Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pjotrs Piļskis

Pjotrs Piļskis

Pjotrs Piļskis (1876. g. / pēc citiem datiem – 1879. g. 16./ 28. janvārī Orlā, Krievijas Impērijā - 1941. g. 21. decembrī Rīgā)  – literatūras kritiķis un publicists. Latvijas krievvalodīgo laikraksta “Segodņa” Literārās nodaļas vadītājs, laikraksts iznācis Rīgā no 1919. līdz 1940. gadam.

Pjotrs (Pēteris) Piļskis ir dzimis 1876. gadā (pēc citiem datiem - 1879. gadā) Orlā, virsnieka Moseja Piļska ģimenē. Viņa māte pēc savas izcelsmes bijusi no senas franču Devijēru dzimtas (ar šo uzvārdu P. Piļskis dažreiz parakstījis savus literāri kritiskos rakstus).

Kopš bērnības gadiem P. Piļskis tika sagatavots militārajam dienestam; 10 gadu vecumā zēns sācis mācīties Maskavas Kadetu korpusā. Pēc tā absolvēšanas viņu sūtīja mācīties uz Maskavas Aleksandra skolu. Šeit P. Piļskis sadraudzējās ar nākamo krievu rakstnieku Aleksandru Kuprinu; vēlāk šī draudzība pārtapa par ciešu literāro sadarbību.

Vēl mācoties Aleksandra skolā, P. Piļskis centās publicēt savus dzejoļus. Pēc kursa biedru atmiņām, iecirtīga rakstura dēļ Piļski sistemātiski sūtīja uz virssardzi. Pateicoties savai aktīvai dalībai literāri filozofiskajās diskusijās, Aleksandra skolā viņš bija izpelnījies krievu literārās dzīves lietpratēja reputāciju.  

Pirmoreiz Pjotrs Piļskis apzinājās, ka viņš ir literāts, pēc tam, kad bija apmeklējis krievu dzejnieka Valērija Brjusova literāro pulciņu, kurā tika propagandētas simbolisma jaunās estētikas principi. Tajā pašā laikā daudzi jaunās estētikas kanoni likās Piļskim nepieņemami, jo viņš ticis audzināts krievu klasiskās literatūras tradīcijās.

1894. gadā P. Piļskis veicis krievu literātiem-iesācējiem tradicionālo ceļojumu uz Jasnuju Poļanu, kur viņam notikušas pārrunas ar krievu klasiķi Ļevu Tolstoju. Jaunais rakstnieks nebija atstājis īpašu iespaidu uz Tolstoju, tomēr pats Piļskis šo vizīti bija atcerējies visu mūžu, uztverot slavenā rakstnieka labestīgo attieksmi pret sevi, kā svētību nopietnām nodarbēm literatūras laukā.  

Pēc Maskavas Aleksandra skolas absolvēšanas P. Piļskis ieguvis virsnieka militāro pakāpi un ticis norīkots uz 120. Serpuhovas kājnieku pulku, kas dislocējās Minskā. Šajā laikposmā Piļskis arī sācis kā publicists sadarboties ar laikrakstu “Minskij ļistok”, kas drīzumā pārstāja iznākt.  

1898. gadā P. Piļskis pirmoreiz apmeklējis Sanktpēterburgu un pavadījis  Krievijas Impērijas galvaspilsētā astoņus mēnešus: viņš sadarbojās ar avīzi “Kurjer”, iepazinās ar izciliem rakstniekiem Vladimiru Koroļenko, Maksimu Gorkiju un Leonīdu Andrejevu. L. Andrejevs uzrakstījis cildinošu atsauksmi par pirmo Piļska stāstu “Kas būs drīzumā?”/ «Что будет вскоре?». Šajā laikposmā Piļskis nodibinājis pazīšanos ar vienu no pirmajiem krievu lidotājiem Sergeju Utočkinu, par kuru uzrakstījis atmiņas, kā arī par daudziem citiem saviem biedriem no bohēmiskās vides.

Pirmais Pjotra Piļska beletristikas krājums nācis klajā 1907. gadā; tas sastāvējis no īsiem stāstiem ekspresionistiskās etīdes žanrā.

Jauns P. Piļska teksts “Dzimums krievu literatūrā”/ «Пол в русской литературе» nācis klajā 1910. gadā un bija veltīts krievu rakstniekiem Fjodoram Sologubam, Mihailam Arcibaševam un Leonīdam Andrejevam, kuri atzinīgi to novērtējuši kā sava veida reklāmu.

Tajā laikā Pjotrs Piļskis jau bija ieguvis ietekmīga kritiķa, kas raksta taisnību, renomē un tādēļ viņa kritiskās atsauksmes tika gaidītas “Kurjerā” ar satraukumu un nepacietību. Savās kritiskajās publikācijās viņš daudz ievērības bija veltījis teātra iestudējumiem; kritiķa otrā dzīvesbiedre - aktrise Jeļena Kuzņecova bija cieši saistīta ar teātra mākslu un nākotnē Rīgā viņai bija lemts kļūt par vietējā Krievu Drāmas teātra prīmu.

