Sākumlapa > Tēmas > 18. gs
Rīgas pils – no Krievijas gubernatoru rezidences līdz Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidencei

Rīgas pils – no Krievijas gubernatoru rezidences līdz Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidencei

Rīgas pils – no Krievijas impērijas gubernatoru rezidences līdz Latvijas Republikas

Valsts prezidenta rezidencei – Pils laukums 3

Rīgas pils (vāc. Rigaer Schloss) vēstures tā dēvētais krievu periods aizsākās kopš Ziemeļu kara. 1710. gada 4. jūlijā, pēc deviņu mēnešu aplenkuma, Rīgas cietokšņa zviedru garnizons kapitulējis. Kņaza Aņikitas Repņina (1668–1726) pulki ienāca pilsētā pa Smilšu vārtiem un pārņēma no zviedriem visus posteņus un sardzes. Kņazs Repņins tika iecelts ģenerālgubernatora amatā, ģenerālleitnants Sakens – par gubernatoru, bet ģenerālmajors Sava Aigustovs – par Rīgas Citadeles komandantu.

Astoņas dienas pagājušas pilsētas dzīves atjaunošanai, un tikai pēc tam notika ģenerālfeldmaršala grāfa Borisa Šeremetjeva (1652-1719) svinīgā iebraukšana pilsētā ar svītu caur cietokšņa Kārļa vārtiem. Ierodoties Rīgas pilī, ģenerālfeldmaršals pils luterāņu baznīcā pieņēmis uzticības zvērestu no vietējiem muižniekiem un garīdzniecības. Šis notikums arī kļuvis par sākumu Rīgas pils vēstures krievu laikposma atskaitei, lai gan pils tolaik vēl nebija kļuvusi par novada administratīvo centru. Kā administratīvā vienība Rīgas ģenerālgubernatūra tika pasludināta ar īpašu ķeizara Pētera I dekrētu tikai 1713. gada 28. jūlijā.

Pirmo krievu ģenerālgubernatoru - kņaza Aņikitas Repņina, kņaza Aleksandra Menšikova un grāfa Grigorija Černišova – valdīšanas laikos lielas Rīgas pils pārbūves netika veiktas, tomēr pats nepieciešamākais tika darīts. Kā pirmā par pareizticīgo baznīcu tika pārveidota Rīgas pils luterāņu baznīca. Tā atradās ēkas dienvidu spārna otrajā stāvā. Baznīcas iekštelpās uzstādīja divus ikonostasus, galveno – veltītu Vissvētākajai Dievmātei un otru – Svētajam Radoņežas Sergijam. Pareizicīgo baznīca tika iesvētīta par godu Vissvētākās Dievmātes Aizmigšanai. Ģenerālgubernatora dzīvojamās telpas tika iekārtotas pils rietumu spārna (pie upes) otrajā stāvā, rezidence ar zāli – ziemeļu spārnā.

1729.-1771. gadā – ģenerālgubernatora grāfa Pētera Lasī (īru: Peadar de Lása, vācu: Peter Graf von Lacy, 1678-1751) valdīšanas laikā tika pamatīgi pārbūvēts Rīgas pils pareizticīgo dievnams. Darbus vadījis arhitekts Nikolajs Vasiļjevs – itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700–1771) talantīgais skolnieks. Iepriekš, dižā itāļa vadīts, Vasiļjevs būvējis Kurzemes pilis, pārbūvējis arī Pētera I Ziemas pili Rīgā. Rīgas pilī arhitekts N. Vasiļjevs pārbūvēja Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu un zvanu torni.

