Sākumlapa > Tēmas > Personas
Natālija Laļetina

Natālija Laļetina

Natālija Laļetina (dzim. Nikolajeva; 1931. g. 13. augustā Harbinā, Ķīnā)  – tekstilrūpniecības speciāliste, atmiņu grāmatu «Japāņi» un “Ķīnas dabiskās ainiņas”(«Картинки с китайской натуры») autore.

Natālijas Laļetinas (meitas uzvārds - Nikolajeva, pēc pirmās laulības - Platonova) tēvs - Nikolajs Nikolajevs (1896-1974) – ir dzimis Jamburgā (patlaban – Krievijas Federācijas  Ļeņingradas apgabala Kingisepas pilsēta). Jamburgā Natālijas tēvs absolvējis Baznīcas draudzes skolu un pēc tam Komercskolu.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Nikolajs Nikolajevs iestājās praporščiku skolā, vēlāk kā brīvprātīgais viņš devās uz fronti. Pilsoņu kara laikā viņš ģenerālleitnanta Vladimira Kappeļa vadībā cīnījies Aleksandra Kolčaka Baltās armijas sastāvā.

N. Nikolajevs bija piedalījies V. Kapeļa (kas miris 1920. gada 26. janvārī) mirstīgo atlieku pārvešanā uz Harbinu un viņa apbedīšanā Vissv. Dievmātes Ibērijas ikonas baznīcas sētas kapenēs. Vēlāk viņš turpinājis cīnīties Pilsoņu kara frontēs. 1922. gada februārī N. Nikolajevs bija piedalījies vienā no pēdējām Pilsoņu kara kaujām – pie Voločajevkas, kur viņš ticis smagi ievainots; gadu viņš ārstējās hospitālī Krievu salā. Pēc atveseļošanās viņš pārcēlās dzīvot uz Harbinu.

Natālijas Nikolajevas māte – Katrīna Kruļa (1898-1962) – ir dzimusi Aizbaikāla novadā. Viņas tēvs bija izsūtītais uz Sibīriju poļu virsnieks, bet māte -  Aizbaikāla iedzīvotāja. Divu gadu vecumā Katrīna kļuvusi bārene, un viņu pieņēma savā ģimenē brālēns Antons Siņicins, kurš tolaik strādājis par grāmatvedi Ķīnas Austrumu dzelzceļa Pārvaldē Harbinā.

Pēc Oktobra lielinieku apvērsuma Krievijā, līdzās Ķīnas Austrumu dzelzceļa personālam, Harbinas pilsētas iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga uz krievu bēgļu rēķina, kuri bija spiesti emigrēt, bēgot no lielinieku izrēķināšanās, kā arī uz to militārpersonu, kas bija piedalījušies Baltajā kustībā, rēķina.

Harbinā satikās un salaulājās Nikolajs Nikolajevs un Katrīna Kruļa. 1931. gadā ir dzimusi viņu vienīgā meita Natālija. No 1932. līdz 1945. gadam Mandžūrija bija japāņu okupēta. Tādēļ meitenes pirmās bērnības un jaunības dienu atminas ir cieši saistītas ar šiem notikumiem. 1939. gadā Natālija iestājās  emigrantu skolā,  kuru, bet jau ar citu nosaukumu, bija absolvējusi 1946. gadā.

Pēc Kvantunas armijas sagrāves Harbinu bija ieņēmušas Sarkanās armijas daļas, kas nozīmēja represiju sākumu pret vietējiem krievu iedzīvotājiem. Ķīniešu sabiedrībā arī briedušas politiskās pārmaiņas, to rezultātā, 1949. gadā pie varas bija nākuši komunisti.  

Sākās sovjetizācijas process, kas īpaši bija skāris jaunatni. 1948. gadā tika izveidota Padomju Jaunatnes Savienība (komjaunatnes analogs), un Natālija kļuva par šīs organizācijas biedri.

1950. gadā, pēc skolas absolvēšanas, Natālija Nikolajeva apprecējusies ar Sergeju Platonovu, dzemdējusi dēlu, strādājusi grāmatvedībā, pasniegusi krievu valodu ķīniešu skolās un iestādēs. Pēc viņas teiktā, “viņa vēlējusies doties uz Dzimteni!”, kaut gan tēvs bija centies viņu atrunāt, uzskatot, ka labāk būtu doties uz Austrāliju. Tolaik Harbinā tika izvērsta aktīva aģitācijas kampaņa krievu iedzīvotāju vidū ar mērķi pamudināt viņus doties uz dzimteni - PSRS.  

