Sākumlapa > Tēmas > Personas
Igors Kirko

Igors Kirko

Igors Kirko (1918. g. 16. aprīlī Orlas guberņā/patlaban KF Brjanskas apgabals – 2007. g. 21.novembrī Permā, KF) –  fizikas un matemātikas zinātņu doktors, akadēmiķis, no 1948. līdz 1967. gadam Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta direktors

Igors Kirko ir dzimis Bežicas  pilsētā / 1956. g. tika iekļauta Brjanskas pilsētas sastāvā. 1935. gadā Maskavā beidza skolu un iestājās Maskavas Valsts universitātē un uzsāka studijas Fizikas fakultāte. Universitāti viņš beidza 1941. gadā,  1940.–1942. gadā strādāja Maskavas Smagās mašīnbūves centrālajā zinātniskās pētniecības institūtā par inženieri, 1942.–1944. gadā –  mīnmetēju bruņojuma tautas komisariāta zinātniskās pētniecības institūtā; šeit viņš izgudroja  elektrizāciju konstatējošu ierīci, kas izglāba dzīvību daudziem karavīriem, kurus ievainoja elektriskā strāva upju forsēšanas laikā un pārvarot dažādus aizsprostus. 1944.–1945. gadā viņš mācījās aspirantūrā Maskavas Valsts universitātē.

1945. gadā I. Kirko apprecējās un pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Šeit viņš strādāja par vecāko fizikas skolotāju Rīgas upju skolā   un bija Fizikas katedras vadītājs Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā (1946–1948). 1948. gadā trīsdesmitgadīgajam fizikas un matemātikas zinātņu kandidātam piedāvāja vadīt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtu, šajā amatā viņš strādāja līdz 1967. gadam. 1967.–1972. gadā viņš bija Latvijas Valsts universitātes Vispārīgās fizikas katedras profesors. 1959. gadā I. Kirko kļuva par  fizikas un matemātikas zinātņu doktoru, 1959. gadā – par  ZA korespondētājlocekli, 1966. gadā – par akadēmiķi, bet 1992. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Vairāk nekā 19 gadu I. Kirko vadīja    Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtu. Viņš atceras, ka tolaik sapulcējusies laba, jauna komanda, kas strauji guva panākumus zinātnē,  un arī viņš pats šeit kļuva par zinātņu doktoru un akadēmiķi.  Tieši viņa vadības laikā tika uzcelts unikāls atomreaktors, sāka izdot žurnālu  “Magnētiskā hidrodinamika”  (joprojām iznāk Rīgā), 1965.–1968. gadā tā redaktors un redkolēģijas loceklis bija I. Kirko. Viņa bijušais kolēģis Fizikas institūtā tehnisko zinātņu doktors akadēmiķis  LZA prezidents (1989–1994) Jānis Lielpēters savās  atmiņās  uzsvēris, ka I. Kirko galvenais nopelns ir magnētiskās  hidrodinamikas virziena iedibināšana institūtā, pētījumu attīstīšana un vadīšana šajā virzienā, ar ko Fizikas institūts kļuva pazīstams pasaulē un ieguva starptautisku atzinību.  I. Kirko prata radīt apstākļus stipra zinātnisko speciālistu kolektīva izveidošanai magnētiskās hidrodinamikas nozarē, ka pētnieki varēja turpināt darbu arī  bez viņa vadības.  To nodrošināja lielais I. Kirko organizatora talants, viņa enerģija un cilvēciskās īpašības.

1972. gadā Igors Kirko  pārcēlās uz dzīvi Krievijā, Permā. Šeit viņš strādāja par PSRS Zinātņu akadēmijas Urālu  zinātniskā centra ???   Mehānikas institūta  polimēru fizikas nodaļas   fizikas hidrodinamikas laboratorijas vadītāju (1972–1980) un magnētiskās hidrodinamikas nodaļas vadītāju  (1980–1987). 1987.–1990. gadā bija  PSRS ZA Urālu filiāles Mašīnbūves institūta  magnētiskās dinamikas nodaļas vadītājs. 1990. gadā izveidoja un vadīja Permā pirmo zinātnes kooperatīvu – tehnoloģijas fizikālo problēmu institūtu “Magnēts”. Kopš 1973. gada I. Kirko ir Permas Valsts universitātes Vispārīgās fizikas katedras profesors  un  PSRS ZA    Urālu zinātniskā centra  Prezidija loceklis (1977–1986).

Igors Kirko pārstāv izcilo atomfiziķu plejādi, ir pasaules zinātnē atzīts magnētiskās hidrodinamikas līderis. Viņa zinātniskie darbi ir veltīti magnētisma, elektrodinamikas, elektrohidrodinamikas, ozonatoru teorijas, magnētiskās hidrodinamikas, tai skaitā ekstremālo parametru magnētiskās hidrodinamikas, šķidro metālu  magnētiskās hidrodinamikas vājos un stipros magnētiskajos laukos, enerģijas uzkrājēju radīšanas problēmām. Kopā ar citiem zinātniekiem viņš lika pamatus fizikālo parādību izpētei  magnētiskās hidrodinamikas sūkņos. Fizikas institūtā viņa vadībā bija izstrādāts  magnētiskais hidrodinamiskais sūknis vienam no pirmajiem atomreaktoriem mākslīgajā zemes pavadonī. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados tika izmēģinātas dažādas enerģētiskas iekārtas  lidojumiem uz Marsu, tolaik šos jautājumus rosīgi apsprieda padomju kosmonautikā. Belojarskas atomelektrostacijā notika eksperiments Zemes magnētiskā lauka rašanās noskaidrošanai.

Igors Kirko ir zinātnieku skolu  radītājs Rīgā un Permā, viņa skolnieki strādā daudzās laboratorijās pasaulē. Viņš ir vairāk nekā 300 zinātnisko darbu un vairāk nekā 60 izgudrojumu autors.

Igors Kirko nomira  2007. gada 26. novembrī Permā, Krievijas Federācijā.

 

Informācijas avoti:

Sk.: Сайт Министерства обороны Российской федерации: Кирко   энциклопедии http://encyclopedia.mil.ru/encyclopedia/dictionary/details_rvsn.htm?id=13261@morfDictionary;

J. Lielpēters. Atceroties bijušo Fizikas institūta direktoru Igoru Kirko. «Zinātnes Vēstnesis», 2008. 4. februārī  http://www.lza.lv/ZV/zv080300.htm#7  

http://www.uran.ru/node/5290 

 Ērika Tjūņina

Ilustrācijas tēmai