskavā, N. Etingofa iestājās Valsts Teātra institūta aspirantūrā, kur studēja
un pasniedza režisūru. Sakarā ar kampaņu pret kosmopolitismu atkal cieta
no represijām, zaudēja darbu un 1948. gadā kopā ar vīru S. Ainbinderu un abiem
bērniem pārcēlās uz Rīgu. Te strādāja par režisori Rīgas Jaunatnes teātrī
(1950-1952), kur krievu trupā uzveda lugas: J. Princeva un J. Hočinska
„Brīnumzeme”, V. Šekspīra „Divi veronieši”, V. Rozova „Viņas draugi” (1950) un
C. Solodara „Miera zvaigzne”(1951), vadīja jauniešu teātra studijas Rīgā. 1993.
gadā N. Etingofa kopā ar savu meitu Mašu Ainbinderi emigrēja no Latvijas un
dzīvoja Jeruzalemē (Izraēla). 1981. gadā N. Etingofa sāka rakstīt memuārus
nelielu stāstu formā, viņas „Teiksmas par senčiem” tika publicētas Telavivas
žurnālā „Spogulis”; grāmatā „Ar sausu otu gleznoti portreti” stāsta par tuviniekiem cietušiem Staļina represiju laikā. N. Etingofas grāmatā «Teātra notikumi: režisores
piezīmes” (Izdevējs N. Balabanovs, 2010, 248 lpp.) iekļauti apraksti par viņas
iestāšanos Valsts Teātra institūtā 1930. gadā, par studiju un diploma praksēm
Groznijas un Arhangeļskas teātros u.c. N. Etingofa, dzīvojot Maskavā, labi
pazina daudzus izcilus māksliniekus, bija personīgi tikusies ar M. Bulgakovu.
Mirusi 2012. gadā Jeruzalemē.
S. Ainbindera vecākā meita Maša (Marina)
Ainbindere dzimusi 1940. gada 25. aprīlī, no 1948. gada visa ģimene
dzīvoja Rīgā, mācījās Maskavas Kaļiņina Lietišķās mākslas skolā. Strādāja par
mākslinieci Rīgas porcelāna fabrikā (bijušajā Kuzņecova porcelāna un fajansa
izstrādājumu fabrikā). Beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības fakultāti
(1969), dekorēja teātra uzvedumus. 1992. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi
Izraēlā, dzīvo Jeruzalemē. Viņa ir Helberga (1998) un Iš-Šaloma (2001) prēmiju
laureāte. M. Ainbinderes darbi atrodas Rīgas Mākslas muzejā, Latvijas Mākslas
fondā, privātās kolekcijās Izraēlā, Krievijā, Francijā, ASV un citās zemēs.
Jeļena Ainbindere dzimusi Rīgā 1947. gadā, mirusi
Vīnē (Austrija) pēc sirds operācijas 2000. gadu sākumā.
Ērika Tjuņina
Informācijas avoti:
Этингоф
Наталья Борисовна
Мемуары Н.Б. Этингоф: «Портреты
сухой кистью» ;
Эвакуация (проект) Воспоминания Н.Б. Этингоф и М.С. Айнбиндер:
«Ничего страшнее
этого я не видела»