Sākumlapa > Tēmas > Personas
Boriss Engelharts

Boriss Engelharts

Boriss Engelharts (arī Engelhards; vāc. Engelhardt; kriev. Энгельгардт; 1877.g. 7./ 19. jūlijā  - 1962. g.  2. septembrī Rīgā) — cariskās armijas pulkvedis, kamerpāžs, Krievijas 4. Valsts domes deputāts, Pēterpils komandants 1917. gada Februāra revolūcijas laikā. 1920. gadu beigās apmeties uz dzīvi Latvijā, pievērsies literārajai darbībai, rakstījis memuārus.

Boriss Engelharts jeb Engelhards (latviski viņa uzvārds tekstā tiek rakstīts saskaņā ar Latvijā izdotajiem dokumentiem – tulkot. piezīme) ir dzimis ģimenē, kas piederējusi pie Engelhartu dzimtas Smoļenskas atzara. Viņa tēvs - Aleksandrs Engelharts (1836-1907) bijis pazīstams izgudrotājs, artilērijas konstruktors.

Pēc Engelhartu dzimtas leģendas, tās pamatlicējs bijis Krusta kara bruņinieks Kārlis Bernhards, kas Akras aplenkuma laikā izglābis Francijas karaļa Filipa II Augusta dzīvību. Par šo varonību viņš ieguvis pievārdu Engelharts (“eņģeļa spēks”).

Krievijas muižnieku dzimtu vēsturē Engelhartus pārstāv divi atzari. Baltijas vāciešu (jeb vācbaltiešu) atzars ir pazīstams no 15. gadsimta, pēc citām ziņām - no 16. gadsimta. Smoļenskas atzars ir fiksēts ģenealoģiskajos avotos no 17. gadsimta. Abu Engelhartu dzimtas līniju pārstāvji bijuši vācu izcelsmes, taču viņi uzskatījuši sevi par Krievijas muižniekiem un allaž uzsvēruši savu piederību krievu kultūrai.

Šīs dzimtas pārstāvju vidū bijuši zinātnieki, literāti, virsnieki, pedagogi, valsts un sabiedriskie darbinieki. Piemēram, Jegors Engelharts (1775-1862) bijis Carskoje Selo liceja direktors tajos laikos, kad tur mācījies izcilais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins.

1896. gadā Boriss Engelharts beidzis Pāžu korpusu un 1903. gadā absolvējis Ģenerālā štāba Imperatora Nikolaja akadēmiju. Viņš izrādījis īpašu drošsirdību, piedaloties Krievijas-Japānas karā. Pēc domubiedru atziņām, Engelharts bijis viens no aristokrātiskās Pēterburgas labākajiem jātniekiem. 1908. gadā veselības stāvokļa dēļ viņš tika atvaļināts no dienesta armijā.

Pēc tam Engelharts apmeties uz dzīvi savā muižā Buda-Pečerskaja, kas atradusies Mogiļovas guberņā.

1912. gadā B. Engelharts tika ievēlēts par Krievijas 4. Valsts domes deputātu no Mogiļovas guberņas. Valsts domē viņš darbojies zemstiešu un “17. oktobra savienības” (“Oktjabristi”) frakcijā.

Boriss Engelharts bijis Pirmā pasaules kara dalībnieks. 1917. gada Februāra revolūcijas laikā viņš bijis Pēterpils (patlaban – Sanktpēterburga) kara komandants.     

1918. gada vasarā Engelharts, glābjoties no lielinieku represijām, aizbraucis no Pēterpils un devies uz Krievijas dienvidiem, kur pievienojies Brīvprātīgo (jeb Baltajai) armijai. Brīvprātīgo armijas sastāvā viņš galvenokārt nodarbojies ar propagandas lietām, bijis Propagandas un aģitācijas nodaļas priekšnieka vietnieks ģenerāļa Antona Deņikina armijā. 1920. gada martā, pēc Baltās kustības sagrāves, viņš evakuējies no Novorosijskas.

Pirmo laiku pēc izceļošanas no Krievijas Boriss Engelhards dzīvojis Francijā, strādājis par taksometra vadītāju Parīzē.

