Aleksandrs Bojarskis
Aleksandrs Bojarskis (1938. g. 10 jūlijā Ļeņingradā, Krievijas PFSR – 1980. g. 8. septembrī Zolotije Peski/ Zelta Smiltis, Bulgārijā) – Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1964–1980), izcilā krievu aktiera Mihaila Bojarska vecākais brālis.
Aleksandrs Bojarskis ir dzimis Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), aktieru Sergeja un Elgas Bojarsku ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās viņš palika kopā ar māti un kopš 1947. gada dzīvoja Latvijā. 1956. gadā A. Bojarskis absolvēja vidusskolu Jelgavā un iestājās A. Ostrovska Ļeņingradas Teātra institūtā. Pēc institūta absolvēšanas 1961. gadā viņš strādāja Ļeņingradas padomes (Ļensoveta) teātrī, pēc tam – A. Puškina Krievijas Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī (tagad – Sanktpēterburgas Aleksandra teātris).
1963. gadā aktieris Aleksandrs Bojarskis pārgāja darbā uz Rīgas Krievu drāmas teātri pie režisora Arkādija Kaca.
Rīgas Krievu drāmas teātrī Aleksandrs Bojarskis atveidojis vairāk nekā 25 lomas, kuru vidū sevišķi nozīmīgas bija oficianta Dimas loma A. Vampilova lugā „Pīļu medības” un viena no pēdējām A. Bojarska lomām – Raskoļņikovs izrādē „Noziegums un sods” pēc Fjodora Dostojevska romāna motīviem.
Grāmatā «Рижский театр русской драмы,1940-1983»/ „Rīgas Krievu drāmas teātris” A. Bojarska tēlojums šajās lomās tiek aprakstīts šādi: “Ar neparastu eleganci un šarmu A. Bojarskis tēloja oficianta Dimas lomu A. Vampilova lugā „Pīļu medības”: cilvēks-automāts, ārēji savaldīgs, laipns, tāds, kurš bez iebildumiem pieņem visu – gan muļķību, gan untumus, gan klaju zemiskumu, taču iekšēji apmāts ar vienu vienīgu kaislību – pagrābt no dzīves pēc iespējas vairāk un vienalga kādā ceļā. Aktieris strādāja bez liekiem žestiem, viņa balss skanēja pieklusināti, kustības bija precīzas, taupīgas – viņš bez trokšņa slīdēja pa skatuvi, nekur neiejaucoties, tomēr visur paspējot būt klāt. (183. lpp.)... A. Bojarskis Raskoļņikova lomā netaupīja spēkus, lai atsegtu visu cilvēka psihes sarežģītību, lai parādītu sava atveidotā varoņa ciešanas un sāpes. Šis aktiera darbs raisa cieņu pret Bojarski kā patstāvīgi domājošu un inteliģentu skatuves mākslinieku, kuru aizrāvusi loma, kas atnesusi viņam solīdu garīgo kapitālu, atstājot milzīgu iespaidu uz izrādi kopumā (229. lpp.).”
Intervijā laikrakstam „Literatūra un Māksla” 1978. gada 18. augustā Aleksandrs Bojarskis pastāstījis: „Jebkurā savā lomā es cenšos uzsvērt inteliģences lomu dzīvē. Tikai nepārprotiet, es nedomāju izglītību, profesiju, stāvokli sabiedrībā, bet gan cilvēka gara pasauli, iejūtību, humānismu – visu to, ko sauc par dvēseli. Tāpēc man ir tik tuva Dostojevska, Turgeņeva pasaule... Cilvēkam ir jāžēlo, jāsaprot otrs cilvēks. Un, protams, jācīnās pret ļauno. Tāpēc man patīk negatīvo varoņu lomas. Te galvenais ir forma, asums. Ar vienu izteiksmīgu vilcienu, kā ar skalpeli atsegt negatīvo, izraisīt skatītājos riebuma un nicinājuma sajūtu. Lai atmaskotu oficiantu „Pīļu medībās” vai Melētu Radzinska „Sarunās ar Sokrātu”, jābūt nesaudzīgam pret šiem varoņiem. To visu jācenšas sintezēt. Līdzīgu ceļu ejot, mēs kopā ar režisoru Kacu strādājām, iestudējot „Noziegumu un sodu”. Bija aizraujoši atklāt Raskoļņikova traģēdiju, viņa lejupslīdi un šķietamo uzdrīkstēšanos.”
