Arsēnijs Formakovs

Arsēnijs Formakovs  (1900. g. 15. martā Liepāja, Kurzemes guberņā, Krievijas inpērijā – 1983. g. 7. martā Rīgā, Latvijas PSR) – vecticībnieku darbonis, pedagogs, dzejnieks, prozaiķis, publicists un memuārists.

Literārais pseidonīms «Федор Арсеньев» („Fjodors Arseņjevs”), 1950.–60. gados – «F. Fjodorovs», «А.F.»)

Arsēnija tēvs – Ivans Formakovs bija dzimis Rēzeknē, kopš jaunības gadiem aizrāvās ar literatūru. Jaunības gados Arsēnijs sastādīja tēva rīcībā esošo grāmatu katalogu – to bija apmēram 300.

Arsēnija māte, Pelageja (dzimusi Kapustina) bija no bagātas ģimenes, mācījās privātajā vācu skolā, spēlēja klavieres. Arsēnija vecāki apprecējās 1894. gadā un aizbrauca uz Liepāju. Tur arī piedzima Arsēnijs; 1910. gadā viņiem piedzima otrais dēls – Mihails. Vēlāk, pēc ziņām, kuras pauda tēvs Georgijs (Podgurskis) Arsēnija meitai Jevgeņijai, Mihails ticis sodīts ar nāvessodu nošaujot.

Pirmā pasaules kara laikā Formakovu ģimene evakuējās uz Veļikije Luki, Pleskavas guberņā. Tur Arsēnijs iestājās reālskolā, ko absolvēja 1916. gadā, pēc tam – Sanktpēterburgas Dzelzceļa transporta inženieru institūtā. Studijas pārtrauca revolūcija Krievijā, un  1918. gadā Arsēnijs atgriezās Latvijā, Dvinskā (Daugavpilī), kur tajos laikos jau bija apmetusies Formakovu ģimene.

Daugavpilī Arsēnijs Formakovs absolvēja Pedagoģiskos kursus un kļuva par skolotāju. Viņš strādāja pamatskolā un ģimnāzijā. 1929.–1932. gados viņš bija Daugavpils apriņķa krievu skolu inspektors. Iegūto pedagoģisko pieredzi viņš apkopoja mācību grāmatā «Новый учебник русской грамматики» („Jaunā krievu valodas gramatikas mācību grāmata”) krievu pamatskolu 3. un 4. klasei ar ortogrāfijas vārdnīcu pielikumā (1931. g.).

Arsēnijs Formakovs visai agri sāka dzejot un rakstīt prozu. Klajā nāca viņa dzejoļu krājumi: «Вечера прошлого» („Pagātnes vakari”) (1925), «В пути» („Ceļā”) (1926), «Встреча. Стихи 1926-30 гг.» („Tikšanās. 1926.–30. g. dzejoļi”) (1934), kā arī romāns «Наша юность» („Mūsu jaunība”) (1931). 

1926. gadā A. Formakovs viesojās pie izcilā krievu dzejnieka Igora Severjaņina Toilas ciemā (Igaunijā). 1927. gadā viņš kā tūrists apmeklēja Padomju Savienību, viņa iespaidi par šo ceļojumu tika aprakstīti apcerējumā, kas publicēts žurnālā «Числа» („Skaitļi”) (1933, 7/8). Šā ceļojuma tēmai veltīts romāns „Faina” (1938).

Kopš 1922. gada A. Formakovs strādāja par žurnālistu (laikraksti «Deņ» un «Dvinskij golos»), kopš 1933. gada – rediģēja laikrakstu «Naš dvinskij golos», kopš 1935. g. – «Naš Daugavpilskij golos». A. Formakovs bija Vecticībnieku Koncilu un kongresu padomes Latvijā informatīvā izdevuma redaktors. Šī Padome tika nodibināta 1929. gadā Daugavpilī, tās priekšsēdētājs bija Stepans Kirilovs. 1931.–1932. g. klajā nāca trīs «Вестника Совета старообрядческих соборов и съездов» („Vecticībnieku Koncilu un kongresu padomes vēstneša”) numuri.

No 1922. līdz 1940. gadam A. Formakova daiļdarbi un apcerējumi tika bieži publicēti periodiskajos preses izdevumos «Slovo», «Perezvoni» (Rīga); «Čisla» (Parīze); vecticībnieku preses izdevumos «Rodnaja starina», «Nastavņik». Šā žurnāla 2. numurā tika publicēts viņa dzejolis «В звездную ночь» („Zvaigžņotajā naktī”)

(Arsēnija Formakova oriģināldarba brīvs atdzejojums)                      

Atstāj visas zemes rūpes,

                                     kā mēteli skaistu, bet nederīgu.

                                     Raugies, kādiem pērļu laukiem

                                     Debesjumu Kungs greznojis.

Klusums kāds un svētība,

                                     cik saskanīga kustība!

                                     Bet šeit – uz visa grēka zīmogs,

                                     viss niecībai un trūdiem nolemts.

Attīri jel domas savas,

                                     Dieva aizsegu dižo vērojot, –

                                     un kļūs visas bēdas tavas

                                     kā smilšu graudiņš, zemes ceļu mērojot.