1920. gadu otrajā pusē Boriss Engelharts kopā ar savu dzīvesbiedri Jevgēņiju (Eiženiju; dzim. Būdberga; bijusī Krievijas ķeizarienes Aleksandras Fjodorovnas freilina) pārcēlušies dzīvot uz Latviju. Šāda lēmuma iemesls joprojām nav noskaidrots. Pastāv minējumi, ka B. Engelharda dzīvesbiedrei ir bijušas kaut kādas īpašuma tiesības uz muižu “Križuti”, kas atradusies netālu no Ludzas, Latvijas austrumu daļā. Tomēr šī muiža piederējusi dzimtmuižnieku Freigangu dzimtai. Spriežot pēc datiem B. Engelharda darba grāmatiņā, pase viņam tika izdota Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagastā. Tas liecina par to, ka izšķirošo lomu šāda lēmuma peņemšanā nospēlējušas intereses Latgalē, bet nevis Latvijas armijas jātnieku sporta biedrības priekšlikums nodarboties ar jāšanas sacīkšu un zirgu rikšotāju skrējienu organizēšanu Rīgas hipodromā. Kaut gan darbs hipodromā bijis Engelharda iemīļotāka nodarbe visa viņa mūža garumā.

1920. - 1930. gados dzīvodams Latvijā, Boriss Engelharts pievērsies literārajai darbībai, daudz rakstījis un ticis publicēts preses izdevumos. Pati pazīstamākā no viņa publikācijām ir “Kamerpāža piezīmes”/ «Записки камер-пажа», kas 1939. gadā ir publicēta iknedēļas preses izdevumā “Dļa Vas” (15.-43. numuros). Viņš ir arī vēsturiska darba “Revolūcija un kontrrevolūcija”/ «Революция и контрреволюция» autors un dažu citu rakstu autors, kas publicēti Rīgā un Parīzē.

1940. gadā, pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā, Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestējuši Borisu Engelhartu. Izmeklēšana viņa lietā notikusi Maskavā.

1940.- 1946. gadā B. Engelharts atradies izsūtījumā Uzbekistānas Horezmas apgabalā. Izsūtījumā viņš strādājis par mākslinieku Hivā, par Valsts zirgu audzētavas treneri Urgenčā un hipodroma zootehniķi Taškentā.

1946. gadā Boriss Engelharts atgriezies Rīgā, kur strādājis par tulkotāju no franču valodas, kā arī bijis sekretārs Rīgas hipodroma tiesniešu kolēģijā.

No arhīvu dokumentiem izriet, ka 1943. gadā B. Engelharts bija rakstiski vērsies pie padomju diktatora Josifa Staļina, savā vēstulē Staļinam viņš lūdzis nosūtīt viņu uz Otrā pasaules kara fronti. Taču viņa lūgums netika akceptēts. 1946. gadā, pēc Otrā pasaules kara beigām, B. Engelharts bija vērsies pie Baltijas kara apgabala virspavēlnieka ar lūgumrakstu atļaut viņam atgriezties Rīgā. Šoreiz viņa lūgums tika akceptēts.

Par Borisa Engelharta dzīvi pēc atgriešanās no trimdas ir zināms ļoti maz.

Pazīstamā Latvijas vēsturnieka Pētera Krupņikova (1920 - 2009) atmiņās ir rakstīts, ka viendien, 1940. gadu beigās vai 1950. gadu sākumā, kad viņš strādājis par Lekciju biroja vadītāju, pie viņa bija ienācis neliela auguma vīrietis ar priekšlikumu lasīt lekcijas. Saskaņā ar to laiku noteikumiem potenciālajam lektoram bija jāaizpilda anketa.

P. Krupņikovs raksta:“Nākamajā dienā apmeklētājs atnesis aizpildītu anketu, pasniedzis man, apsēdies un smīn. Es lasu: Boriss Engelhards. Dzimšanas gadu patlaban precīzi neatceros, liekas, 1877. Vecāki: tēvs - artilērijas ģenerālis, māte – mājsaimniece. Izglītība: Pāžu korpuss, Junkurskola, Ģenerālā štāba Akadēmija. Uzturēšanās ārzemēs: visas Eiropas valstis, izņemot Albāniju, Norvēģiju, Portugāli un dažas mikrovalstis; bijis Ķīnā, Japānā un dažās Francijas un Anglijas kolonijās Āzijā.

Vai ņēmis dalību vēlētās valsts institūcijās? (protams, tika domātas padomju institūcijas). Engelhards uzrakstījis: Ceturtās Valsts domes deputāts. Nākamais jautājums: vai piedalījies armijās vai bandās, kuras uzstājušās pret padomju varu? Atbilde: biju Propagandas un aģitācijas nodaļas priekšnieka vietnieks Deņikina armijā; divdesmitajos gados – taksometra šoferis Parīzē, pēc tam – jāšanas instruktors pirmskara Latvijas virsnieku klubā. 

