Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jevgēnija Švarca

Jevgēnija Švarca

Jevgēnija Švarca (1929. g. 23. jūnijā Rīgā – 2012. g. 22. jūnijā Rīgā) – profesore, habilitēta ķīmijas doktore (Dr. habil. chem.), speciāliste bora un tā savienojumu ķīmijas jomā.

Jevgēnija Švarca ir dzimusi 1929. gada 23. jūnijā Rīgā. Viņas tēvs – Mihails Švarcs bijis inženieris, māte – skolotāja. Bērnības gadus Jevgēnija pavadījusi Daugavpilī. 1938. gadā viņa zaudējusi tēvu – 15. Internacionālās brigādes sapieru bataljona komandieri, kurš cīnījās pret spāņu fašistiem pilsoņu karā Spānijā, pieņemdams vārdu Egons Šmits.

Otrā pasaules kara gados, nacistu karaspēkam tuvojoties Latvijas teritorijai, Jevgēnija tika evakuēta uz Padomju Savienības iekšzemes rajoniem un dzīvojusi bērnu namā Kirovas apgabala Kumjonu ciematā. Šis bērnu nams, kas atradās Kumjonu vidusskolas ēkā, bija paredzēts bērniem, kas tika evakuēti no Latvijas. Kumjonu bērnu namā par audzinātājiem un pedagogiem strādājuši no Latvijas evakuētie ļaudis.

Latvijā Jevgēnija Švarca atgriezusies pēc Otrā pasaules kara beigām – 1945. gadā. 1947. gadā viņa ar zelta medaļu absolvējusi Rīgas 10. vidusskolu, un 1952. gadā – ar izcilību Latvijas Valsts universitātes (LVU) Ķīmijas fakultāti specialitātē “organiskā ķīmija”.

1952. gadā Jevgēnija Švarca pēc LVU absolventu sadales tika nosūtīta strādāt uz Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta Neorganiskās ķīmijas laboratoriju (patlaban tas ir Rīgas Tehniskās universitātes Neorganiskās ķīmijas institūts). Šajā laboratorijā, J. Švarca, vēl būdama LVU 4. kursa studente, strādājusi praksē, ko vadījis bora un tā savienojumu ķīmijas pētījumu pamatlicējs Latvijā, profesors Augusts Ķešāns .

Viss Jevgēnijas Švarcas zinātniskajā darbā pavadītais mūžs norisinājies Neorganiskās ķīmijas institūtā – sākumā viņa bija vecākā laborante, pēc tam no 1952. līdz 1957. gadam –  jaunākā zinātniskā līdzstrādniece; no 1957. līdz 1975. gadam – vecākā zinātniskā līdzstrādniece; no 1963. līdz 1965. gadam-  institūta zinātniskā sekretāre, un visbeidzot – 1975. gadā viņa tika iecelta par Bora ķīmijas laboratorijas vadītāju, kur arī nostrādājusi līdz pat aiziešanai pensijā 1995. gadā.

1962. gadā profesors, akadēmiķis Alfrēds Ieviņš, kurš pēc Augusta Ķešāna nāves bija kļuvis par Neorganiskās ķīmijas laboratorijas vadītāju, piedāvājis Jevgēnijai Švarcai izveidot grupu, kas nodarbotos ar bora komplekso savienojumu izpēti.   1975. gadā J. Švarcas vadītā grupa tika pārveidota par Bora ķīmijas laboratoriju, kas nodarbojusies ar bora savienojumu sintēzi un to īpašību pētījumiem.

1955. gadā Jevgēnija Švarca aizstāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju, 1967. gadā –  zinātņu doktora disertāciju, kas saskaņā ar Latvijas Republikas zinātniskajiem grādiem 1992. gadā tika nostrificēta kā habilitēta ķīmijas doktora (Dr. habil. chem.) disertācija.

1977. gadā J. Švarcai tika piešķirts profesores zinātniskais nosaukums, 1994. gadā – Latvijas Republikas profesores zinātniskais nosaukums. 1996. gadā J. Švarcai piešķirts valsts emeritētās zinātnieces nosaukums.