Aleksandra Bojarska personības pievilcība, aktiera talants, prasme radīt psiholoģiski pamatotu raksturu atveidotajos tēlos padarīja viņu par vispārēju mīluli, viņu mīlēja gan kolēģi, gan skatītāji. Viņam paredzēja spīdošu karjeru. Tomēr tam nebija lemts piepildīties: skatuves mākslinieks aizgāja no dzīves laikā, kad tikai sāka pieņemties briedumā viņa spožais talants. 42 gadu vecumā Aleksandrs Bojarskis traģiski gājis bojā 1980. gada 8. septembrī kūrortā Zolotije Peski/ Zelta Smiltis, Bulgārijā, kur Rīgas teātris bija devies uz viesizrādēm. Viņš tika apbedīts Rīgā, I Meža kapos.
Aleksandrs Bojarskis ir filmējies nelielās un epizodiskās lomās Rīgas Kinostudijas, kinostudijas „Ļenfiļm” un dažu citu kinostudiju spēlfilmās.
1976. gadā A. Bojarskis apprecējās ar Rīgas Krievu drāmas teātra aktrisi Olgu Razumovsku (no 1980. gada – A. Lunačarska Sevastopoles Krievu drāmas teātra aktrise, pašlaik dzīvo Santpēterburgā). Meita - Elga Bojarska ir dzimusi 1977. gadā.
Rīgas Krievu drāmas teātrī atveidotās lomas:
Jakovs Laptevs (Maksima Gorkija lugā „Jegors Buličovs un citi”, 1964. g.);
Čino (Artura Lorenta un Leonarda Bernsteina mūziklā „Vestsaidas stāsts”, 1965. g.);
Pastuhovs (izrādē „Pārplēstais rublis” pēc Sergeja Antonova garstāsta motīviem, 1967. g.);
Puisis (Kšisštofa Hojinska lugā „Nakts stāsts”, 1967. g.);
Joass (Jēžija Jurandota komēdijā „Devītais pravietis”, 1968. g.);
Anselmo (Deila Vasermana un Džona Deriona mūziklā „Cilvēks no Lamančas”, 1969. g.);
Aktieris (Maksima Gorkija lugā „Dibenā”, 1970. g.);
Kristoss (Karas Sakoni lugā „Televīzijas traucējumi”, 1971. g.);
Dofins (Andreja Upīša traģēdijā „Žanna dˊ Arka”, 1972. g.);
Skolotājs (S. Manu izrādē „Alkors un Mona” pēc Mihaila Sebastjana lugas „Bezvārda zvaigzne”, 1973. g.);
Melēts (Edvarda Radzinska lugā „Sarunas ar Sokrātu”, 1974. g.);
Antonio (Eduardo de Filipo komēdijā „Cilindrs”, 1976. g.);
oficiants Dima (Aleksandra Vampilova lugā „Pīļu medības”, 1976. g.);
Kornvelas hercogs (Viljama Šekspīra traģēdijā „Karalis Līrs”, 1977. g.);
Ēvalds (Ingmara Bergmana lugā „Zemeņu lauks”, 1978. g.);
Rodions Raskoļņikovs (izrādē „Slepkava” pēc Fjodora Dostojevska romāna „Noziegums un sods” motīviem, 1978. g.);
Gajevs (Antona Čehova lugā „Ķiršu dārzs”, 1979. g.);
kņazs Serpuhovskis (izrādē „Kāda zirga stāsts” pēc Ļeva Tolstoja garstāsta motīviem, 1979. g.);
Ābrams (Rūdolfa Blaumaņa komēdijā „Skroderdienas Silmačos”; 1980. g.).
