Filips Pauluči

Filips Pauluči (1779. g. 11. septembrī, Modēnā, Emīlijas-Romanjas reģionā – 1849. g. 25. janvārī, Nicā, tagad – Francija) – Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas ģenerālgubernators, Pleskavas militārais gubernators, vēlāk – Dženovas provinces gubernators.

Filips Pauluči (itāļu valodā - Filippo Paulucci) ir dzimis 1779. gada 11. septembrī Modēnā, dižciltīgo itāļu ģimenē. Viņa tēvs marķīzs Džuzepe Pauluči bija Austrijas galma kambarkungs. Ģimenē bija 8 bērni.

Marķīzs Filips Pauluči dienējis virknē Eiropas valstu armiju; 1807. gada 16. martā  viņš pulkveža militārajā pakāpē tika uzņemts dienestā Krievijas Impērijas armijā.

1808. gadā, kara laikā ar Zviedriju, Pauluči tika piešķirta ģenerālmajora militārā pakāpe. 1809.-1810. gadā marķīzs daudzkārt izrādījis drošsirdību Krievijas karā pret Persiju. 1810. gadā viņa vadītā militārā vienība sakāva 10 000 vīru stipro Persiešu armiju. Par šo uzvaru marķīzs Pauluči tika iecelts ģenerālleitnanta militārajā pakāpē.

1812. gada jūnijā Filips Pauluči kļuvis par 3. Rietumu armijas Štāba priekšnieku un piedalījās karā pret Napoleonu Bonapartu.

1812. gada 23. oktobrī marķīzs Pauluči kļuvis par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. Viņš vadījis karadarbību pret Napoleona karaspēku Rīgas virzienā. Tieši Pauluči iniciēja un uzsāka slepenas sarunas ar Prūšu korpusa komandieri Ludvigu Jorku fon Vartenburgu (šo korpusu Prūsijas karalis sūtījis, lai palīdzētu Napoleonam). Sarunu rezultātā Prūšu korpuss pārtrauca kaujas darbību.

1812. gada 15. (27.) decembrī Filipa Pauluči vadītais karaspēks ieņēmis pilsētu Mēmeli (patlaban – Klaipēda).

Pēc 1812. gada Tēvijas kara, ģenerālgubernatora Pauluči laikos, Rīgā tika atjaunotas 1812. gadā, Napoleona karaspēkam tuvojoties, sadedzinātās priekšpilsētas. Pilsēta ieguvusi kvartālu plānojumu. Pēc Pauluči rīkojuma, Rīgas centrā uz zemesgabala, kas piederējis filantropei Annai Vērmanei, tika ierīkots jauns parks – Vērmanes dārzs. Pilsētā tika uzstādīti pieminekļi par godu uzvarai pār Napoleonu – Uzvaras kolonna un Aleksandra vārti. Imperators Aleksandrs I piešķīris Rīgai bezprocentu kredītu 500 000 rubļu apmērā, lai varētu pēc iespējas ātrāk un labāk atjaunot pilsētu.

1817. gadā ar ģenerāļgubernatora Pauluči līdzdarbību Rīgas pils Svētā Gara tornī tika iekārtota astronomiskā observatorija. Ģenerālgubernators veicinājis arī Psihiatriskās slimnīcas Sarkandaugavā dibināšanu.

Marķīzs Filips Pauluči patronējis Rīgas veticībniekus un pat atļāvis viņiem slēgt laulības (Tajos laikos laulības tika slēgtas pareizticīgo, katoļu vai luterāņu baznīcā, bet vecticībniekus kā konfesiju Impērijas varas pārstāvji neatzina.) Kad Pauluči bija ģenerālgubernators, Rīgas vecticībnieku kopiena piedzīvoja uzplaukuma laikposmu.

Marķīzs Pauluči veicinājis dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un Vidzemē. Kurzemē tā tika atcelta 1817. gadā, Vidzemē – 1819. gadā.

1819. gadā ģenerālgubernatora Pauluči vara tika attiecināta arī uz Igauniju.  1823. gadā Pauluči kļuvis arī par Pleskavas guberņas militāro gubernatoru, jo šī guberņa tika pieskaitīta Baltijas novadam. Marķīzs Pauluči piedāvājis atcelt dzimtbūšanu arī Pleskavas guberņā, taču viņa priekšlikums nebija guvis atbalstu augstākstāvošo varas pārstāvju aprindās. Baltijas novadā viņš veicinājis izglītības un apgaismības procesa attīstību.

1823. gada 12. decembrī Filipam Pauluči tika piešķirta infantērijas ģenerāļa militārā pakāpe.

1829. gadā marķīzs Pauluči izpelnījies Krievijas jaunā imperatora Nikolaja I neapmierinātību. Marķīzs atkāpās no ieņemamā augstā amata un devies prom no Krievijas Impērijas - uz Itāliju.

Itālijā Filips Pauluči sācis kalpot Sardīnijas Karalistes karaļa dienestā un ieņēma augstus amatus: Dženovas provinces gubernatora, valsts ministra amatu un citus.

Marķīzs Filips Pauluči miris 1849. gada 25. janvārī Nicā (pilsēta Francijas dienvidaustrumos).

Pēc Filipa Pauluči nāves rīdzinieki nolēma iemūžināt ģenerālgubernatora piemiņu. Tā kā pats marķīzs, vēl būdams Rīga, lūdzis neuzstādīt viņam pieminekli, tad 1851. gadā Vērmanes dārzā tika uzstādīts obelisks bez Pauluči attēla, uz kura ir norādīts tikai datums - “1812. gada 23. oktobra piemiņai” - šajā dienā marķīzs bija ieradies Rīgā. Pēc Pirmā pasaules kara šis monuments tika glabāts Doma katedrāles galerijā. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tika izgatavota obeliska kopija, ko uzstādīja Vērmanes dārzā. Laikposmā līdz Pirmajam pasaules karam Filipa Pauluči vārdā bija nosaukts viens no Rīgas centra bulvāriem (pašreizējā Merķeļa iela).

Apbalvojumi

Dienējot Krievijas Impērijā, marķīzs Pauluči tika apbalvots ar vairāk nekā desmit ordeņiem un medaļām, tajā skaitā ar Svētā Jura (jeb Sv. Georgija) 4. un 3. pakāpes ordeņiem. Dienējot Sardīnijas Karalistē, viņš tika apbalvots ar šīs valsts trim ordeņiem.

Ģimene un pēcnācēji

1804. gada 22. maijā Vīnē Filips Pauluči apprecējies ar Kurzemes grāfieni Vilhelmīni-Francisku fon Koskuli (1778-1824).

Pēc pirmās dzīvesbiedres nāves, 1825. gada 7. februārī, viņš apprecējies ar Klaudiju Koble (1801—1844), kuras tēvs bijis ģenerālis Tomass Koble (Koblevs), Odesas pilsētas galva, viņš ir iestājies Krievijas dienestā vēl ķeizarienes Katrīnas II laikos.

Trešo reizi marķīzs apprecējies ar baronesi Mariju fon Kuršeli, kura nodzīvojuis ilgāk par savu vīru.

Dēls, Aleksandrs-Nikolajs Pauluči  (1840—1893) – Pāžu korpusa absolvents, Krievijas Imperātora galma kambarkungs.

Mazdēls, Viktors Pauluči (1873-1920), absolvējis Pāžu korpusu, dienējis Kavaliergardes pulkā, bijis gvardes kavalērijas pulkvedis.

Aleksandrs Gurins