Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ivans Krilovs

Ivans Krilovs

Ivans Krilovs (1769.g. 2./13. februārī Maskavā - 1844.g. 9./21. novembrī Sanktpēterburgā) -  izcilais fabulu rakstnieks, žurnālu izdevējs un dramaturgs divus gadus strādāja par guberņas sekretāru Rīgas pilī. 

Pēc daudzu pētnieku viedokļa, Ivans Krilovs dzimis 1769. gadā (zinātniskajā literatūrā tiek minētas dažādas versijas par viņa dzimšanas gadu) virsnieka Andreja Krilova ģimenē. Viņa tēvs agri nomira, un jau 12 gadu vecumā (pēc citiem datiem –  13 gadu vecumā ) pusaudzis strādāja kancelejā.  

Jau kopš bērnības gadiem Ivans Krilovs bija demonstrējis apbrīnojamas spējas. Kopš bērnības viņam patika lasīt (viņa tēvs , būdams virsnieks, no vienas dienesta vietas uz citu pārvadāja lielu lādi, kas bija pilna ar grāmatām). Ivans Krilovs daudz laika veltīja pašizglītošanai (rezultātā, pats apguva franču un itāliešu valodas, iemācījās lieliski spēlēt vijoli un tamlīdzīgi). Garīgo pilnveidošanos viņš apvienoja ar fizisko: vēl būdams pusaudzis, viņš piedalījās dūru cīņās, kas bija sava veida 18. gadsimta beigu boksa sacensībās un gadījās arī tā, ka viņš guva virsroku pār pieaugušajiem. 16 gadu vecumā (!) viņš bija sacerējis pirmo operu, kuras libretu izdevās pārdot, kā maksu no izdevēja un grāmatu tirgotāja saņemot par operas libreta tekstu grāmatas 60 rubļu vērtībā. Jaunībā viņš sacerēja virkni lugu. 20 gadu vecumā Viņas Augstības Kancelejas darbinieks Ivans Krilovs sāka izdot satīrisku žurnālu „Garu pasts” («Почта духов»). Žurnāla kritiskais patoss tā kaitināja ķeizarieni Katrīnu II, ka viņa pat piedāvāja jaunajam brīvdomātājam uz valsts rēķina doties piecu gadu (!) ceļojumā pa Eiropu, lai tikai panāktu Krilova aizceļošanu no Krievijas Impērijas galvaspilsētas un viņa žurnāla izdošanas pārtraukšanu. Tomēr izdevējs no dāsnā priekšlikuma atteicās.

Jaunības gados Ivans Krilovs bija pazīstams ne tikai kā dramaturgs, virknes žurnālu izdevējs un redaktors, labs vijolnieks, dūru cīnītājs, bet arī kā lielisks kāršu spēlmanis – memuāru literatūrā var sastapties ar apgalvojumiem, ka viņa laimestu summa sastādīja ap simts tūkstošiem rubļu – tātad pārsniedza vidējā ranga ierēdņa algu, ko šis varētu nopelnīt mūža laikā.  

1801. gadā Ivana Krilova aizbildnis kņazs Goļicins tika iecelts Rīgas ģenerālgubernatora amatā un piedāvāja rakstniekam sekretāra amatu viņa vadītajā kancelejā. Tā sākās izcilā krievu fabulu rakstnieka  «Rīgas» dzīves periods.  

Rīgā Ivans Krilovs izrādīja sevi kā enerģisks un darbīgs cilvēks. Pēc nostāstiem, viņš pāris stundu laikā spēja izpildīt visu savu dienas darbu, bet pēc tam pievērsās izklaidēm: nodarbojās ar sportu (tostarp, vasarā peldēja Daugavā), pētīja Rietumu pilsētas dzīvi. Tomēr, ja atmetīsim leģendas un pievērsīsimies dokumentiem, tad izrādīsies, ka Ivans Krilovs dienesta laikā bija strādājis nopietni un raženi. Vēlāk Rīgas rātes loceklis Bulmerings rakstīja savos memuāros: «Kņazs pats, bet biežāk viņa kanceleja, iejaucās rātes lietās un neskopojoties, izteica dusmu pilnus vārdus». Kāda tad bija  konflikta būtība? Vietējais hronists Neijendāls rakstīja : «Rīgas iedzīvotāji tika sadalīti pilsoņos, nepilsoņos un svešzemju pavalstniekos». Pilsoņi, pārsvarā, bija vācieši, bet nepilsoņi – latvieši, lībieši (līvi) un krievi. Rāte sastāvēja no vāciešiem un centās saglabāt vācu birģeru atvieglojumus un privilēģijas. To, ka ģenerālgubernatora kanceleja (tātad, tās sekretārs I. Krilovs) iejaucās Rīgas rātes lietās, nozīmēja, ka Ivans Krilovs cik vien spēdams mēģināja ierobežot Rīgas rātes patvaļu un pilsētas varas pārstāvju centienus apspiest Rīgas iedzīvotājus, kuri nebija vācieši. Kaut gan, kancelejā jau tā ienāca visdažādākās sūdzības: gan par ierēdņu patvaļu un dienesta pienākumu pārkāpumiem, gan par kukuļņemšanu; bija arī gadījums, kad divi tirgoņi no Libavas (Liepājas) lūdza atsūtīt krievu valodas skolotāju darbam pilsētas skolā ...