Lielie pārbūves darbi šeit tika veikti arī ģenerālgubernatora grāfa Džordža fon Brauna (vācu: Georg Reichsgraf von Browne, 1698–1792) laikos. Viņš bija izpelnījies ķeizarienes Katrīnas II neierobežotu uzticību, un savas 30 gadus ilgušās valdīšanas laikā ieguvis vietvalža statusu. Ģenerālgubernators Brauns panācis Sanktpēterburgas arhitekta Pētera Johana Boka pārcelšanu uz Rīgu, kurš kļuvis par pirmo Vidzemes guberņas arhitektu. P. J. Boks arī vadījis būvdarbus pilī, lai varētu izvietot tajā arhīvu un telpas guberņas un tiesu iestādēm. Stāvu pārplānošanu veica būvmeistars Matiass Šons – nākamais Vidzemes guberņas arhitekts. Lielo pārbūvju laikā darbus vadīja krievu līgumstrādnieki: Mihails Suhanovs, Ņikita Fjodorovs, Panteļejs Jerofejevs un Ivans Žukovs. Visas šīs izmaiņas ļāvušas Rīgas pilī izvietot Guberņas arhīvu un tiesu iestādes. Rekonstrukcijas gaitā mainījusies arī pils fasāde, kas ir iemūžināta Johana Kristofa Broces (1742–1823) slavenajā akvareļzīmējumā (1789.g.).

Rīgas arhitektūras vēsturnieks Jurijs Vasiļjevs šādi novērtējis tā laika Rīgas pils fasādi: “Boks, domājams, centās saglabāt būves kā cietokšņa raksturu, tāpēc pils jaunā fasāde bija uzsvērti skarba, it kā sevī noslēgta [..] Šādam lēmumam vecpilsētas apbūves apstākļos, bez šaubām, vajadzēja radīt majestātiskuma iespaidu un acīmredzot tas pilnībā atbildis prasībām, kādas tika izvirzītas šai ēkai.”

Derētu piebilst, ka majestātisku akcentu ēkai piešķīris arī izveidotais Pils laukuma ansamblis. Šajā laikposmā šeit tika nojauktas vairāk nekā 45 vecās celtnes, bet pretī Rīgas pilij uzcēla viesnīcas “Pēterburga” un Rīgas Ķeizariskā liceja ēkas.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanas un iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Rezultātā mainījusies arī Baltijas novada pārvaldes struktūra. 1801. gadā Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņu pārvaldei tika izveidota Baltijas ģenerālgubernatora Kanceleja, kuras rezidence atradās Rīgas pilī. Uz tās fasādes parādījās Krievijas valstiskuma simbols – divgalvainais ērglis.

1801. gadā ģenerālgubernatora amatā tika iecelts kņazs Sergejs Goļicins (1749-1810). Viņa īsās valdīšanas laikā (1801-1803) ievērojami būvniecības darbi netika veikti, taču kņaza uzturēšanās laikposms Rīgas pilī palicis atmiņā ar spilgtu krievu kultūras pārstāvju, arī slavenā dzejnieka Aleksandra Puškina draugu un paziņu, klātbūtni ģenerālgubernatora svītā. Guberņas sekretāra pienākumus pildījis nākamais pazīstamais fabulu rakstnieks un dzejnieks Ivans Krilovs. Trīs gubernatora S. Goļicina dēli un pilī dzimušais mazdēls bija dzejnieki un mūziķi, viņi kļuva par Puškina draugiem.

Līdz 1812. gada kara ar Napoleonu sākumam Rīgas ģenerālgubernatora amatu ieņēmuši: grāfs Frīdrihs Vilhelms fon Bukshēvdens (vācu: Friedrich Wilhelm Graf von Buxhoeveden, kriev.: Fjodor Buksgevden;1750–1811) un 1810.-1812. gadā kājnieku ģenerālis, kņazs Dmitrijs Lobanovs-Rostovskis (1758-1838), kurš, sākoties karadarbībai, nosūtīts veidot rezerves armijas daļām. Par militāro ģenerālgubernatoru tika apstiprināts ģenerālleitnants Magnuss Gustavs fon Esens (vācu: Johann Magnus Gustav von Essen, kriev.: Ivan Essen; 1759-1813). Pēc viņa norādījuma viss Rīgas pils mansarda (ceturtais) stāvs tika atvēlēts lazaretei. Kā zināms, ģenerālleitnants Esens tika apsūdzēts par to, ka viņš devis nepamatotu pavēli par Rīgas priekšpilsētu nodedzināšanu. Tas arī bija militārā ģenerālgubernatora demisijas un slimības cēlonis. Imperators Aleksandrs I bija spiests viņu aizstāt ar ģenerāladjutantu, marķīzu Filipu Pauluči.

