Sākumlapa > Tēmas > Personas
Leonīds Dobičins

Leonīds Dobičins

Leonīds Dobičins (1894. g. 5./17. jūnijā Ludzā - pēc 1936. gada 26. marta Ļeņingradā izdarījis pašnāvību?) - rakstnieks.

Nākamais rakstnieks ir dzimis  Ludzā, kas tolaik atradās Vitebskas guberņas sastāvā. Viņa tēvs – Ivans Dobičins – bija apriņķa ārsts. 1896. gadā tēvu norīkoja dienēt uz Daugavpili (tolaik – Dvinsku). Kā medicīnas darbiniece šajā pilsētā kļuva pazīstama arī Leonīda māte -  Anna Dobičina – Pēterburgas Akušieru institūta absolvente; Dvinskā viņa bija plaši pieprasīta akušiere.

Leonīds Dobičins bija pirmais bērns ģimenē, kurā vēlāk piedzima vēl četri bērni.  Daugavpilī nākamais rakstnieks mācījās reālskolā, 1911. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā un absolvēja to 1916. gadā. Kopš 1918. gada L. Dobičins dzīvoja Brjanskā,  strādāja par skolotāju, par statistiķi.

1924. gadā Leonīds Dobičins nosūtīja uz žurnāla “Russkij sovremeņņik” redakciju stāstu  «Встречи с Лиз» (“Tikšanās ar Ļizu”). Viens no žurnāla redakcijas vadītājiem – izcils krievu bērnu rakstnieks, dzejnieks un literārais kritiķis Kornejs Čukovskis – tūlīt pat publicēja šo stāstu. Vēlāk K. Čukovskis kļuva par autora tuvu paziņu. L. Dobičina paziņu un draugu vidū bija vesela Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) rakstnieku grupa no “Serapionu” pulciņa. Interesants fakts: padomju rakstnieku vidū Leonīds Dobičins ļoti augstu bija vērtējis Juriju Tiņanovu. Diez vai tas ir saistīts ar to, ka Rēzeknē dzimušā J. Tiņanova bērnības gadi bija pagājuši tajā pašā reģionā, kur pagājusi arī L. Dobičina bernība – Latgalē, tomēr  šis fakts ir ievērības cienīgs.  

1927. gadā Ļeņingradā iznāca Leonīda Dobičina pirmais stāstu krājums - «Tikšanās ar Ļizu». Nākamais stāstu krājums “Portrets” tika izdots 1930. gadu beigās (izdevums datēts ar 1931. gadu).

Rakstnieku Leonīdu Dobičinu ne reizi vien salīdzināja ar pasaules literatūras klasiķi Džeimsu Džoisu. Literārie kritiķi meklēja un atrada līdzības abu šo autoru literārajā daiļradē. Rakstnieks Leonīds Dobičins visai kritiski izturējās pret realitāti, kas bija viņam apkārt, bet, pēc literatūras zinātnieku viedokļa, viņa daiļdarbu dominante ir nevis satīra, bet skumjas.  

20. gadsimta 30. gados Padomju Savienībā L. Dobičina literārā daiļrade tika ārkārtīgi asi kritizēta.  

1935. gadā Leonīds Dobičins izdevis grāmatu  «Pilsēta N» - tās pamatā ir bērnības atmiņas. Pašu pazīstamāko Dobičina daiļdarbu cieši saista ar Daugavpili, kur, kā jau tas tika minēts, bija pagājuši rakstnieka bērnības gadi.  

1936. gada marta beigās Ļeņingradas Rakstnieku savienībā bija notikusi diskusija “par cīņu pret formālismu un naturālismu” literatūrā, šīs diskusijas laikā rakstnieks tika ārkārtīgi asi, daudzpusīgi un nežēlīgi kritizēts.

Pēc šādas nevaldāmas vajāšanas Leonīds Dobičins, kas tolaik jau bija pārcēlies uz Ļeņingradu, vienkārši pazuda bez vēsts. Tiek uzskatīts, ka viņš izdarījis pašnāvību, kaut gan tas nav dokumentēts fakts. Izklāstot rakstnieka biogrāfiju, pat tiek minēta viņa nāves diena (28. marts). Taču absolūti precīzu ziņu par to, kas tad īsti bija noticis, nav. 2012. gadā rakstnieks Jurjevs  pat sacerējis stāstu, kurā ir rakstīts, ka Leonīds Dobičins it kā nebija gājis bojā, bet  vienkārši inscenējis pašnāvību, pēc tam aizbraucis prom no Ļeņingradas un sāka strādāt kaut kādā kolhozā.  

Kopš 1991. gada Daugavpilī tiek rīkoti Dobičina lasījumi, kurus rīko vietējā augstskola. 2012. gadā Daugavpilī par tautas saziedotajiem līdzekļiem tika uzstādīts simbolisks piemineklis rakstniekam Leonīdam Dobičinam. Pareizticīgo kapos pie rakstnieka tēva kapavietas – pie granīta pieminekļa Ivanam Dobičinam – tika uzstādīta melna marmora piemiņas plāksne atvērtas grāmatas veidā. 

Aleksandrs Gurins

 

 

Фёдор Фёдоров. 10 лет добычинских исследований

Элина Чуянова. Леонид Добычин. Гений места...