Sākumlapa > Tēmas > Personas
Marija Vedrinska

Marija Vedrinska

Marija Vedrinska (1877. g. 8. augustā Harkovā/ Harkivā — 1948. g. 21. novembrī Vircburgā, amerikāņu okupācijas zonā Vācijā) — teātra aktrise, vairāk nekā 20 gadus uzstājusies uz Rīgas Krievu teātra skatuves (patlaban – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris).

Nākamā skatuves māksliniece Marija Vedrinska ir dzimusi 1877. gada 8. augustā Harkovā (patlaban – Harkiva, Ukraina). Viņas tēvs - Andrejs Vedrinskis bijis tirgotājs.

No 1902. līdz 1904. gadam Marija Vedrinska spēlējusi Vasilija salas Tautas teātrī Sanktpēterburgā. Šis teātris tika dibināts 1887. gadā, un 1902. gadā (tajā gadā, kad teātrī sāka uzstāties M. Vedrinska) tas tika nodots Tautas izklaižu biedrības pārziņā, kura iznomāja telpas antreprenieriem.

No 1902. gada septembra līdz decembrim Vasilija salas Tautas teātrī antreprīzes turētājs bijis režisors Nikolajs Popovs (1871-1949). Saņemdams izcilās krievu skatuves mākslinieces Veras Komisarževskas pozitīvu atsauksmi par Mariju Vedrinsku, viņš pievērsis īpašu ievērību jaunajai aktrisei un iesaistījis viņu savos uzvedumos “Raudošais Pjero” un “Smejošais Pjero” («Пьеро плачущий», «Пьеро смеющийся»), kuros viņa sekmīgi debitējusi Kolumbīnes lomā.

Drīzumā Marija Vedrinska apprecējusies ar jauno antreprenieri Nikolaju Popovu. 1900. gadu sākumā par vienu no labākajām aktrises lomām kļuva Biankas-Marijas atveidotais tēls izrādē, kas tika iestudēta pēc itāliešu rakstnieka un dramaturga Gabriēles d`Аnnuncio lugas “Mirusī pilsēta”.

1904. gada 15. septembrī Sanktpēterburgas “Pasāžas” ēkā tika atvērts Veras Komisarževskas Drāmas teātris (pēc tam, kad viņa 8 gadus bija uzstājusies uz Aleksandra teātra skatuves). No 1904. līdz 1906. gadam Marija Vedrinska spēlējusi uz V. Komisarževskas Drāmas teātra skatuves. M. Vedrinska guvusi panākumus, paliekot skatītāju atmiņā kā Soņas lomas atveidotāja Antona Čehova drāmā “Tēvocis Vaņa” un kā Justīnes lomas atveidotāja izrādē “Pa ceļam uz Ciānu” (pēc ebreju dramaturga Šoloma Aša lugas); šajās izrādēs viņa aizvietojusi pašu Veru Komisarževsku (turklāt Vedrinska spēlējusi Justīni pirmizrādes uzvedumā).

1907. gadā Marija Vedrinska pārgājusi uz Imperatora Aleksandra teātri (1920. gadā šīs teātris pārdēvēts par Pēterpils Akadēmisko Drāmas teātri). Uz šā teātra skatuves viņa uzstājusies līdz 1924. gadam.

Strādājot šajā teātrī, pēdējo gadu laikā Marija Vedrinska bija garīgi satuvinājusies ar Krievijas izcilo teātra režisoru Vsevolodu Meijerholdu; kopīgi viņi organizējuši muzikālo vakaru sēriju, kuros spēlējuši ainās no A. Čehova lugas “Trīs māsas”, atveidojot Irinas un Tuzenbaha lomas. Jau pirms pirmā Pasaules kara skatītāji bija iecienījuši aktrises uzstāšanās melodeklamācijas žanrā, kuras vēlāk kļuvušas par M. Vedrinskas personīgo “vizītkarti”.

