Sākumlapa > Tēmas > Personas
Lidija Liepiņa

Lidija Liepiņa

Lidija Liepiņa (1891. g.  22. martā /4. aprīlī Sanktpēterburgā – 1985. g. 4. Septembrī Rīgā) – Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmā sieviete akadēmiķe (1951), viena no pirmajām sievietēm ķīmijas zinātņu doktorēm (1937) un Padomju Savienībā pirmā latviešu izcelsmes profesore (1934), Sociālistiskā  Darba varone (1965), Latvijas korozionistu skolas dibinātāja, Latvijas Valsts prēmijas laureāte par nopelniem korozijas pētniecībā, izaudzinājusi Latvijas zinātnieku ķīmiķu plejādi.
Kopā ar savu skolotāju – pazīstamo krievu zinātnieku Nikolaju Šilovu viņi  vieni no pirmajiem Krievijā izstrādāja gāzmaskas. Kopš pirmajām savas dzīves dienām Rīgā – kopš 1945. gada L. Liepiņa strādāja par Latvijas Valsts universitātes (kopš 1958. gada – Rīgas Politehniskā institūta) profesori, kā arī par Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta (Neorganiskās ķīmijas institūta) laboratorijas vadītāju, l958.–1959. gadā bija šī institūta direktore.


Par L. Liepiņas dzīvi, īpaši par viņas privāto dzīvi, ir zināms visai maz. Vecāki – Kārlis Liepiņš (1864–1942) un Jekaterina Šelkovska (1867–1956) – acīmredzot iepazinās Sanktpēterburgā, kur  J. Šelkovska ir dzimusi, bet Kārlis mācījās Meža institūtā. Kad Lidija iestājās Maskavas Augstākajos sieviešu kursos, viņas tēvs bija uzkalpojies līdz kolēģijas sekretāram – pēc  tolaik spēkā esošās rangu tabulas tas bija visai pieticīgs amats. Taču viņa darbs bija visai prestižs – viņš bija kņaza Goļicina muižu pārvaldnieks. Tādēļ bērnībā Lidija Liepiņa dzīvoja Maskavas apkārtnē netālu no Zveņigorodas, mūsdienās tur  ir Aleksandra Puškina muzejs. Akadēmiķis Jānis Stradiņš ir uzrakstījis plašu Lidijai Liepiņai veltītu biogrāfisku aprakstu, kurā var  uzzināt, ka Kārlis Liepiņš vasarās sūtīja meitu kopš viņas bērnības  pie radiniekiem Latvijā.  Tādējādi L. Liepiņa, liekas, auga kā divu tautu bērns. 1945. gadā Padomju savienības  Komiteja augstskolu lietās piedāvāja L. Liepiņai pāriet darbā Latvijas Valsts universitātē (LVU), un viņa piekrita. 1946. gadā viņa strādāja gan Maskavā, gan Rīgā, šajā gadā viņa pārcēlās  uz dzīvi Rīgā, uzņemdamās LVU  Fizikālās ķīmijas katedras vadītājas pienākumus. Sakarā ar vairāku fakultāšu atdalīšanos no Latvijas Valsts universitātes un Rīgas Politehniskā institūta darbības atjaunošanu 1958. gadā L. Liepiņa atjaunotajā institūtā izveidoja Fizikālās ķīmijas katedru.
Rīgā Tērbatas ielas 5. nama 4. dzīvoklī Lidija Liepiņa dzīvoja kopā ar savu māsu Olgu. Nama fasādi  grezno piemiņas plāksne, kas informē, ka šeit dzīvoja Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Lidija Liepiņa, mirusi Rīgā 94 gadu vecumā.


*    *    *


No O. Vaļkova un I. Griņeviča raksta “Liepiņas Maskavas jaunrades periods (1891–1985)”. Sk.:  Scientific Journal of Riga Technical University. The Humanities and Social Science. History of Science and Higher Education. 2012, Volume 19, 44–52.
“Viņai bija brīnišķīga, laba sirds, viņa visus mīlēja…  Ķīmiķu vidē viņa bija dāma… Viņa atgādināja lielu, skaistu pūci, kura ar saviem spārniem sargāja savus līdzstrādniekus… Viņa prata ātri orientēties… Par viņu nestāstīja anekdotes…  Man paveicās nokļūt kolektīvā, kur strādāja tikai personības… Reiz eksāmenā ziemas krēslainā dienā, kad saule ir dzeltena, es ieraudzīju, cik šī sieviete ir brīnumaini skaista, viņa bija samtainas brūnas acis, tolaik viņai vēl nebija 70 gadu… Kad lasīju viņas zinātnisko arhīvu – viņa bija Zinātniece, lielisks cilvēks, taču viņa reti ļāva  to iepazīt.” – Tā ir tikai neliela daļa cauri gadu desmitiem  saglabātais viņas skolnieku un kolēģu atmiņu siltums. – Lidija Liepiņa bija personība ar savu stilu, manierēm, uzskatiem.   “Nē., es atnākšu ciemos vēlāk, kad labi iemācīšos latviešu valodu”, –  viņai bija stiprs gribasspēks un valodu viņa iemācījās. Viņa nezināja, kas tas ir, ka varētu kaut ko neiemācīties – tā Džemma Skulme.
Vairāk nekā  200 zinātnisku publikāciju,  sagatavoti 25 zinātņu kandidāti, simtiem studentu, sabiedriskā aktivitāte, kuras iznākumā  tika panākts, ka slēdza Rīgas Superfosfāta rūpnīcu...   Tā ķīmiķu paaudze, kura piecdesmitajos un sešdesmitajos gados mācījās Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, bija laimīga. Un ne tikai tāpēc, ka tolaik ķīmija kā zinātne strauji attīstījās pa  kāpjošu līkni, līdzīgi kā tagad attīstās molekulārā bioloģija un informācijas tehnoloģijas, bet arī  tāpēc, ka tolaik  mums bija izcili, lieliski skolotāji – L. Liepiņa,  G. Vanags, A. Ieviņš, A. Ķešāns.  – Tādus vārdus akadēmiķes Lidijas Liepiņas 110 gadu dzimšanas dienas lasījumos veltījusi Ilga Tālberga. (Sk.:   Zinātnes Vēstnesis, 2001. gada 23. aprīlī, Nr. 8 (216). http://www.lza.lv/ZV/zv010800.htm#4
 Profesore Liepiņa bez šaubām bija izcila personība, kura savu godīgo attieksmi pret zinātni un dzīvi, kritisko pieeju un aktivitāti zinātniskajās diskusijās, principialitāti centās ieaudzināt arī savos  skolniekos. Viņa bija erudīta, dziļa, varbūt ar nedaudz  atvirzītu abstraktu domāšanu. Tie ir tikai daži atzinības vārdi, ko akadēmiķis Jānis Stradiņš teicis par profesori Lidiju Liepiņu – pirmo sievieti Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. (Sk. žurnālu “Enerģija un Pasaule”, Nr. 1 (30), 2005, 90.–91. lpp.)


Sk. arī:  Я.П. Страдынь  К 90-летию академика АН Латвийской ССР Л.К. Лепинь.   Известия Академии наук СССР. Серия Химическая. 1981, № 1, c. 3.

Ērika Tjuņina

 

http://lv.wikipedia.org/wiki/Lidija_Liepi%C5%86a

 

Ilustrācijas tēmai