Sākumlapa > Tēmas > Personas
Igors Bočarņikovs

Igors Bočarņikovs

Igors Bočarņikovs (1941. g. 2. martā Rīgā, Latvijas PSR – 2010. g. 18. martā Rīgā, Latvijas Republikā) – pianists un koncertmeistars.

Uz mūžu Igora gaišā piemiņā palika vecāku tēli, jo abi vecāki bija agri aizgājuši no dzīves. Viņa tēvs Vladimirs Bočarņikovs – bijušais Krievu cara armijas virsnieks - nomira, kad dēlam bija 4 gadi; viņa māte Rozālija (dzimusi Karboni) pēc izcelsmes itāliete, nomira, kad dēlam vēl nebija apritējuši 3 gadi. Laikabiedri stāstīja, ka Rozālija bijusi ļoti muzikāla un jaunībā spēlējusi uz mandolīnas un ģitāras. No viņas bērns arī iemantojis lieliskas muzikālās dotības.  

Par bāreni kļuvušo Igoru adoptēja un audzināja rīdziniece Adelaida (Ada) Rota (Ротт). Viņa deva zēnam labu vispārējo izglītību, bet, pamanījusi viņa radošo apdāvinātību, nolēma apmācīt mūzikas mākslai. Sākumā zēns mācījās spēlēt uz klavierēm Jāzepa Mediņa Bērnu mūzikas skolā. Igora panākumi bija tik strauji, ka tika nolemts pārvest apdāvināto bērnu uz Emīla Dārziņa Speciālo mūzikas skolu, kur viņs mācījās pie lieliskām pedagoģēm Ļubovas Zalkindas un Hannas Maijas. Šo skolu I. Bočarņikovs absolvēja 1961. gadā.

Igors nolēma pilnveidot savu pianista mākslu Maskavā un iestājās Gņesinu Institūtā. Paralēli studijām viņš uzsāka koncertmeistara darbību, strādādams par akompanētāju institūta Vokālā katedrā pazīstamā operdziedātāja un pedagoga Panteleimona Norcova klasē. Tālāk, septiņu gadu laikā, I. Bočarņikovs strādāja par koncertmeistaru Bērnu muzikālajā teātrī, kuru vadīja Nataļja Saca. Par šo interesantāko sava mūža laikposmu Bočarņikovs vēlāk vairākkārt stāstīja savās atmiņās.

...Kad Igors Bočarņikovs bija uzzinājis par savas audžumātes smago slimību, viņš, lieki nedomādams, aizbrauca uz Rīgu, lai būtu blakus viņai...

20. gadsimta 70. gados Rīgas publika kā sev tīkamu atklājumu bija iepazinusi jaunu lielisku pianistu – Igoru Bočarņikovu. Sākumā viņš kļuva par koncertmeistaru repetitoru Operas teātra baleta trupā. Darbs baleta mēģinājumos ir neparasti spraigs, tas jādara pacietīgi un skrupulozi, īpaši gadījumos, ja rodas nepieciešamība vairākkārt atkārtot vienu un to pašu priekšnesuma fragmentu tad, kad baletdejotāji noslīpē savas kustības. Paralēli tam Igors Bočarņikovs pilnveidoja savu akompanētāja mākslu, savu prasmi izprast solistu. Ne jau nejauši I. Bočarņikovs bija to vidū, kuri 1970. gadu beigās strādāja kopā ar Borisu Eifmanu, iestudējot Rīgā leģendāro «Gajanē».

Visa sava radošā mūža laikā Igors Bočarņikovs ar īpašu interesi strādāja, akompanējot operdziedātājiem. Viņš bija akompanējis Aleksandram Daškovam un Elfrīdai Pakulei, Anatolijam Savčenko, Olgai Bobrovai, Larisai Ļjutko, Gaļinai Poļakovai, Nonnai Zubovai, Albinai Kožikovai, Nikolajam Bočkunam un citiem. 1980. gados viņu ielūdza savā studijā Rīgas vokālās mākslas pasniedzēja Jevgēnija Tomgorova.  Viņš strādāja Latvijas Konservatorijā pazīstamās pedagoģes Ludmilas Braunas klasē.

1990. gadu sākumā I. Bočarņikovu ielūdza strādāt savā baletstudijā Berlīnē bijušais rīdzinieks, izcilais baletdejotājs Vladimirs Geļvāns. Diemžēl šī sadarbība nebija ilgstoša, bet, būdams Berlīnē, Bočarņikovs saņēma piedāvājumu doties divu-triju nedēļu garajā koncertturnejā pa Šveici un Vāciju kopā ar leģendāro operdziedātāju Džuzepe di Stefano. Pēc gada Bočarņikovs atkārtoti saņēma piedāvājumu no di Stefano muzicēt kopā ar viņu nedēļas laikā. Pats koncertmeistars vēlāk stāstīja, kā šīs koncertturnejas atstāja neaizmirstamus iespaidus.

Igoram Bočarņikovam bija raksturīga vēlme pastāvīgi radoši sadarboties ar dziedātājiem. 1990. gados viņš sāka akompanēt vokālajam duetam – Gaļinai Poļakovai un Larisai Ļutjko. Koncertmeistars uzstājās arī kopā ar ievērojamu jauno dziedātāju Marinu Fadinu.

Igors Bočarņikovs bija teicams pianists koncertmeistars, īpaši viņa talants izpaudās, akompanējot operdziedātājiem. Viņš bija vokālās literatūras lietpratējs un labi saprata operdziedātāju radošās tieksmes. Viņš prata lieliski orientēties arī viņam nepazīstamajos nošu tekstos (teicami «lasīja no lappuses»), un tādēļ pie viņa bieži vērsās ar lūgumu palīdzēt, ja kāds vietējais vai viesmākslinieks pēkšņi kādu iemeslu dēļ bija palicis bez akompanētāja.

Igora Bočarņikova pēdējo mūža gadu radošajai darbībai bija raksturīga īpatnība pašam veikt komentārus priekšnesumiem, kurus viņš atskaņoja. Daudzgadīgā muzicēšanas pieredze un pārdomas par atskaņoto muzikālo skaņdarbu būtību izsauca viņā vēlmi dalīties savām pārdomām ar klausītāju auditoriju.   

Igors Bočarņikovs  miris 2010. gada 18. martā, apbedīts Jāņa kapos Rīgā.

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Кисис Наталья. Концертмейстер от Бога. – Экспресс, сентябрь (2011), с.24-25

Бочарников Игорь. Жизнь за роялем. – Час, 2001,1 марта, С.9

Бочарников Игорь. Браво, маэстро! – Русский путь, 1995, 15 июля.  С.12.

 

Fotogrāfijā: Igors Bočarņikovs kopā ar Leonīdu Lencu, Svetlanu Vidjakinu un Marinu Fadinu.