1954. gadā Natālija kopā ar vīru Sergeju, dēlu Vladimiru un māti aizceļoja no Ķīnas. Vēlāk viņiem pievienojās arī Nikolajs Nikolajevs. Par viņu pirmo apmešanās vietu kļuva Krasnojarskas novads, kur viņiem bija lemts apgūt neskartās zemes.  

1956. gadā bijušajiem harbiniešiem atļāva brīvi izvēlēties dzīvesvietu.  Ģimene nolēma doties uz Omsku, bet arī tur dzīve nebija viegla. Urālos, Berjozovskas pilsētā, dzīvoja Natālijas vīra vecāmāte. Un Natālija kopā ar ģimeni atkal devās ceļā. Dažus gadus viņi nodzīvojuši Berjozovskā. Taču algas bijušas niecīgas, nācās piepelnīties. Natālijai, kurai tēvs kopš bērnības bija ieaudzinājis darba tikumu, tā nebija nekāda problēma. Viņa adīja, izgatavoja gofrē un plisē svārkus, kas deva labus ienākumus.  

Par nākamo ģimenes dzīves posmu kļuvusi pilsēta Alma-Ata Kazahstānā. Šeit Natālija Platonova (dzim. Nikolajeva) absolvējusi Vieglās rūpniecības tehnikumu un ieguvusi tehniķa tehnologa specialitāti. Dzīvojot Alma-Atā, viņa sākumā strādājusi par ceha priekšnieci šūšanas firmā “Kazahstan”, pēc tam – par inženieri, un desmit gadu laikā par jaunāko un vecāko zinātnisko līdzstrādnieci  institūtā “Kazņiibit”.

1975. gadā Natālija Platonova ieguva Maskavas Vieglās rūpniecības institūta diplomu. Tajā pat gadā viņa pārcēlās dzīvot uz Latviju, saņemot ielūgumu darbā Ogres trikotāžas kombinātā. Sākumā viņa strādājusi par priekšnieci Arodskolas šūšanas cehā, pēc tam ieņēmusi priekšnieces amatu piegriešanas un šūšanas cehā.  

1981. gadā  Natālija Laļetina pārgāja uz darbu Salaspils Meža institūtā “Silava”. “Silavā” viņa strādājusi par konstruktori Konstruktoru birojā. Šeit viņa nostrādājusi līdz pat aiziešanai pensijā 1986. gadā.

1989. gadā Natālija Laļetina kopā ar savu otro vīru Ivanu Laļetinu pārcēlās uz dzīvi Tālajos Austrumos un apmetās Nahodkas pilsētā. Šeit viņi dzīvojuši līdz 2001. gadam. Viņa ir apbraukājusi gandrīz visus Tālos Austrumus, uzturējusies Ķīnā, tai skaitā apmeklējusi šādās pilsētas: Harbina, Mudaņdzjana, Linkou, Girina, Mukdena, Beņši, Šanhaja, Sudžou.

Kopš 2005. gada Natālija Laļetina atkal dzīvo Ogrē. Neskatoties uz vecumu, viņa savu iespēju robežās strādā, raksta atmiņas.

2016. gadā Ogrē klajā nāca N. Laļetinas grāmata “Japāņi” («Японцы»), kurā viņa stāsta par savu ģimeni un daudzu svešumā nonākušo krievu ģimeņu likteņiem, kā arī par saviem bērnības un jaunības gadiem Harbinā. 2017. gadā klajā nāca viņas otrā grāmata “Ķīnas dabiskās ainiņas”  («Картинки  с китайской натуры») par ceļojumu uz Ķīnu 1992. gadā.

Interviju ar Natāliju Laļetinu pierkstīja T. Feigmane (2016. gada oktobrī)

 

P.S. 2017. gadā Natālija Laļetina atkal bija apmeklējusi Harbinu, piedaloties no šīs pilsētas izceļojušo personu Vispasaules kongresā, kas noticis no 25. līdz 30. jūnijam. 

Fotoreportāža no Harbinas un  Natālijas Laļetinas stāsts “KĀ KLĀJAS, MANA HARBINA – NI HAO!”

 

Фоторепортаж из Харбина и рассказ Наталии Лалетиной «КАК ЖИВЁШЬ МОЙ ХАРБИН - НИ ХАО!»

 

Ilustrācijas tēmai