1924. gadā Marija Vedrinska pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, kur viņa tika uzņemta Rīgas Krievu Drāmas teātra trupā. Rīgā savu pirmo galveno lomu viņa nospēlējusi Edmona Rostāna poētiskajā drāmā “Ērglēns”. Drīzumā viņa bija atveidojusi vienu no savām mīļākajām lomām – Izoldi - Ernsta Harta drāmā “Āksts Tantriss”, kur viņas partneri bija Gavriils Terehovs (Tristāns) un Ivans Bulatovs (karalis Marks).

1925. gadā Rīgas Krievu teātris tika juridiski reformēts un pārtapa par biedrību “Krievu Drāmas teātris”. M. Vedrinska kļuva par vienu no šīs biedrības dibinātājām un paju turētājām.

Ar šo teātri ir saistīts skatuves mākslinieces pats garākais radošās darbības laikposms. Viņa bieži braukusi viesizrādēs uz Parīzi, regulāri tika ielūgta viesizrādēs uz Dienvidslāviju (kur uz Belgradas Krievu teātra skatuves uzstājusies kopā ar Maskavas Dailes teātra aktieriem Polikarpu Pavlovu un Veru Greču), kā arī uzstājusies viesizrādēs Somijā (kur viņa dažus gadus vadījusi savu dramatisko studiju).

Vēl 1920. gadu sākumā Marija Vedrinska bija šķīrusies no sava pirmā vīra Nikolaja Popova un apprecējusies ar Pēterpils Marijas Operas teātra solistu (tenoru) Jevgēņiju Tretjakovu (1888-1967), no kura arī drīzumā šķīrusies.

Teātra zinātniece J. Vahruševa uzrakstījusi par Mariju Vedrinsku šādu atsauksmi:“..Viņa strādājusi Krievu teātrī ilgu laiku, taču bijuši daži pārtraukumi. Viņa bieži apbraukājusi Dienvidslāvijas pilsētas, kur tikai Belgradā vien viņa nostrādājusi vairāk nekā trīs gadus. Viņas repertuārs bija plašs, un biežāk viņa uzstājās klasiskajās izrādēs. Viņa prata lieliski valkāt stilīgu kostīmu, labi prata grimēties, nevainojami pārvaldīja krievu valodu.  

Viņas galvenās lomas bija: Margarita Gotjē A. Dimā (dēla) lugā “Kamēliju dāma”, Maša A. Čehova drāmā “Trīs māsas”, Soņa Marmeladova izrādē “Noziegums un sods” pēc F. Dostojevska romāna motīviem, Sniegbaltīte A. Ostrovska lugā “Sniegbaltīte”, Sofija A. Gribojedova komēdijā „Kur prāts, tur nelaime” (plašāk pazīstams lugas nosaukuma tulkojums - „Gudra cilvēka nelaime”); Rozīte H. Zūdermaņa lugā “Tauriņu kauja”, galvenā loma E. Rostāna drāmā “Ērglēns”, Poļežajeva L. Rahmanova lugā “Nemierīgās vecumdienas” un daudzas citas. Vedrinska bieži uzstājusies, sniegdama skatītājiem koncertrepertuāru, pārsvarā klasisko.” (109. lpp.).

Aktrise Marija Vedrinska bijusi aktīva Rīgas Rēriha biedrības locekle.

1944. gadā skatuves māksliniece aizceļojusi no Latvijas un uz kādu laiku apmetusies uz dzīvi Čehoslovakijā, pēc tam viņa nonākusi Vācijā (pēckara gados - amerikāņu okupācijas zonā), kur arī pavadījusi sava mūža pēdējos gadus, smagi sirgdama no onkoloģiskās slimības.

Marija Vedrinska ir mirusi 1948. gada 21. novembrī Vircburgā, Vācijā.

