Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksandrs Bojarskis

Aleksandrs Bojarskis

Aleksandrs Bojarskis (10.07.1938. Ļeņingrada – 08.09.1980. Zolotije Peski (Zelta Smiltis), Bulgārija) – Rīgas krievu drāmas teātra aktieris (1964–1980), krievu aktiera Mihaila Bojarska vecākais brālis. 

Aleksandrs Bojarskis dzimis 1938. gada 10. jūlijā Ļeņingradā aktieru Sergeja un Elgas Bojarsku ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās viņš palika kopā ar māti un kopš 1947. gada dzīvoja Latvijā, pabeidza vidusskolu Jelgavā (1956) un iestājās A. Ostrovska vārdā nosauktajā Ļeņingradas teātra institūtā. Pēc institūta pabeigšanas 1961. gadā strādāja Ļeņingradas padomes (Ļensoveta) vārdā nosauktajā teātrī, vēlāk A. Puškina vārdā nosauktajā Krievijas Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī (Aleksandrinskas teātrī). 1963. gadā A. Bojarskis pārgāja darbā uz Rīgas krievu drāmas teātri pie režisora Arkādija Kaca. Šajā teātrī A. Bojarskis nospēlēja vairāk nekā 25 lomas, kuru vidū sevišķi nozīmīgas bija oficianta Dimas loma A. Vampilova lugā „Pīļu medības” un viena no pēdējām A. Bojarska lomām – Raskoļņikovs „Noziegumā un sodā”. Grāmatā „Rīgas krievu drāmas teātris” (1983) A. Bojarska tēlojums šajās lomās tiek aprakstīts šādi: „Ar neparastu eleganci un šarmu A. Bojarskis tēloja oficianta Dimas lomu A. Vampilova lugā „Pīļu medības”: cilvēks-automāts, ārēji apvaldīts, laipns, tāds, kurš bez iebildēm pieņem visu – gan muļķību, gan untumus, gan klaju zemiskumu, taču iekšēji apmāts ar vienu vienīgu kaislību – pagrābt no dzīves pēc iespējas vairāk un vienalga kādā veidā. Aktieris strādāja bez liekiem žestiem, viņa balss skanēja klusināti, kustības bija precīzas, taupīgas – viņš bez trokšņa slīdēja pa skatuvi, nekur neiejaucoties, tomēr visur paspējot būt klāt. (183. lpp.)... A. Bojarskis Raskoļņikova lomā netaupīja spēkus, lai atsegtu visu cilvēka psihes sarežģītību, lai parādītu sava atveidotā varoņa ciešanas un sāpes. Šis aktiera darbs raisa cieņu pret Bojarski kā patstāvīgi domājošu un inteliģentu mākslinieku, kuru aizrāvusi loma, kas atnesusi viņam solīdu garīgo kapitālu, atstājot milzīgu iespaidu uz izrādi kopumā (229. lpp.)”.

Intervijā laikrakstam „Literatūra un Māksla” 1978. gada 18. augustā A. Bojarskis pastāstīja: „ Es jebkurā savā lomā cenšos uzsvērt inteliģences lomu dzīvē. Tikai nepārprotiet, es nedomāju izglītību, profesiju, stāvokli sabiedrībā, bet gan cilvēka gara pasauli, iejūtību, humānismu – visu to, ko sauc par dvēseli. Tāpēc man patīk Dostojevska, Turgeņeva pasaule... Bet cilvēkam ir jāžēlo, jāsaprot otrs cilvēks. Un, protams, jācīnās pret ļauno. Tāpēc man patīk negatīvās lomas. Un tad pirmajā vietā ir forma, asums. Ar vienu treknu krāsas triepienu kā ar skalpeli atsegt negatīvo un izraisīt skatītājos riebumu, nicinājumu. Lai atmaskotu oficiantu „Pīļu medībās”, Melētu Radzinska „Sarunās ar Sokrātu”, jābūt nesaudzīgam pret šiem varoņiem. Lūk, to visu jācenšas sintezēt. Pa līdzīgu ceļu ejot, kopā ar režisoru Kacu strādāju arī pie „Nozieguma un soda” iestudēšanas. Ir aizraujoši atsegt Raskoļņikova traģēdiju, viņa lejupslīdi un šķietamo uzdrīkstēšanos”. Aleksandra Bojarska personīgā pievilcība, aktiera talants, viņa prasme radīt psiholoģiski pamatotu raksturu savos atveidotajos tēlos padarīja viņu par vispārēju mīluli, viņu mīlēja gan kolēģi, gan skatītāji. Viņam paredzēja spīdošu karjeru. Tomēr tam nebija lemts piepildīties: Aleksandrs Bojarskis aizgāja no dzīves brīdī, kad tikai sāka atraisīties viņa talants. 42 gadu vecumā A. Bojarskis traģiski gāja bojā 1980. gada 8. septembrī kurortā Zolotije Peski (Zelta Smiltis), Bulgārijā, kur teātris bija aizbraucis uz vieizrādēm. Viņš apbedīts Rīgā I Meža kapos.

A. Bojarskis ir filmējies nelielās un epizodiskās lomās Rīgas kinostudijas, „Ļenfiļma” un dažu citu studiju filmās. 1976. gadā viņš apprecējās ar Rīgas krievu drāmas teātra aktrisi Olgu Razumovsku (no 1980. gada – A. Lunačarska vārdā nosauktā Sevastopoles krievu drāmas teātra aktrise, pašlaik dzīvo Santpēterburgā). Meita Elga Bojarska dzimusi 1977. gadā.

