Boriss Šeremetjevs

Boriss Šeremetjevs (1652. g. 25. aprīlī /5.maijā, Maskavā, Krievijas  caristē – 1719. g. 17./28. februārī, Maskavā, Krievijas caristē) – izcils karavadonis, ģenerālfeldmaršals.

Boriss Šeremetjevs dzimis 1652. gada 25. aprīlī. Viņa ģimene piederēja pie sensenas bajāru dzimtas. 13 gadu vecumā viņš tika nozīmēts par stoļņiku, 1681. gadā kā Tambovas vojevoda karoja pret tatāriem. Šeremetjevs demonstrēja teicamas diplomāta dotības, 1686. gadā noslēdzot miera līgumu ar Poliju.  1697.-1699. gados B. Šeremetjevs diplomātiskās misijas sastāvā viesojās virknē Eiropas valstu (Austrija, Venēcija, Malta).

Ziemeļu kara laikā Boriss Šeremetjevs kļuva par pulkvedi, parādīja sevi kā piesardzīgs un gudrs karavadonis, kas velti neriskē ar savu karavīru dzīvībām. Krievijas iekšpolitikā viņš izcēlās kā reformators, kas atbalstīja Pēteri Lielo. 1701. gadā pie Erestferas (Igaunijā) viņš izcīnija pirmo šajā karā uzvaru pār zviedriem. Par šo uzvaru Boriss Šeremetjevs saņema ģenerālfeldmaršala pakāpi un tika apbalvots ar Andreja Pirmsauktā ordeni. 1706. gadā par panākumiem militārajā jomā viņam tika piešķirts grāfa tituls. 

1710. gadā ģenerālfeldmaršala Borisa Šeremetjeva vadītais krievu karaspēks ieņēma Rīgu, kas atradās Zviedrijas pakļautībā. Vairāk kā pēc simts gadiem dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Puškins savā grāmatā „Pētera vēsture” («История Петра») šo notikumu aprakstīja šādi: «Pie Karlusa vārtiem maģistrāts pasniedza viņam zelta pilsētas atslēgas, kas svēra 3 mārciņas, ar latīņu uzrakstu...  Šeremetjevs devās uz luterāņu dievnamu, kur muižniecība un garīdzniecība deva zvērestu Pēterim, no turienes – uz rātsnamu, kur zvērestu deva sīkpilsoņi; Zviedrijas ģerboņi tika nomainīti pret Krievijas ģerboņiem. Pēc tam savā kara nometnē viņš cienāja sava valdnieka jaunos pavalstniekus». 

Ģenerālfeldmaršals miris 1719. gadā, tika apbedīts Sanktpēterburgā Ņevas Aleksandra Lavras Lazarevskas kapos.

Aleksandrs Gurins