Marķīzs Filips Pauluči (itāļu: Filippo Paulucci; 1779-1849) iesākumā bija Rīgas militārais ģenerālgubernators, bet pēc tam – Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators. 17 gadus viņš dienējis pilsētā un novadā, veicis reformas. Ar to saistītas arī Rīgas pils pārbūves. 1817. gadā apaļajā tornī (upes pusē) tika ierīkota observatorija. Jau nākamgad Tērbatas (Tartu) profesors Frīdrihs Georgs Strūve no šejienes novēroja Saules aptumsumu. Tika pārbūvēts arī cits apaļais tornis, tā augstums tika nolaists līdz jumta līmenim un pēc pārbūves tornis vainagots ar gotiskiem dzeguļiem. Taču galvenie tā laika būvdarbi notikuši, ierīkojot Ķeizara zāli svinīgām pieņemšanām (tagad – Baltā zāle). Tās projektu izstrādājis Vidzemes guberņas arhitekts Kristiāns Frīdrihs Breitkreics (1780-1820), būvdarbu uzraudzību veicis arhitekts Johans Dāniels Gotfrīds.

1830.-1845. gadā – barona Kārļa Magnusa fon der Pālena (vācu: Carl Magnus Freiherr von der Pahlen, kriev.: Matvej Palen; 1779–1863) valdīšanas laikā tika pārbūvēta Rīgas pils fasāde. Palielinot sienu augstumu un mainot jumta konfigurāciju, tika izbūvēts ceturtais stāvs, kā arī pussimts jaunu telpu guberņas iestādēm. Tad arī tika uzstādīts tornis ar pulksteni. Rīgas pils ieguvusi veidolu, kas ir tuvs pašreizējam.

1848. gadā Baltijas ģenerālgubernatora un Rīgas miltārā gubernatora amatā tika iecelts ģenerāladjutants kņazs Aleksandrs Suvorovs-Rimņikskis (1804-1882) – slavenā krievu karavadoņa Aleksandra Suvorova mazdēls. Kņazs Suvorovs-Rimņikskis panācis Rīgas kā cietokšņa pilsētas statusa atcelšanu, pavēlējis norakt aizsargvaļņus un tādējādi savienojis Vecrīgu ar priekšpilsētām. Turklāt priekšpilsētas ieguvušas tiesības būvēt mūra mājas. Par pirmo šādu ēku Pēterburgas priekšpilsētā kļuva bastiona (vāciski dēvēts: Pfannkuchen Bastion) vietā uzceltā Rīgas 1. pilsētas vācu teātra ēka (patlaban – Latvijas Nacionālās Operas ēka). Ģenerālgubernatora Suvorova-Rimņikska laikā Rīgas pilī pamatīgi rekonstruēja parādes zāles – Ķeizara un Ģerboņu zāles.

Sākot no 1861. gada, Baltijas novada ģenerālgubernatori nomainījās diezgan bieži. Valsts dienestu pildījuši: barons Vilhelms Heinrihs fon Līvens (1861-1863), grāfs Pjotrs Šuvālovs (1864-1866), grāfs Eduards Baranovs (vācu: Johann Eduard Graf von Baranoff) (1866.g.) un kavalērijas ģenerālis Pjotrs Albedinskis (1866-1870).

No 1870. gada šo posteni ieņēmis ģenerāladjutants, kņazs Pjotrs Bagrations (1818-1876) – ievērojams zinātnieks, slavenā karavadoņa Pjotra Bagrationa (1765-1812) brāļadēls (Bagrationi ir sena Gruzijas caru dinastija, no kuras cēlušies daudzi izcili Gruzijas un Krievijas valstsvīri). Ģenerālgubernatora Pjotra Bagrationa vadībā tika veiktas kārtējās pārbūves Rīgas pilī. Jau sen bija aktualizējies jautājums par Vissvētākās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcas pārcelšanu tuvāk pie ģenerālgubernatora apartamentiem. Baznīca atradās pils rietumu spārna 2.-3. stāvos, iepretim Ķeizara zālei. Pareizticīgo dievnama projektu izstrādājis Vidzemes guberņas arhitekts Pauls Hardenaks (1820-1879). Baznīcu iesvētīja 1872. gada februārī. Šajā laikposmā Rīgas pilī notika arī citi būvdarbi. Tā, pils vecās daļas dienvidu spārnā uzbūvēja vārtus uz Lielo pagalmu. Bet atstarpē starp pils fasādi un kariešu novietnes telpu tika iebūvēti Zviedrijas karalienes Kristīnes vārti, kas bija pārnesti no Citadeles.