Lomas spēlfilmās:
Sviridova adjutants („Cielaviņas armija atkal cīnās”, režisors Aleksandrs Leimanis, Rīgas Kinostudija, 1968. g.);
Virsnieks („Šauj manā vietā”, režisors Jānis Streičs, Rīgas Kinostudija, 1970. g.);
Kaminskis („Pēdējais forts”, režisors Vasile Breskānu, kinostudija “Moldova-fiļm”, 1972. g.);
Aleksandrovičs („Peterss”, režisors Sergejs Tarasovs, Rīgas Kinostudija, 1972. g.);
Žarkovskis („Oļegs un Aina”, režisors Aleksandrs Leimanis, Rīgas Kinostudija,1973. g.);
Emīls Ru („Maksa par patiesību”, režisors Aleksejs Spešņevs, M. Gorkija Centrālā bērnu un jaunatnes filmu kinostudija, 1978. g.);
Kraševskis („Laikmetu griežos”, režisors Gunārs Piesis, Rīgas Kinostudija, 1981. g.).
***
No krievu aktiera Mihaila Bojarska atmiņām par savu vecāko brāli žurnālā „Smena” 2003. gada 11. jūlijā, "Par savu dzīvi Mihails Bojarskis ir parādā brālim":
„Brālis bērnībā bija mans elks. Saška desmit gadus vecāks par mani, un tā kā mūsu vecāki-aktieri bija mūžīgi aizņemti, viņš tīri nejauši kļuva par manu audzinātāju. Precīzāk, mani audzināja tēvs un māte, bet es visā centos atdarināt brāli. Viņš bija ārkārtīgi erudīts, daudz lasījis, gudrs cilvēks, kurš pats mierīgi spēja iemācīties franču valodu un, atbraucis uz Rīgu, spēlēja tur lomas ne tikai krievu, bet arī latviešu valodā... Lasīja oriģinālvalodā de Sent-Ekziperī daiļdarbus, spēlēja klavieres – arī to viņš bija pats iemācījies. Draugi no citām pilsētām, risinot kādu sarežģītu krustvārdu mīklu, varēja piezvanīt viņam divos naktī, un samiegojies viņš nosauca vajadzīgo vārdu. Nebija tādas jomas, kurā viņš būtu nekompetents. Arī ārēji viņš bija interesantāks par mani – gara auguma, lokans, stalts. Inteliģents un nopietnas dabas cilvēks. Es salīdzinājumā ar viņu biju lempis un galīgs slaists. Man šķita, ka Saša ir izlasījis visas grāmatas, kādas vien pasaulē pastāv. Viņš lasīja naktīs. Es aizmigu, bet viņš lasīja. Es pamodos – viņš vēl aizvien lasīja. Viņš tā arī palika man neaizsniedzamā virsotnē. Es biju viņā iemīlējies līdz ausīm. Ne ar vienu citu man dzīvē nekad nav bijusi tāda savstarpējā sapratne. Mēs bijām kā Siāmas dvīņi, kaut gan ar desmit gadu vecuma starpību. Viņš ir pats labākais, kas bijis manā dzīvē, mana otrā puse un pat vēl vairāk nekā puse.
Man bija neticami ērti, ka aiz manis ir tāds mūris, man ir tāds atbalsts, tāds intelekts.”
Ērika Tjuņina
Informācijas avoti:
Toms Čevers. Skumjais skatuves bruņinieks. – 100 izcili Latvijas aktieri. 1. daļa. Rīga: LU Akaēmiskais apgāds, 2018. g., 114.–123. lpp.
«Рижский театр русской драмы». – Рига, Зинатне, 1983;
«Рижский театр русской драмы». Фотоальбом. – Рига, Лиесма, 1983;
«Своей жизнью Михаил Боярский обязан брату» журнал «Смена» 11 июля 2003;
„Mēs darām kopīgu darbu” (interviju ar A. Bojarski pierakstījis V. Avots). – „Literatūra un Māksla”, 1978. 18.augusts, 7.lpp.;
Боярская Е. «Театральная династия Боярских». – Олма-пресс, 2005, 416 стр.;
«25 лет назад погиб актер Александр Боярский». – Телеграф, 8 сентября 2005.;
Tulkoja:
Arturs Žvinklis (Жвинклис Артур Брониславович)
Dzintars Ērglis (Эрглис Дзинтарс Эрикович)
