Afanāsijs Ordins-Naščokins

Afanāsijs Оrdins-Naščokins (1605. g. Opočkā, Pleskavas apriņķī, Krievijas/  jeb Maskavas caristē – 1680. g. Kripeckas klosterī, Pleskavas apriņķī, Krievijas/ Maskavas caristē) – krievu diplomāts un politiķis cara Alekseja I Romanova valdīšanas laikos. Kādu laiku bija Kokneses krievu vojevoda (gubernatos). 

Vēsturiskajā literatūrā Afanāsiju Ordinu-Naščokinu bieži dēvē par pirmo rietumnieku Krievijas vēsturē. Rietumnieki (kriev.: западники; vācu: Westler) – Krievijas sabiedriskās domas virziena pārstāvji, kuru pamatmotīvs bija valsts eiropeizēšana. 

Afanāsijs Оrdins-Naščokins ir dzimis Pleskavas apriņķa Opočkā, sīkmuižnieka Lavrentija Оrdina-Naščokina ģimenē. Tēvs spējis sniegt dēlam teicamu izglītību. Afanāsijam tika mācīta matemātika, viņš labi apguvis vācu, poļu un latīņu valodu.

Kopš jaunības gadiem A. Оrdins-Naščokins kalpojis Krievijas (jeb Maskavas) caristes valsts dienestā, no 1642. gada kļuvis par veiksmīgu diplomātu.

17. gadsimta vidū Austrumeiropā bija izveidojusies visai sarežģīta situācija. Zviedru karaspēks iebrucis Polijas-Lietuvas kopvalstī (poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów; īsāk – Žečpospolita – tulk. piez.). Zviedriem izdevās ieņēmt Varšavu. Nevēlēšanās pārmērīgi nostiprināt Zviedrijas Karalisti kļuva par vienu no iemesliem tam, kādēļ 1656. gadā Krievijas cariste iesaistījās tā sauktajā Pirmajā Ziemeļu karā Polijas-Lietuvas kopvalsts/ Žečpospolitas pusē. Krievu karaspēks bija ieņēmis līdz šim zviedru kontrolētos cietokšņus Vidzemē un Latgalē (Inflantijā): Marienburgu/ Alūksni, Dinaburgu/ Daugavpili un Koknese.

Pēc Valiesāras pamiera, kas tika noslēgts ar zviedriem uz trim gadiem 1658. gadā, visas kara gaitā iekarotās teritorijas palika Krievu caristes pārvaldīšanā. 

Par Kokneses vojevodu (gubernatoru) kļuva Afanāsijs Ordins-Naščokins.19. gadsimta pazīstamākais krievu vēsturnieks, akadēmiķis Sergejs Solovjovs atzīmējis, ka pēc cara Alekseja I Romanova aizbraukšanas no krievu karaspēka ieņemtajām teritorijām, A. Ordins-Naščokins "kļuvis šeit par galveno personu". Tajā pašā laikā, kā bija rakstījis tas pats vēsturnieks S. Solovjovs: "..Naščokins izraisījis pret sevi to cilvēku naidu, kuriem nepatika, ka maznozīmīgs salīdzinājumā ar viņiem cilvēks, pateicoties saviem personiskajiem nopelniem, spēja kļūt par pirmā plāna personu. Šie cilvēki sāka likt viņam šķēršļus [..]." 

Afanāsijs Ordins-Naščokins centās novērst zādzības un laupīšanas viņam uzticētajā teritorijā, rūpējies par amatniecības un tirdzniecības attīstību, izveidojis nelielu upju kuģniecības floti Koknesē. Viņš aktīvi veicinājis tirdzniecības attīstību starp Krievijas caristi un Rīgu. Pa Daugavu uz Rīgu tika pārvestas arī preces, kas ražotas caram Aleksejam I piederošajās muižās. No peļņas, kas tika iegūta pārdodot šīs preces, vojevoda iegādājies lētu varu Zviedrijai piederošajās teritorijās. 