Pirmā pasaules kara laikā P. Piļskis komandējis virkni artilērijas vienību, guvis ievainojumu labā rokā.  

1917. gada maijā-jūlijā P. Piļskis un A. Kuprins kopīgi rediģēja laikrakstu “Svobodnaja Rossija /Brīvā Krievija”, kas izcēlās ar agresīvu pretlieliniecisku ievirzi.  

Pēc lielinieku īstenotās Oktobra revolūcijas Krievijā Pjotrs Piļskis kļuvis par žurnāla “Ešafot” galveno redaktoru. Šajā žurnālā viņš publicējis zobgalīgi satīriskus un groteski fantasmagoriskus rakstus.

Par liktenīgu publicistam bija kļuvis satīrisks raksts ar nosaukumu “Trako kreklu!”/ «Смирительную рубаху, kurā revolūcijas vadoņi karikatūras formā tikuši klasificēti pēc psihisko saslimšanu tipiem. Šajā rakstā Piļskis bija pamatojies uz dekrētu par visu garīgi slimo atlaišanu no Pēterpils (patlaban – Sanktpēterburgas) slimnīcām, šaržu formā viņš bija  raksturojis “galvenos boļševisma sludinātājus” (A. Kuprins) un modelējis secinājumu par to, ka visus viņus ir nepieciešams izolēt no sabiedrības un ievietot trako nama bruņotās kamerās. Par šo tekstu publicists tika arestēts, taču pateicoties kolēģu žurnālistu aizstāvībai, viņš tika atbrīvots no nepieciešamības stāties Revolucionārā tribunāla priekšā un pēc pusgadu ilgušā aresta izlaists brīvībā.

Pēc negaidītas atbrīvošanas P. Piļskis nolēmis bēgt no lielinieku pārņemtās Pēterpils — 1918. gada 20. oktobrī viņš slepeni izbraucis uz Maskavu. Pēc tam viņš devies uz dzimto pilsētu Orlu, taču arī tur bija uzturējies visai īsu laiku. Vēlāk viņš nonācis Kijevā, bet pēc tam – Odesā, kur viņu sagaidījuši kā pieredzējušu un plaši pazīstamu publicistu.  

Tomēr joprojām pastāvēja risks būt vēlreiz arestētam, un tādēļ Piļskis devās uz Kišiņevu, pēc tam – uz Poliju, un galarezultātā 1921. gadā viņš nonāca Rīgā, kur sāka strādāt laikraksta “Šegodņa” redakcijā. Taču drīzumā viņš pārcēlās dzīvot uz Tallinu, kur sāka strādāt laikraksta «Последние известия»/ “Pēdējās ziņas” redakcijā. Igaunijā Piļskis jutās pietiekoši komfortabli, taču drīz vien viņam radās konflikts ar iepriekšminētās avīzes izdevēju un 1926. gadā Piļskis atgriezās Rīgā, kur sāka vadīt laikraksta “Segodņa” Literāro nodaļu. 

Kopumā Pjotrs Piļskis ir vairāk nekā 2000 recenziju, komentāru un rakstu autors. 1928. gadā kopīgi ar žurnālistu un prozaiķi Vasiliju Gadaļinu viņš veicis mēģinājumu izdot savu mākslas žurnālu “Ļiteratura i žizņ/ Literatūra un dzīve”, taču drīzumā tas ticis aizvērts līdzekļu trūkuma dēļ, nepastāvēdams pat pusgadu (bija iznākuši tikai divi žurnāla numuri).

Piļska žurnālista spožā slava izplatījusies tālu ārpus Latvijas robežām, pirmām kārtām viņš bija pazīstams kā atraktīvu, formas ziņā elegantu publikāciju autors. Šo  publikāciju tēmas bija literatūra, māksla un teātris. Tāpat Piļskis bija gatavs palīdzēt veicināt atsevišķu krievu emigrācijas autoru literāro atpazīstamību — pateicoties viņa aktīvajai darbībai, klajā bija nācis vienīgais dzīves laikā izdotais Rīgas dzejnieka Jurija Feļzena dzejoļu krājums; daudzi Aleksandra Kuprina īsie daiļdarbi (to skaitā arī autobiogrāfisks garstāsts “Svētā Dalmācijas Īzaka katedrāle”/ «Собор святого Исаакия Далматского»; Piļskis ir autors ievadrakstiem Mihaila Bulgakova literāriem darbiem — romānam “Baltā gvarde” un lugai “Turbinu dienas”.