Profesores Švarcas zinātnisko interešu sfēra – bora analītiskā ķīmija, bora komplekso savienojumu ķīmija, šādu savienojumu sintēze un to īpašību pētīšana.

Profesorei Švarcai ir bijis vairāk kā 70 autorapliecību un patentu. J. Švarca  – autore vairāk kā 600 zinātniskajām publikācijām, tajā skaitā 3 monogrāfijām un 3 zinātniskajām brošūrām. Zinātnieces vadībā, sākot no 1961. gada, tika sagatavotas un aizstāvētas 19 disertācijas.

Profesore Švarca bija Latvijas Ķīmijas biedrības, Latvijas Zinātnieku savienības locekle, no 1991. gada viņa izpildījusi PSRS Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas Zinātniskās padomes Bora ķīmijas sekcijas priekšsēdētājas pienākumus, vēl viņa bija daudzu zinātnisko padomju locekle.

Jevgēnija Švarca bija plaši erudīta personība, viņa lieliski pārvaldījusi krievu, latviešu, angļu valodu, brīvi lasījusi franču un vācu valodā. Kolēģi atzīmējuši, ka viņas vadītās laboratorijas panākumi lielā mērā bija atkarīgi no viņas spējām apvienot zinātnisko un organizatorisko darbību un radīt patīkamu emocionālo gaisotni laboratorijā. Ar savu uzcītību darbā, erudīciju un sirsnīgumu, jaunu ideju atbalstu un objektivitāti, vērtējot darba rezultātus, viņa pratusi radīt jebkurā darbiniekā pārliecību par viņa darba nozīmīgumu.

Jevgēnija Švarca ir mirusi 2012. gada 22. jūnijā Rīgā.

Ērika Tjuņina

 

P. S. Pēc Otrā pasaules kara beigām — vairāk nekā 50 gadus — tika uzturētas draudzīgas attiecības starp bijušajiem bērnu nama audzēkņiem no Latvijas, kuru vidū bijusi arī Jevgēnija Švarca, un tālā Kirovas apgabala Kumjonu ciemata iedzīvotājiem. Uz Kumjonu vidusskolu tika sūtītas vēstules, kurās bijušie bērnu nama audzēkņi rakstījuši par to, kā viņi dzīvo un strādā; viņi sūtījuši albumus, piemiņas suvenīrus, dāvanas. Kumjonos viesojušās bijusī bērnu nama vecākā pionieru audzinātāja Olga Odzeļēviča, bijusī bērnu nama pedagoģe Vera Ringa. Daudzus gadus Kumjonu vidusskola bija Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes (LRAP) kultūras nama Tautu draudzības kluba kolektīvā locekle. Kumjonu ciemata pārstāvji dažas reizes viesojušies Rīgā.

Piemēram, 1973. gadā Rīgā notikusi Kumjonu vidusskolas delegācijas tikšanās ar bijušajiem Kumjonu bērnu nama audzēkņiem un viņu audzinātājiem. Tikšanās dalībnieku vidū bija arī Jevgēnija Švarca. Vēršoties pie Kumjonu delegācijas pārstāvjiem, viņa teikusi: “Par daudzām rakstura īpašībām, kas patlaban piemīt ikvienai no mums, mums būtu jāpateicas Kumjoniem. Šeit mūs iemācīja, kas ir dzīves patiesība; šeit tika likti mūsu uzskatu pamati, šeit no mums sāka veidot pilsoņus un darba cilvēkus, patriotus un internacionālistus. Mums Kumjoni kļuva par draudzības simbolu.”

 

Tekstu papildinājusi tulkotāja Irēna Ase, izmantojot Jurija Maliha grāmatas “Likteņlīniju savijums” materiālus (izdota Kirovā, KF, 2012. gadā. No krievu valodas tulkojusi Irēna Ase), 260. lpp.   

 

Ilustrācijas tēmai