Būdams dienestā Rīgā, Ivans Krilovs visu savu brīvo laiku veltīja daiļradei. Pēc profesora Borisa Infantjeva, kas nodarbojās ar Ivana Krilova dzīves „Rīgas” perioda pētīšanu, datiem, tieši Vidzemē tika uzrakstīta luga „Pīrāgs” («Пирог»), turklāt šīs lugas pirmizrāde notika Rīgas pilī, kur lugu iestudēja kņaza Goļicina mājas teātrī. 1802. gadā šī luga tika iestudēta arī Sanktpēterburgas teātrī.  

1803. gadā kņazs Goļicins, atestēdams Ivanu Krilovu kā darbinieku, atzīmēja viņa izdarību, teicamu uzvedību un izdarīja secinājumu, ka «viņa pozitīvās īpašības pelna ievērību».

Palika arī kāds lietišķs piemiņas priekšmets, kas liecina par Ivana Krilova mūža «Rīgas» periodu. Daudzus gadus vēlāk pēc krievu literatūras klasiķa aizceļošanas no Rīgas tika uzgleznots slavenā fabulu rakstnieka portrets. Šo portretu uzgleznoja izcilais gleznotājs, akadēmiķis Karls Brilovs (plaši pazīstama šī gleznotāja kompozīcija „Pompeju pēdējā diena”). K. Brilova uzgleznotajs Ivana Krilova portrets vēl šodien atrodas kādā no Rīgas pils telpām.

1803. gadā Ivans Krilovs atstāja valsts dienestu un drīzumā sāka nodarboties, pirmām kārtām, tikai ar literāro daiļradi. 1805. gadā viņš pirmoreiz iepazīstināja draugus ar saviem pasaules literatūras klasiķa Lafontēna fabulu atdzejojumiem. 1806. gadā Ivans Krilovs publicēja trīs fabulas, bet 1807. gadā teātrī tika iestudētas viņa jaunās satīriskās lugas. Pakāpeniski Ivans Krilovs un viņa laikabiedri nāca pie atziņas, ka neskatoties uz lieliem panākumiem dramaturģijas jomā, rakstnieka patiesais aicinājums tomēr ir fabulas. 1808. gadā Ivans Krilovs publicēja 17 fabulas, tai skaitā arī dažas oriģinālās, bet 1809. gadā viņš izdeva fabulu grāmatu. 1811. gadā no 18 publicētajām Ivana Krilova fabulām tikai trīs bija atdzejotās.  

Ivans Krilovs ātri kļuva par ļoti populāru rakstnieku, viņa nopelnus atzina gan sabiedrība kopumā, gan varas pārstāvji. 1810. gadā fabulu rakstniekam tika piešķirta pensija 1500 rubļu gadā, pie tam, tanī pat gadā viņš saņēma vieglu un patīkamu darbu Imperatora publiskajā bibliotēkā. 1811. gada 16. decembrī par sasniegumiem daiļliteratūras jomā Ivans Krilovs tika iecelts par Krievijas Zinātņu Akadēmijas locekli, bet 1823. gadā viņš saņēma no Akadēmijas zelta medaļu par nopelniem literatūrā.  

Kopumā Ivans Krilovs sacerēja apmēram divsimts fabulas.  

Pats izcilākais un populārākais krievu fabulu rakstnieks Ivans Krilovs nodzīvoja ilgu mūžu un mira 1844. gada 21. novembrī (iespējams, no plaušu karsoņa).

Аleksandrs Gurins