1928. gadā ar pseidonīmu P. Hruščovs klajā nācis Piļska romāns “Noslēpums un asinis”/ «Тайна и кровь», kas sarakstīts pēc masu literatūras kanoniem, saskaņā ar revolucionārā detektīva žanra modeli, kurā ir spiegu grāvēja elementi. Pozitīvi raksturojošu ievadvārdu šim romānam bija uzrakstījis Aleksandrs Kuprins. Grāmata guvusi lielus komerciālus panākumus, divreiz tā tika izdota Anglijā un Francijā (otrreiz – 1930. gada); grāmatas galvenās tēmas – nodevība, provokācijas, Čekas un GPP cīņa pret pagrīdes kontrrevolucionārajām organizācijām. Romāns satur arī atsauces uz reālajām personām un mājienus uz reāli notikušajām situācijām (tostarp tiesu pret pasniedzēju un izglītošanas veicinātāju Konstantīnu Arabažinu). . 

1929. gadā klajā nākušas (jau ar viņa īsto vārdu) divas jaunas Piļska grāmatas. Pirmajā, kas saucas “Aizmiglojusies pasaule”/ «Затуманившийся мир», memuāru formā ir apkopoti nostalģiski kritiskie apcerējumi par krievu kultūras darbiniekiem. Ievērību pelna apcerējumi par rīdzinieci, dzejnieci un memuāristi Irinu Odojevcevu, atmiņas par krievu reliģisko filozofu un publicistu Vasiliju Rozanovu, krievu rakstniekiem un dzejniekiem Ivanu Buņinu un Fjodoru Sologubu. Dažas grāmatas nodaļas ir veltītas populārajai krievu dzejniecei un rakstniecei Teffijai/ Тэффи (jeb Nadežda Lohvicka-Bučinska) un dzejniekam Valērijam Brjusovam. Šo grāmatu augsti novērtējuši aizrobežu literārie kritiķi.  

Otrā grāmata, “Romāns ar teātri”/ «Роман с театром», ir veltīta dzīvesbiedrei Jeļenai Kuzņecovai, tajā ievietota dažādu pasaules teātra mākslas koncepciju analīze. Grāmatā ir nodaļas, kas veltītas amerikāņu dejotājai novatorei Aisedorai Dunkanei un krievu baletdejotājai Tamārai Karsavinai.

Galvenokārt Pjotrs Piļskis bija ieguvis atpazīstamību kā laikraksta “Segodņa” Literārās nodaļas vadītājs. Viņš bija spraudis sev mērķi nodarboties ar krievu emigrācijas darbinieku literārās daiļrades pirmatklāšanu. Viņa pūles vainagojušās ar to, ka laikraksta “Segodņa” slejās tika publicēti daži nezināmi Nobela prēmijas laureāta Ivana Buņina daiļdarbi, kā arī praktiski visi krievu dzejnieka Igora Severjaņina liriskie darbi, kas sacerēti Igaunijas laikposmā.

1940. gada 17. jūnijā Latvijas teritorijā ienāca padomju karaspēks. Sakarā ar šim notikumam sekojošo valsts varas modeļa maiņu, Pjotram Piļskim sāka draudēt arests, jo tiesas process pret skandalozo autoru un pretlielinieciskā “Ešafota” redaktoru formāli skaitījās nepabeigts. Ciemos pie P. Piļska bija ieradušies Čekas darbinieki un viņa dzīvoklī sarīkojuši kratīšanu, atsavinādami publicista personīgā arhīva manuskriptus. Neilgi pirms kratīšanas Pjotrs Piļskis bija piedzīvojis insultu, un čekistu ierašanās brīdī viņš pusparalizēts gulējis gultā un vāji reaģējis uz notiekošo. Iespējams, ka tieši tas arī bija glābis viņu no aresta un deportācijas uz Sibīriju.

1941. gada 21. decembrī Pjotrs Piļskis miris savā Rīgas dzīvoklī, no kura nebija izgājis pēdējā pusotra gada laikā.  

Pjotrs Piļskis apbedīts pareizticīgo Pokrova (Vissv. Dievmātes Patvēruma) kapos Rīgā. Ilgu laiku viņa kapa atrašanās vieta tika uzskatīta par zudušu, taču, pateicoties Latvijas Puškina biedrības locekļu centieniem, P. Piļska apbedīšanas vieta tikusi noskaidrota un uz viņa kapa uzstādīts jauns piemineklis.  

                                                                                              Аleksandrs Fiļejs 

Labojumus tekstā ieviesusi Tatjana Feigmane

 

Informācijas avoti:

Юрий Абызов. Петр Пильский. Опыт столичной и провинциальной биографии

Леонид Ленц. Петр Пильский (1879-1941)

 

Пётр Пильский. Русские писатели. П.Бицилли «Краткая история русской литературы». Часть 2-я. От Пушкина до нашего времени.

Ilustrācijas tēmai