Vladimirs Gluhovs

Vladimirs Gluhovs (1915. g. 27. jūlijā /9. augustā Astrahaņā, Krievijas impērijā – 1996. g. 17. janvārī Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1945–1996). 

Vladimirs Gluhovs ir dzimis 1915. gadā Astrahaņā. 1935. gadā Maskavā viņš absolvējis Valsts Teātra mākslas institūtu (kriev. saīsin. – ГИТИС). Uzstāties uz skatuves V. Gluhovs sāka 1932. gadā Maskavas Krievu drāmas teātrī (bijušais Korša teātris, mūsdienās tur darbojas Nāciju teātris); 1939.–1941. gadā viņš strādāja teātros Frunzē (tagad – Biškeka), Taškentā, Volgogradā (tolaik - Staļingrada).

Rīgas Krievu drāmas teātrī Vladimirs Gluhovs sāka strādāt 1945. gadā, šeit viņš bija nospēlējis daudzas ļoti dažādas lomas. Radoši veiksmīga bija aktiera sadarbība ar režisori Veru Baļunu (1904–1978), kura šā savdabīgā aktiera talantā atklāja kādu iekšējo plānu, kam raksturīga smeldzīga skumju un dziļas izpratnes sajūta.

Vladimirs Gluhovs ir aizgājis no dzīves 1996. gada 17. janvārī, apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Vladimira Gluhova nozīmīgākās lomas Rīgas Krievu drāmas teātrī:

Jakovs Laptevs (Maksima Gorkija lugā “Jegors Buličovs un citi”, 1964. g.);

Činno (Artura Lorenta un Leonarda Bernsteina mūziklā “Vestsaidas stāsts”, 1965. g.);

Pastuhovs (Oļega Remeza izrādē “Saplēstais rublis” pēc Sergeja Antonova garstāsta motīviem, 1967. g.);

Joass (Jēžija Jurandota komēdijā “Devītais pravietis”, 1968. g.);

Anselmo (Deila Vasermana un Džona Deriona mūziklā “Cilvēks no Lamančas”, 1969. g.);

Aktieris (Maksima Gorkija lugā “Dibenā”, 1970. g.);

Dofins (Andreja Upīša traģēdijā “Žanna d’Arka”, 1972. g.);

Melets (Edvarda Radzinska lugā “Sarunas ar Sokratu”,1974. g.);

Antonio (Eduardo de Filippo komēdijā “Cilindrs”, 1976. g.);

oficiants Dima (Aleksandra Vampilova drāmā “Pīļu medības”, 1976. g.);

Kornvelas hercogs (Viljama Šekspīra traģēdijā “Karalis Līrs”, 1977. g.);

Ēvalds (Ingmara Bergmana lugā “Zemeņu lauks”, 1978. g.);

Rodions Raskoļņikovs (izrādē “Slepkava” pēc Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem, 1978. g.);

Gajevs (Antona Čehova lugā “Ķiršu dārzs”, 1979. g.);

kņazs Serpuhovskis (izrādē “Kāda zirga stāsts” pēc Ļeva Tolstoja garstāsta “Auļotājs” motīviem, 1979. g.);

Ābrams (Rūdolfa Blaumaņa komēdijā “Skroderdienas Silmačos”, iestudējums krievu valodā, 1980. g.). 

Filmogrāfija: 

Rigors Šemets – īsmetrāžas filmā “Dziesma par draudzību” (Baltkrievijas kinostudija, 1941. g.);

epizodiska loma – latviešu spēlfilmā “Kā gulbji balti padebeši iet” (režisors Pāvels Armands, Rīgas Kinostudija, 1956. g.);

premjerministrs Groši – komēdijā “Maršs! Maršs! Tra-ta-ta!” (režisors Raimonds Vabalas, Lietuvas Kinostudija; 1964. g.);

Dzīvokļu ekspluatācijas kantora priekšnieks - spēlfilmā “Jātnieks virs pilsētas” (režisors Igors Šatrovs, M. Gorkija kinostudija, 1966. g.);

Gestapo aģents - televīzijas seriālā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” (režisore Tatjana Ļioznova, M. Gorkija kinostudija, 1973. g.);

epizodiska loma – spēlfilmā “Apgūsi kaujā” (režisors Marks Orlovs, Radošā apvienība “Ekran”, 1975. g.).

Goda nosaukumi:

– Latvija PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1950. g.); 

– Latvija PSR Tautas skatuves mākslinieks (1958. g.).

   Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

Rīgas Krievu drāmas teātris. – Rīga: Zinātne, 1983.

Театральная энциклопедия. Том 2.– Москва: Советская энциклопедия, 1963.