1940. gada 30. jūlijā A. Formakovs tika arestēts. Tajā laikā viņa dzīvesbiedre otrreiz bija stāvoklī, un 1940. gada 31. decembrī piedzima meita Jevgeņija, par ko tēvs uzzināja tikai 1944. gadā. Gandrīz gadu viņš atradās Daugavpils cietumā, būdams notiesāts uz 7 gadiem ieslodzījuma. 1941. gada jūnijā A. Formakovs tika deportēts uz Krasnojarskas novada Kanskas pilsētu. 1947. gada decembrī, pēc ieslodzīšanas termiņa beigām, viņš atgriezās uz Rīgu pie ģimenes.

Rīgā A. Formakovs strādāja par ekonomistu, vecāko ekonomistu trestā «Latjugļes». 1949. gada 8. septembrī viņš atkal tika arestēts. Kā velāk noskaidrojās, viņa darba portfelī tika «slepus ielikti» kompromitējošie materiāli. Pēc 9 mēnešus ilgās izmeklēšanas viņam saskaņā ar 58. pantu tika piespriesti 10 gadi. Sākumā viņš tika nosūtīts nometinājumā uz Taškentu, tad uz Irkutskas apgabalu, un, beidzot, uz Omsku. Par dzīvi Sibīrijas izsūtījumā A. Formakovs uzrakstīja memeārus «Былое (Из воспоминаний)»(„Bijušais. No atmiņu dzīlēm.”) (šie memuāri netika publicēti, ar rakstāmmašīnu nodrukātais teksts tiek glabāts Daugavpils Krievu kultūras centrā). A. Formakova vārds tiek minēts slavenā krievu rakstnieka A. Solžeņicina grāmatā «Архипелаг ГУЛАГ» („GULAGa arhipelāgs”).

1955. gada augustā Arsēnijs Formakovs atgriezās Rīgā. Pēc atgriešanās viņš vairs nestrādāja valsts dienestā, bet pievērsās daiļliteratūrai, žurnālistikai, latviešu autoru daiļdarbu tulkošanai un atdzejošanai (Аndreja Upīša, Annas Sakses, Valda Luksa, Mirdzas Ķempes un citu).  Viņa apraksti un daiļdarbi tika publicēti šādos Rīgas preses izdevumos: „Rīgas Balss”, „Sovetskaja Latvija”, „Sovetskaja molodjož”, „Parus” un savienības mēroga izdevumos – Arsēnijs Formakovs „Družba narodov”, „Zvezda”, „Oktjabrj”, „Ļiteraturnaja gazeta”, „Krokodil”, „Muzikaļnaja žizņ”, „Molodjožnaja estrada”. Pēdējos mūža gados viņš strādāja Latvijas Radio par literāro un muzikālo programmu sastādītāju. Šajos gados izdošanai sagatavotie dzejoļu krājums un grāmata "Концерт в Зимнем. Новеллы о музыке и музыкантах" („Koncerts Ziemas pilī. Noveles par mūziku un muzikantiem”) tā arī netika izdoti (manuskripti tiek glabāti Daugavpils Krievu kultūras centra fondā Ф.). Pati lielākā no pēckara gadu Formakova publikācijām ir atmiņas "Встречи с Игорем Северяниным" („Tikšanās ar Igoru Severjaņinu”) („Zvezda”, 1969, Nr. 3).

Šajā laika posmā Arsēnijs Formakovs dzīvoja Rīgā, Jersikas ielā, komunālajā dzīvoklī; viņš turpināja muzicēt, prata lieliski atskaņot skaņdarbus pēc notīm, labi dziedāja.

1975. gadā A. Formakovs pārcieta pirmo insultu, ieguva invaliditāti. 1980. gadā kā  I grupas invalīdam viņam un viņa ģimenei piešķīra labiekārtotu dzīvokli Vecmilgrāvī. 1982. gadā Arsēnijs un Anna Formakovi atzīmēja zelta kāzas, majās tika noturēts aizlūgums, pēc tam sarīkota tikšanās ar draugiem un radiem.

1983. gadā A. Formakovs atkārtoti pārcieta insultu un 7. martā viņš nomira. 

Ģimene 

1932. gadā Arsēnijs Formakovs apprecējās ar savu bijušo audzēkni Annu Zakaznovu, laulībā Formakovu (22.12.1911.–03.02.1985.).

Dēls – Dimitrijs (19.11.1935.–26.06.1951.).

Arsēnijs Formakovs, tāpat kā viņa ģimenes locekļi, ir apbedīts Rīgas Ivana kapos.

Ilarions Ivanovs

Informācijas avoti:

Формаков А. И.  (1900–1983). Биография (по воспоминаниям дочери Е. Формаковой) [Formakovs A.I. Biogrāfija (pēc meitas J. Formakovas atmiņām] E. Mekša publ. un komment., Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике (Baltijas arhīvs. Krievu kultūra Baltijā). VII. Viļņa, 2002, 350.–360. lpp.;

Мекш Э. Б. Формаков Арсений Иванович. Барановский В., Поташенко Г. «Староверие Балтии и Польши» („Baltijas un Polijas vecticība”). Вильнюс: Aidai, 2005, 221. lpp.