1940. gadā es tiku arestēts un izsūtīts uz Vidusāziju. Pēc atgriešanās strādāju meteoroloģiskajā dienestā par tulku no angļu, franču un vācu valodas. Patlaban – hipodroma programmas priekšnieks.”

Noskaidrojās, ka Borisam Engelhartam nebija pensijas un tā niecīgā nopelnītā naudiņa, kas viņam bijusi, nenodrošinājuši viņam pat normālus pārtikas līdzekļus.

Pateicoties P. Krupņikova centieniem, Dailes teātra galvenais režisors Eduards Smiļģis noslēdzis ar Engelhardu darba līgumu. Vēlāk P. Krupņikovs organizējis tādus pašus līgumus ar Valsts Drāmas teātra galveno režisoru Аlfrēdu Amtmani-Briedīti un ar citiem teātriem,“tādējādi Engelhards vismaz nebija cietis badu.”

Boriss Engelharts ir miris 1962. gada 2. septembrī, apbedīts Debesbraukšanas kapos Rīgā. 

Daži Borisa Engelharda manuskripti ir saglabājušies pie viņa draugiem. Piemēram, viņa memuāri nonāca Borisa Pļuhanova rīcībā. 1991. gadā B. Pļuhanovs rakstījis savā vēstulē rakstniekam, literatūrzinātniekam un Baltijas krievu kultūras vēstures speciālistam Jurijam Abizovam: “Cienījamais Jurij Ivanovič! Es atstāju Jums Borisa Engelharta “Atmiņas”/ “Воспоминания, lai Jūs varētu iepazīties un atrast iespējas tās publicēt...” 

Almanaha “Baltijas arhīvs”/ "Балтийский архив" 2. un 3. sējumā ir publicētas B. Engelharda “Kamerpāža atmiņas”/ "Воспоминания камер-пажа" , bet šā almanaha 8. sējumā publicēti Borisa Engelharta memuāri.

Anatolijs Rakitjanskis

Tekstu papildinājusi Tatjana Feigmane

                              Tekstu latviešu valodā papildinājusi tulkotāja Irēna Ase

 

 

Informācijas avoti:

LVA, 1987. f., 1. apr., 16925. l.;

Юрий Абызов. Русское печатное слово в Латвии. 1917-1940. Часть IV. (Jurijs Abizovs. Krievu preses izdevumi Latvijā. 1917-1940. IV daļa). Stanford, 1991. 437. lpp.;

Исаков С.Г. Биографика 1. Русские деятели в Эстонии ХХ века (S. Isakovs. Biogrāfika 1. 20. gadsimta krievu darbinieki Igaunijā.) Тарту 2005. 263. lpp.;

Б.А. Энгельгард. «Воспоминания камер-пажа». - «Для Вас». Еженедельный иллюстрированный журнал. Рига. 1939. № № 15-43 / Воспоминания камер-пажа. - Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике. Т.2. - Таллинн: Авенариус, 202.-268. lpp.; Т. 3, 1997, 143.-256. lpp.;

Б.А. Энгельгардт.  Мемуары.  - Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике. Т. 8. «Даугава». Рига 2004, 7. - 366. lpp.;

Т.В. Ридзинь. «Б.А. Энгельгардт». Балтийский архив». Русская культура в Прибалтике, т. 2. (T. Rīdziņš. “B. A. Engelhards. Baltijas arhīvs”. Krievu kultūra Baltijā. 2. sēj.) - Таллинн, 199.-201. lpp.;

Ю.И. Абызов. О жизни Б.А. Энгельгардта в Латвии. - «Балтийский архив». Русская культура в Прибалтике. Т. 8 (J. Abizovs. Par B.A. Engelharda dzīvi Latvijā. -“Baltijas arhīvs”. Krievu kultūra Baltijā. 8. sēj.), 367.-396. lpp.;

Пётр Крупников. ХХ век: прожитое и пережитое. История жизни профессора Петра Крупникова, рассказанная им самим. (Pēteris Krupņikovs. 20. gadsimts: pieredzētais un pārdzīvotais. Profesora Pētera Krupņikova dzīve, viņa paša stāstījumā.) - Рига: Zinātne, 2015, 187.-196. lpp.

 

Ilustrācijas tēmai