Sākumlapa > Tēmas > Personas
Afanāsijs Ordins-Naščokins

Afanāsijs Ordins-Naščokins

Afanāsijs dzima sīkmuižnieka ģimenē Pleskavā. Tomēr tēvs bija spējīgs sniegt viņam lielisku izglītību: Naščokins bija studējis matemātiku, apguvis vācu, poļu un latīņu valodas. Kopš agras jaunības Afanāsijs bija dienējis valsts dienestā, kopš 1642. gada kļuva par diplomātu. 1656. gadā Krievija iesaistījās tā saucamajā Pirmajā Ziemeļu karā, krievu karaspēks sagrāba zviedru cietokšņus Latvijā : Marienburgu (Alūksni), Dinaburgu (Daugavpili), Kokenhauzenu (Koknesi). Pēc Valiesāras pamiera, kas uz trim gadiem tika noslēgts 1658. gadā, visas iekarotās teritorijas palika Krievijas pakļautībā.

Kokenhauzena (Koknese) tika pārdēvēta par Carevičdmitrovu, bet par tās vojevodu (gubernatoru) kļuva Afanāsijs Ordins-Naščokins. Viņam uzticētajā teritorijā krievu vojevoda centās novērst laupīšanas un zādzības, rūpējās par amatniecības un tirdzniecības attīstību, ieviesa Koknesē upes floti. Afanāsijs aktīvi centās veicināt tirdzniecības attīstību starp Krieviju un Rīgu. Kuģojot pa Daugavu, uz Rīgu veda preces, kuras tika ražotas arī cara Alekseja Mihailoviča personīgajās muižās. Par ienākumiem, kas tika gūti zviedru īpašumos, vojevoda iepirka lētus vara lietņus. Ar cara atļauju viņš izveidoja Koknesē Krievijas monētu kaltuvi (agrāk šādas kaltuves eksistēja tikai Maskavā un Pleskavā). Koknesē kala monētas, Krievzemē par tām vojevoda iepirka preces, kuras ar uzviju pārdeva Rīgā. Par šiem ienākumiem tika iepirkti jauni vara lietņi, no tiem kala jaunas monētas, un sanāca tā, ka valsts ieguva naudu bez kaut kādiem izdevumiem.

Koknesē un Daugavpilī notika plaša būvniecība, Koknesē darbojās kuģu būvētava.

Kā politiķis Ordins-Naščokins bija savienības ar Poliju piekritējs. Viņš atbalstīja cīņu pret Zviedriju, lai varētu iekarot Baltijas jūras piekrastes teritorijas. Bet Maskavā pieturējās pie cita viedokļa. 1661. gadā pēc Kardisas miera līguma, Alūksne, Daugavpils un Koknese tika nodotas zviedriem.

17. gadsimta 60.-tajos gados Ordins-Naščokins, būdams Pleskavas vojevoda, īstenoja pilsētā reformu, paplašinot tirgoņu un amatnieku tiesības. 1667. gadā Načšokins sekmīgi noturēja miera pārrunas ar poļiem – saskaņā ar Andrusovas pamieru, Krievija bija saņēmusi Austrumukrainu un Kijevu.

Pēc šīm sekmīgām sarunām Ordins-Naščokins tika iecelts par Vēstnieku prikaza (tā laika ministrijas) vadītāju. Tomēr viņš nodarbojās ne tikai ar ārējo politiku. Ārvalstnieki ne velti dēvēja viņu par «pirmo krievu kancleru». Ordins-Naščokins bija iniciējis pirmā krievijas kara kuģa būvniecību, pēc viņa iniciatīvās parādījās pasta sakari starp Maskavu un Eiropu, viņš izveidoja Jauntirdzniecības statūtus, kuri paredzēja dot Krievijā privilēģijas vietējiem tirgoņiem salīdzinājumā ar ārvalstu tirgoņiem. Pēc viņa gribas tika dibināta vesela virkne manufaktūru. Naščokins piedāvāja dot pilsētām pašvaldību tiesības, reformēt armiju, izveidot kara floti. Vēlāk daudzus viņa priekšlikumus bija īstenojis Pēteris Lielais.

1671. gadā Afanāsijs Ordins-Naščokins atstāja dienestu. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja klosterī. 

Aleksandrs Gurins

 

Александр Гурин. Русская армия у стен Риги