Ar cara atļauju viņš izveidojis Koknesē Krievijas caristes naudas kaltuvi (iepriekš šādas kaltuves pastāvējušas tikai Maskavā un Pleskavā). Koknesē tika kaltas vara monētas, par šo naudu vojevoda iegādājās preces Krievijas caristē, kuras pēc tam ar peļņu tika pārdotas Rīgā. No šīs peļņas iegādājās jaunu varu, un sanāca, ka Krievijas caristei radās nauda bez īpašiem izdevumiem. 

Viņam pakļautajās pilsētās – Koknesē, Marienburgā, Dinaburgā – A. Ordins-Naščokins saglabājis iepriekšējo iekārtu, šīs pilsētas tika pārvaldītas saskaņā ar Magdeburgas tiesību sistēmu. 

Kā politiķis Afanāsijs Ordins-Naščokins bija savienības ar Žečpospolitu atbalstītājs, viņaprāt,  šāda savienība bija nepieciešama kopīgai cīņai pret Zviedrijas Karalisti. Taču cars Aleksejs I ieņēma atšķirīgu pozīciju. 1661. gadā pēc Kardisas miera līguma, kas tika parakstīts starp Krievijas caristi un Zviedrijas Karalisti, visas pirms kara Zviedrijai piederējušās zemes, tostarp Kokneses pilsēta, tika atdotas šai valstij. 

17. gadsimta 60. gados A. Ordins-Naščokins, būdams vojevoda Pleskavā, veicis reformu šajā pilsētā, paplašinot tirgotāju un amatnieku tiesības. 1667. gadā Ordins-Naščokins veiksmīgi noturējis miera sarunas ar Žečpospolitu, kuru rezultātā tika noslēgts Andrusovas pamiers. 

Pēc šāda diplomātiskā panākuma Afanāsijs Ordins-Naščokins tika paaugstināts bajāru kārtā un iecelts par Krievijas caristes Ārlietu resora (kriev.: Посольский приказ) vadītāju. Taču viņš bija nodarbojies ne tikai ar ārpolitiku. Ne jau velti ārvalstnieki nereti saukuši viņu par "pirmo krievu kancleru" – šī valsts amatpersona tika dēvēta par "cara zīmoga sargātāju". 

A. Ordins-Naščokins bija pirmā krievu militārā kuģa būvniecības iniciators, viņa iniciatīvas rezultātā tika nodibināti pasta sakari starp Maskavu un Rietumeiropu. Viņš bija izveidojis Jaunos tirdzniecības statūtus, kuri paredzēja privilēģijas vietējiem tirgotājiem Krievijas caristē. Pateicoties viņa ierosinājumiem, tika dibinātas vairākas manufaktūras. Ordins-Naščokins ierosinājis piešķirt pašpārvaldes tiesības pilsētām, reformēt armiju, izveidot kara floti. Daudzus viņa priekšlikumus vēlāk bija īstenojis cars Pēteris I. 

1671. gadā Afanāsijs Ordins-Naščokins atstājis valsts dienestu. Pēdējos sava mūža gadus viņš pavadījis klosterī. 1672. gadā viņš tika iesvētīts mūka kārtā (ar Antonija vārdu) Kripeckas klosterī (kriev.: Крыпецкий монастырь) Pleskavas apriņķī. 

Ģimene:

A. Ordina-Naščokina dēls – Voins Ordins-Naščokins (precīzi dzīves gadi nav zināmi), kas kopā ar tēvu bija dienējis Koknesē, 1668. gadā tika iecelts par cara stoļņiku (stoļņiks – galminieks, kas kalpo caram pie galda svinīgu maltīšu laikā, pavada ceļojumos utt. – tulk. piez.). 1678. gadā V. Ordins-Naščokins kļuva par vojevodu nelielajā pilsētā Galičā, kas atrodas 124 kilometru attālumā no Kostromas.

Aleksandrs Gurins

Informācijas avoti:

«Око всей великой России...». Об истории русской дипломатической службы XVI–XVII веков. Москва, 1989.

С. М. Соловьев. История России с древнейших времен. Книга 5, Т. 10. Москва, 1961.