Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksandrs Suvorovs

Aleksandrs Suvorovs

Aleksandrs Suvorovs (1804. g.  1./13. jūnijā Sanktpēterburgā –  1882. g. 31. janvārī/12. februārī  Sanktpēterburgā)  –  valsts un militārais darbinieks, infantērijas ģenerālis. Kopš 1848. līdz 1861. gadam – Baltijas ģenerālgubernators un Rīgas militārais gubernators.

Aleksandrs Suvorovs ir  slavenā pulkveža Aleksandra Suvorova mazdēls, Itālijas kņazs, Rimņikas grāfs. Ģenerālisimusa pēctecis jaunībā dzīvoja ārzemēs, izglītību ieguva Rietumos – privātskolā Šveicē, pēc tam mācījās Getingenes Universitātē Vācijā.  1824. gadā atgriezās Krievijā un sāka dienēt par junkuru  gvardē.  Pēc dekabristu sacelšanās aizdomas krita arī uz viņu, taču pret viņu nebija izvirzīta apsūdzība par piedalīšanos dumpī.  Viņš ir piedalījies karā pret Persiju un Turciju, par drošsirdību apbalvots ar ordeņiem un zelta zobenu; bijis bataljona, pulka, brigādes  komandieris un imperatora ģenerāladjutants. 1847. gadā viņu iecēla par Kostromas gubernatoru, 1848. gadā –  par  Baltijas novada ģenerālgubernatoru un par Rīgas militāro gubernatoru.

Baltijas novada ģenerālgubernatora amatā Aleksandrs Suvorovs  bija vairāk nekā desmit gadu. Lūk, kā raksturota viņa darbība  F. Brokhauza un I. Jefrona daudzsējumu vārdnīcā (sējums izdots 1901. gadā): “Paveicis daudz noderīga novada labā, īpaši  tirdzniecības un rūpniecības jomā, taču saņēmis pārmetumus par pārspīlētu iecietību un pretimnākšanu vācu elementam.”    Kāpēc viņam dots tāds raksturojums?  Tolaik  Baltijas novadā vāciešiem bija daudzas privilēģijas, Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas krievu iedzīvotāju daļā tas radīja neapmierinātību.  Ievērojamā pulkveža mazdēla personā krievu iedzīvotāji vēlējās redzēt aizstāvi, taču  ģenerālgubernators nenostājās viņu pusē: Aleksandrs Suvorovs necīnījās par vāciešu privilēģiju atcelšanu, toties  laiku pa laikam palīdzēja spējīgiem latviešu jauniešiem. Piemēram, ar Aleksandra Suvorova atbalstu ģimnāzijas izglītību ieguva Krišjānis Barons; ģenerālgubernators veicināja arī  Krišjāņa Valdemāra karjeru Krievijā.

Krimas kara laikā Aleksandrs Suvorovs bija karaspēka komandieris Baltijas novadā. Viņa galvenais uzdevums bija nepieļaut  pretinieka desanta izsēdināšanu un panākt, lai angļu karaspēks neokupētu daļu Baltijas. 1855. gadā par  sekmīgu karaspēka vadību viņu apbalvoja ar Svētā Ņevas Aleksandra ordeni.

1861. gadā infantērijas ģenerālis Aleksandrs Suvorovs tika iecelts par Sanktpēterburgas  militāro ģenerālgubernatoru, bet 1866. gadā – par Krievijas kājnieku armijas ģenerālinspektoru. Sanktpēterburgā viņš bija liberālis, negatīvi atsaucās par Ziemeļrietumu apgabala priekšnieku M. Muravjovu, kas izturējās cietsirdīgi, apspiežot poļu sacelšanos. Būdams ar to nemierā, dzejnieks Fjodors Tjutčevs  veltīja Aleksandram  Suvorovam interesantu dzejoli “Kareivīgā vectēva humānais mazdēls”. Tjutčevs nebija vienīgais pazīstamais dzejnieks, kas pievērsa uzmanību Aleksandram Suvorovam. Pirms desmitiem gadu virsnieks Suvorovs piedalījās pirmās poļu sacelšanās apspiešanā, atveda uz Sanktpēterburgu vēsti par uzvaru, un 1831. gadā Aleksandrs Puškins pieminēja viņu dzejolī “Borodinas gadadiena”.

Aleksandrs Suvorovs  bija korporācijas  Curonia  Göttingen  filistrs.

Savas dzīves pēdējos gados Aleksandrs Suvorovs bija vairāku sabiedrisko organizāciju vadībā, sākot ar Brīvo ekonomisko biedrību un beidzot ar  Krievijas Dzīvnieku aizsardzības biedrību.

                                                                                      Aleksandrs Gurins