Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jurijs Tiņanovs

Jurijs Tiņanovs

Jurijs Tiņanovs (1894. g. 6. /18. oktobrī Rēzeknē Vitebskas guberņā  – 1943. g. 20. decembrī Maskavā)  – ebreju izcelsmes krievu rakstnieks

Lūk, kā 1939. gadā J. Tiņanovs rakstīja par savu dzimto pilsētu: “Esmu dzimis 1894. gadā Režicā, sešas stundas no Mihoelsa un Šagāla dzimšanas vietas un astoņas – no Katrīnas I dzimšanas un jaunības vietas. Pilsēta nebija liela, ar pakalniem, ļoti dažāda. Uz pakalna – Livonijas pils drupas, lejā – ebreju apdzīvotās šķērsielas, bet aiz upītes –vecticībnieku apmetne.   Līdz karam pilsēta bija Vitebskas guberņā,  tagad tā ir Latvijas teritorijā. Pilsētā vienlaikus dzīvoja ebreji,  baltkrievi, lielkrievi, latvieši un tajā sadzīvoja vairāki gadsimti un vairākas zemes. Vecticībnieki līdzinājās  Surikova streļķiem. Viņu apmetnē pa dzeltenām smiltīm tecēja strauts; tā kā zvani bija aizliegti, tad zvanīja, sitot pa nogrieztiem sliežu gabaliem, kāzas svinēja uz satrakotiem zirgiem. Pēc tam šķīrās un tad atkal auļoja ar zirgiem, nodzina tos. Šeit pastaigājās augsti 17. gadsimta krievu cilvēki;  veči valkāja garus svārkus,  cepures ar platām malām; bārdas bija spicas, garas kā lāstekas.”

Jurija tēvs bija turīgs ārsts Nasons Tiņanovs. Jurijs Tiņanovs mācījās Pleskavas ģimnāzijā, kuru viņš beidza ar sudraba medaļu. Viņš iestājās Pēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Slāvistikas nodaļā. Vēl studenta gados viņš aktīvi nodarbojās ar zinātni un pēc augstskolas beigšanas 1919. gadā viņš palika strādāt Krievu literatūras katedrā. 1918. gadā viņš iepazinās ar V. Šklovski un B. Eihenbaumu un iestājās  Poēzijas valodas izpētes biedrībā. Biedrība deva ieguldījumu  “formālās” metodes izveidē literatūrzinātnē.  

Vēl Pleskavas ģimnāzijā J. Tiņanovs iepazinās ar Ļevu Zilberu – nākamo pazīstamo zinātnieku, PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas akadēmiķi. 1916. gadā J. Tiņanovs apprecējās ar Zilbera māsu Jeļenu.

1921.–1930. gadā J. Tiņanovs bija  Petrogradas/ Ļeņingradas Mākslas vēstures institūta profesors. 20. gadsimta divdesmitajos gados J. Tiņanovs kļuva pazīstams kā literatūras zinātnieks, izdeva grāmatas “Dostojevskis un Gogolis” (par parodijas teoriju) (1921), “Dzejas valodas problēma” (1924), “Arhaisti un novatori” (1929). Taču īstenu slavu viņš ieguva kā rakstnieks.

1925. gadā viņš debitēja kā prozaiķis žurnālā “Ļeņingrad”. Tanī pašā gadā iznāca viņa romāns “Кюхля” (Kihļa). Interesanti, ka J. Tiņanovam bija pasūtīts uzrakstīt tikai populāru brošūru par Puškina Liceja biedru V.  Kihelbekeru, bet viņš uzrakstīja romānu. 1928. gadā parādījās jauna viņa grāmata  – “Смерть Вазир-Мухтара” (“Vazirmuhtara  nāve”) par ievērojamā dramaturga un diplomāta A. Gribojedova dzīvi. Viņa stāsts “Подпоручик Киже” (Podporučiks Kiže) tiek uzskatīts par šedevru. J. Tiņanovs rakstīja arī filmu scenārijus, bija pazīstams  kā Heines darbu tulkotājs.

Reiz, kad J. Tiņanovam pajautāja, kā viņš raksta vēsturiskos romānus, viņš atbildēja: “Tur, kur beidzas dokumenti, tur es sāku.”

Divdesmito gadu otrā puse kļuva  labvēlīgāka Tiņanovam kā rakstniekam. Divdesmito gadu beigās smagas slimības dēļ samazinājās viņa darbaspējas. Un tomēr viņš turpināja rakstīt. 1930. gada tika publicēts viņa stāsts “Высокая персона”, 1936. gadā iznāca  daudzsējumu romāna “Puškins” divas pirmās daļas. J. Tiņanovs aktīvi piedalās sērijas “Dzejnieka bibliotēka” grāmatu sagatavošanā  izdošanai, pēc Maksima Gorkija nāves viņš kļuva šīs sērijas faktiskais vadītājs.

Burtiski līdz savas dzīves pēdējai dienai smagi slimais rakstnieks turpināja rakstīt romāna “Puškins” trešo daļu. Jurijs Tiņanovs nomira Maskavā 1943. gada 20. decembrī.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados rakstnieka dzimtenē aizsākās Tiņanova lasījumi. 2012. gadā Rēzeknē atklāja pieminekli Jurijam Tiņanovam.

 

                                                                                                       Aleksandrs Gurins

 

Лидия Тынянова. Болезнь

Дмитрий Март. В память о Тынянове

Ilustrācijas tēmai