 

Marijas Vedrinskas pašas nozīmīgākās lomas teātrī:

Ņina (Mihaila Ļermontova drāmā “Masku balle”);

Luīze (Frīdriha Šillera traģēdijā “Mīla un viltus”), šo lomu īpaši iecienījuši skatītāji; 

Betsija (Ļeva Tolstoja komēdijā “Izglītības augļi”);

Vīvija (Bernarda Šova lugā “Vorenas kundzes ienākumi”), šī izrāde bija ļoti populāra 1900. gadu beigās;

Teija (vācu dramaturga Hermaņa Zūdermaņa lugā “Starp ziediem”);

Ketija (V. Meijera-Ferstera lugā “Vecā Heidelberga”);

Marina Mņišeka (Aleksandra Puškina drāmā “Boriss Godunovs”); 

Irina (Antona Čehova drāmā “Trīs māsas”);

Saša (Antona Čehova drāmā “Ivanovs”);

Anna (Antona Čehova lugā “”Ķiršu dārzs”);

Soņa (Antona Čehova drāmā “Tēvocis Vaņa”);

Rita Kavalīni (Edvarda Šeldona lugā “Romāns”);

Izolde (Ernsta Harta drāmā “Āksts Tantriss”) Vsevoloda Meijerholda iestudējumā;

Nora (izrādēs pēc Henrika Ibsena lugu motīviem);

Leonora (Frīdriha Šillera lugā “Fiesko sazvērestība”).

Aktrise spēlējusi arī travestijas ampluā, atveidojot Kerubino lomu Pjēra Bomaršē “Figaro kāzās” un dofina lomu franču dzejnieka un dramaturga Kazimīra Delaviņjā lugā “Monarhs”. Žannas lomu iestudējumā pēc Ņinas Anņenkovas-Bernāras drāmas “Tautas meita” aktrise atveidojusi labdarības izrāžu sērijā pēc Pirmā pasaules kara sākuma; visus iegūtos finanšu līdzekļus viņa piešķīrusi frontes slimo kasēm.

                                                        ***

Pozitīvas atmiņas par Mariju Vedrinsku ir atstājuši daudzi cilvēki, viņu vidū arī Krievijas lielkņazs Konstantīns Romānovs (dzejnieks K. R.), kurš pirmo reizi baudījis aktrises melodeklamāciju muzikālajā vakarā, kas tika rīkots Pirmajā kadetu korpusā.  

Daudzās valstīs teātra cienītāji īpaši atzīmējuši to, ka Marijas Vedrinskas balss tembram piemitis neparasts iejutīgums un aizkustinošs izteiksmīgums, pievēršot īpašu ievērību skaņu atveidošanas melodiskumam un jaukskanīgumam, melodeklamātisko intonāciju unikalitātei un aktrises neatdarināmajai runas manierei.  

                                                                                     Aleksandrs Fiļejs

Tekstu papildinājusi Tatjana Feigmane

Tekstu latviešu valodā labojusi un papildinājusi tulkotāja Irēna Ase

 

Informācijas avoti:

Е.А. Вахрушева. Дорога исканий. К 75-летию Рижского театра русской драмы. (J. Vahruševa. Meklējumu ceļš. Rīgas Krievu Drāmas 75. gadskārtu atzīmējot.) - Рига: Латгосиздат, 1958;

Informācija par aktrisi interneta vietnē Kino-teatr.ru, apakšnodaļā «Советские актёры театра» : http://www.kino-teatr.ru/teatr/acter/sov/256945/bio/

M. Vedrinskai veltītā biogrāfiskā eseja «Судьба гонимой русской актрисы»/ “Vajātās krievu aktrises liktenis” ir izvietota interneta vietnē «Берега» (informatīvi analītiskajā krājumā par Krievu aizrobežu): http://rusemigration.ru/berega/02/b2_page_06.htm

Informācija no Krievijas vēsturnieka orientālista V. Rosova;

Citējumi no Helēnas Rērihas vēstulēm.

 

Foto: Marija Vedrinska Katrīnas lomā Aleksandra Ostrovska lugā “Negaiss”. 1929. gads.

Ilustrācijas tēmai