Pēdējā ģenerālgubernatora kņaza P. Bagrationa valdīšanas laikposms novadā iezīmējās ar jautājuma ierosināšanu par Baltijas muižniecības tiesībām, jo baltvācu muižnieki joprojām pieprasīja saglabāt tās privilēģijas, kuras viņiem bija devis vēl ķeizars Pēteris I. Tomēr Pjotram Bagrationam izdevās pārliecināt imperatoru Aleksandru II par nepieciešamību vienādot Baltijas guberņas tiesībās ar pārējo Krievijas guberņu tiesībām. 1876. gada 26. janvārī ar Senāta dekrētu Baltijas ģenerālgubernatūra tika likvidēta. Pēc tāda paša nosaukuma Kancelejas likvidēšanas no Rīgas pils fasādes tika noņemts divgalvainais ērglis, bet Pils laukums nodots pilsētas īpašumā. No šī laika Rīgas pils statuss tika pazemināts un tā kļuva par Vidzemes gubernatora rezidenci.

Vidzemes gubernatoru amatus ieņēma: Aleksandrs fon Ikskils-Gildenbands (1874-1882), Ivans Ševičs (1883-1885), Mihails Zinovjevs (1885-1895), Vladimirs Surovcevs (1896-1900), Mihails Paškovs (1901-1905), Jakovs Bologovskis (1905.g.), Nikolajs Zvegincevs (1905-1914), Arkādijs Keļepovskis (1914-1916), Nikolajs Lavrinovskis (1916-1917), Sergejs Šidlovskis (1917. g.).

Gandrīz divu gadsimtu laikā (1710-1917) Rīgas pils piedzīvojusi būtiskas arhitektoniskās pārmaiņas. Viduslaiku cietokšņa tipa celtne tika pārveidota par valsts administratīvo ēku ar ģenerālgubernatora rezidenci, pareizticīgo dievnamu, divām svinību zālēm un ķeizara apartamentiem.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga valsts – Latvijas Republika. Pirmās republikas pastāvēšanas laikposmā Rīgas pils kļūst par Valsts prezidenta rezidenci. Padomju okupācijas laikos šeit tika ierīkota Pionieru pils un izvietoti vairāki muzeji.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Rīgas pils atkal kļuvusi par Latvijas Republikas Valsts prezidenta un viņa kancelejas rezidenci.

2016. gada priekšvakarā, pēc lielo restaurācijas darbu veikšanas, Rīgas pils atkal ir vērojama visā savā krāšņumā.

 

Fēlikss Tālbergs

Saīsināts tulkojums no krievu valodas ar papildinājumiem

Skat.: Прибалтийские русские: история и памятники культуры (1710-2010). – Rīga, 2010 (ar labojumiem un papildinājumiem).

Rīgas pils zīmējums, 1515. gads.

Источники информации:      

1.    Энциклопедия «Рига». Р. 1989. С. 12-14.
2.    Ю.М. Васильев. Рига. Памятники зодчества. Р. 1971. С 35-58.
3.  Чантурия В.А., Минкавичюс Й., Васильев Ю.М., Алттоа К. Белоруссия. Литва, Латвия, Эстония. Справочник-путеводитель. М. 1986.
4.    С. Циелава. Искусство Латвии. Л. 1979. С. 232.
5.    Ю.М. Васильев. Классицизм в архитектуре Риги. Р. 1961.
6.    М. Цауне. Рижский замок. Р. 2001.

Ilustrācijas tēmai