Atveidotās lomas Rīgas krievu drāmas teātrī:

M. Gorkija „Jegors Buličovs un citi” (Jakovs Laptevs, 1964); A. Lorenta un L. Bernsteina „Vestsaidas stāsts” (Čino, 1965); S. Antonova un O. Remeza „Pārplēstais rublis” (Pastuhovs, 1967); K. Hojinska „Nakts stāsts” (Zēns, 1967); J. Jurandota „Devītais pravietis” (Joass, 1968); D. Vasermana un D. Deriona „Cilvēks no Lamanšas” (Anselmo, 1969); M. Gorkija „Dibenā” (Aktieris, 1970); K. Sakoni „Televīzijas traucējumi” (Kristoss, 1971); A. Upīša „Žanna dˊ Arka” (Dofins, 1972); S. Manu „Alkors un Mona” pēc M. Sebastjana lugas „Bezvārda zvaigzne” (Skolotājs, 1973); E. Radzinska „Sarunas ar Sokrātu” (Melēts, 1974); E. de Filipo „Cilindrs” (Antonio, 1976); A. Vampilova „Pīļu medības” (Oficiants, 1976); V. Šekspīra „Karalis Līrs” (Kornvelas hercogs, 1977); I. Bergmana „Zemeņu lauks” (Ēvalds, 1978); „Slepkava” pēc F. Dostojevska romāna „Noziegums un sods” motīviem (Raskoļņikovs, 1978); A. Čehova „Ķiršu dārzs” (Gajevs, 1979); „Kāda zirga stāsts” pēc Ļ. Tolstoja stāsta motīviem (kņazs Serpuhovskis, 1979); R. Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos” (Ābrams; 1980).

Kino lomas:

„Cielaviņas armija atkal cīnās” (Sviridova adjutants, 1968); „Šauj manā vietā” (1970); „Pēdējais forts” (Kaminskis, 1972); „Peterss” (Aleksandrovičs, 1972); „Oļegs un Aina” (Žarkovskis, 1973); „Maksa par patiesību” (Emīls Ru, 1978); „Laikmetu griežos” (Kraševskis, 1981).

No krievu aktiera Mihaila Bojarska atmiņām par savu vecāko brāli (žurnāls „Smena” 2003. gada 11. jūlijā „Par savu dzīvi Mihails Bojarskis ir parādā brālim; http://smena.ru/news/2003/07/11/114/):

„Brālis bērnībā bija mans elks. Saška desmit gadus vecāks par mani, un, tā kā mūsu vecāki-aktieri bija mūžīgi aizņemti, viņš tīri nejauši kļuva par manu audzinātāju. Precīzāk, mani audzināja tēvs un māte, bet es visā centos atdarināt brāli. Viņš bija ārkārtīgi erudīts, daudz lasījis, gudrs cilvēks, kurš pats mierīgi spēja iemācīties franču valodu un, atbraucis uz Rīgu, spēlēja tur lomas ne tikai krievu, bet arī latviešu valodā... Lasīja oriģinālvalodā de Sent-Ekziperī darbus, spēlēja klavieres – arī to viņš bija pats iemācījies. Draugi no citām pilsētām, risinot kādu sarežģītu krustvārdu mīklu, varēja piezvanīt viņam divos naktī, un samiegojies viņš nosauca vajadzīgo vārdu. Nebija tādas jomas, kurā viņš būtu nekompetents. Arī ārēji viņš bija interesantāks par mani – gara auguma, lokans, stalts. Inteliģents un nopietnas dabas cilvēks. Es salīdzinājumā ar viņu biju lempis un galīgs slaists. Man šķita, ka Saša ir izlasījis visas grāmatas, kādas vien pasaulē pastāv. Lasīja naktīs. Es aizmigu, bet viņš lasīja. Es pamodos – viņš vēl aizvien lasīja. Viņš tā arī palika man neaizsniedzama virsotne. Es biju viņā iemīlējies līdz ausīm. Ne ar vienu citu man dzīvē nekad nav bijusi tāda savstarpējā sapratne. Mēs bijām kā Siāmas dvīņi, kaut ar desmit gadu vecuma starpību. Viņš ir pats labākais, kas bijis manā dzīvē, mana otrā puse un pat vēl vairāk nekā puse.

Man bija neticami ērti, ka aiz manis ir tāda siena, tāds atbalsts, tāds intelekts”.

Avoti:

ru.wikipedia.org/wiki/Боярский,_Александр_Сергеевич;

http://www.kino-teatr.ru/kino/acter/sov/234075/bio/;

«Рижский театр русской драмы», Рига, Зинатне, 1983 г.;

«Рижский театр русской драмы», Фотоальбом, Рига, Лиесма, 1983 г.;

«Своей жизнью Михаил Боярский обязан брату» журнал «Смена» 11 июля 2003 http://smena.ru/news/2003/07/11/114/

„Mēs darām kopīgu darbu” (interviju ar A. Bojarski pierakstījis V. Avots) „Literatūra un Māksla”, 1978. 18.augusts, 7.lpp.;

Боярская Е. «Театральная династия Боярских». Олма-пресс, 2005, 416 стр.;

«25 лет назад погиб актер Александр Боярский». Телеграф, 8 сентября 2005.;

http://rus.tvnet.lv/showbiz/kino/89768-25_ljet_nazad_pogib_aktjer_aljeksandr_bojarskiy

 

Ērika Tjuņina

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis (Жвинклис Артур Брониславович)

Dzintars Ērglis (Эрглис Дзинтарс Эрикович)