Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksandrs Menšikovs

Aleksandrs Menšikovs

Aleksandrs Meņšikovs (1673-1729) - valstsvīrs un karavadonis, Rīgas ģenerālgubernators.

Aleksandrs Meņšikovs bija Pētera Pirmā līdzgaitnieks un cīņu biedrs. Pastāv dažādas A. Meņšikova izcelsmes un bērnības gaitu versijas. Tiek izteikti minējumi, ka viņš bija Pētera I tēva cara Alekseja Mihailoviča staļļa puiša šļahtiča Menšika (kas bija ieceļotājs no Lietuvas lielkņazistes) dēls, ka bērnībā Aleksandrs tirgoja pīrāgus Maskavā un tā tālāk. Zināms, ka jaunībā A. Meņšikovs bija cara Pētera I denščiks. Lielajā Padomju enciklopēdijā tiek konstatēts: «Uzticība un uzcītība, neordināras administratīvās dotības un karavadoņa talants izvirzīja Meņšikovu Pētera Lielā vistuvāko līdzgaitnieku aprindās».

Ziemeļu kara laikā 1702. gadā Aleksandrs Meņšikovs demonstrēja izcilu drošsirdību Noteburgas ieņemšanas gaitā, 1703. gadā viņš tika iecelts par Ingermanlandijas gubernatoru un vadīja Sanktpēterburgas celtniecību. 19. gadsimta pazīstamais vēsturnieks N. Kostomarovs apgalvoja: «Par savu tapšanu jaunajai galvaspilsētai ir jāpateicas ne tik vien monarha radošai domai, cik Meņšikova darbībai, attapībai un prasmei».

1706. gadā pie Kaļišas A. Meņšikovs sakāva zviedru ģenerāļa Mardefelda 27 tūkstošu vīru lielo armiju (tā sastāvēja no zviedriem un poļiem, kuri atbalstīja Kārli XII). Šī bija pirmā Krievijas uzvara Ziemeļu karā pār armiju, kas sastāvēja no dažiem desmiteim tūkstošiem karavīru.  Meņšikovs bija izcēlies arī  Poltavas kaujā, bet pēc tās beigām vajāja zviedru armiju, kas atkāpās, un sagūstīja to pie Perevoločnas.  

Par panākumiem un varonību karā Aleksandrs Meņšikovs tika apbalvots ar pirmo Krievijas ordeni – Andreja Pirmsauktā (1703. gadā), ar Polijas Baltā Ergļa ordeni, saņēma Svētās Romas Impērijas grāfa titulu, Ižoras hercoga titulu, kā arī no cara Pētera I viņš saņēma Viņa Gaišības kņaza titulu.  

1710. gadā Aleksandrs Meņšikovs kādu laiku vadīja Rīgas aplenkumu. Viņš pavēlēja likt Daugavas ūdeņos ķēžu šķēršļus, lai tie nelaistu pilsētas tuvumā zviedru kuģus; pavēlēja uzbūvēt Sarkandaugavā mākslīgo pakalnu un izvietot tur artilēriju (vairāk nekā 200 gadu laikā šī vieta par godu A. Meņšikovam tika oficiāli dēvēta par «Aleksandra Augstumiem», vēl 20. gadsimta sākumā Sarkandaugavā bija dzelzceļa stacija Aleksandra Augstumi). Pēc Meņšikova īstenotajiem pasākumiem zviedru stāvoklis Rīgā kļuva bezcerīgs, un Viņa Gaišība kņazs aizbrauca no Pierīgas.  

Pēc Rīgas ieņemšanas izcilie karavadoņi – Aleksandrs Meņšikovs un Aņikita Repņins ieņēma Rīgas ģenerālgubernatoru amatus. Šo amatu A. Meņšikovs apvienoja ar dalību karagājienos, vēl viņš vadīja Kara kolēģiju, par kuras prezidentu viņš tika iecelts 1718. gada. Tanī pat laikā kņazs Meņškovs atrada laiku, lai izpildītu Rīgas ģenerālgubernatora pienākumus. Savā grāmatā „Vecrīgas reģenerācijas vēsturiskie pilsētbūvniecības pamati” («Историко-градостроительные основы регенерации Старой Риги») pazīstamais latviešu arhitekts Edgars Pučins nosauca Vecrīgas 17. gadsimta arhitektūras šedevru Mazajā Pils ielā 21 (kompleksa «Trīs brāļi» daļa) par Meņšikova pili.

18. gadsimta 20. gados Aleksandrs Meņšikovs tika apvainots korupcijā, atstādināts no Kara kolēģijas prezidenta amata. Tomēr pēc Pētera Lielā nāves viņš atkal tika iecelts šājā amatā.  „Pa pusei lielvalsts valdnieks” («Полудержавный властелин» - tā sauca viņu A. Puškins) bija ķeizarienes Katrīnas I dibinātās Augstākās slepenās padomes priekšsēdētājs. 1727. gadā viņam tika piešķirtas admirāļa un ģenerālisimusa militārās pakāpes. Pēc Katrīnas I nāves Aleksandra Meņšikova meita bija saderināta ar jauniņo imperatoru Pēteri II. Tomēr, galu galā, kņazs Aleksandrs Meņšikovs zaudēja cīņā par varu un tika izsūtīts uz Sibīrijas pilsētiņu Berjozovu, kur viņš arī nomira 1729. gadā.  

Aleksandrs Gurins

Александр Гурин. Саркандаугава русской славы