Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Vederņikovs

Nikolajs Vederņikovs

Nikolajs Vederņikovs  (1937. g. 8. februārī Kaļiņinā) – Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, specialists koksnes polisaharīdu ķīmijā un tās parstrādāšanas tehnoloģijā.
Nikolajs Vederņikovs ir dzimis Kaļiņinā (tagad – Tvera) Valsts bankas darbinieka ģimenē. Tēvs 1946.gadā saņēma nosūtījumu strādāt PSRS Valsts bankas Latvijas republikas nodaļā un ģimene pārceļas uz dzīvi Latvijā.
N. Vederņikovs absolvēja Rīgas 1. dzelzceļnieku skolu ar sudraba medaļu un iestājās Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē (1954.). Interese par ķīmiju viņam nostiprinājās, mācoties vidusskolā.  Lūk, kā viņš pats stāsta par šo laiku: “Mums bija ļoti labs ķīmijas skolotājs – Boriss Mišalovs. Viņa  vadītās ķīmijas stundas bija ļoti interesantas – viņš neizklāstīja mums to, kas bija rakstīts mācību grāmatā, teica – paši izlasīsiet. Viņš stāstīja par jaunajām tehnoloģijām un zinātnes iespējām. Un iznākumā es un vēl četri mani klases biedri uzsākām studēt ķīmiju.”
1958. gadā atjaunoja Rīgas Politehniskā institūta darbību, uz šejieni pārcēla arī Latvijas Universitātes  Ķīmijas fakultāti. 1959. gadā Nikolajs Vederņikovs ar izcilību beidza šo fakultāti un saņēma diplomu specialitātē inženieris-tehnologs, koksnes ķīmiskā pārstrāde.
Tanī pašā gadā viņš sāka strādāt Latv.PSR Zinātņu akadēmijas (LZA) Koksnes ķīmijas institūtā (līdz 1964. gadam – LZA Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūts, 1964.–1992. – gadā LZA Koksnes ķīmijas institūts). Koksnes ķīmijas institūts ir N. Vederņikova vienīgā darbavieta: zinātniskais līdzstrādnieks (1959–1971), Polisaharīdu laboratorijas vadītājs (1971– līdz šim laikam), institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1985–1987). 1965. gadā viņš ieguva ķīmijas zinātņu kandidāta grādu, 1981. gadā kļuva par ķīmijas zinātņu doktoru, 1989. gadā par profesoru, bet 1992. gadā viņam piešķīra ķīmijas zinātņu  habilitētā doktora grādu (Dr.habil.chem.). N. Vederņikovs ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1989–1992) un īstenais loceklis (1992), Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1992), arī Starptautiskās Koksnes zinātņu akadēmijas akadēmiķis (International Academy of Wood Science) (2002). N.Vederņikovs bija Koksnes ķīmijas institūta Zinātniskās padomes loceklis (1971-2000) (1997–1998 - priekšsēdētāja vietnieks un 1998–2000 gados  priekšsēdētājs). Viņš ir Latvijā izdoto zinātnisko žurnālu “Koksnes Ķīmija” (1981–1993) un “Latvijas Ķīmijas Žurnāla” (1981– 2000) redkolēģijas loceklis.
N. Vederņikova zinātniskās darbības lauks ir – pētījumi koksnes ķīmijā, koksnes pārstrādes tehnoloģijas, pentozānu izmantošanas problēmas. Īpašu popularitāti ieguvuši N. Vederņikova un viņa vadītajā laboratorijā veikto pētījumu furfurola veidošanas teorijā  un to iegūšanas tehnoloģiju realizacijas rūpnieciskajā praksē rezultāti. Furfurols ir produkts, kuram ir liela, perspektīva nozīme  sintētisko materiālu un polimēru, kā arī daudzu pašlaik no naftas iegūstamo ķīmisko produktu izmantošanai ražošanā. Furfurolu iegūst no atjaunojamām augu valsts izejvielām: lapkoku koksnes, kukurūzas kaceniem, no kokvilnas, saulespuķu sēklu un rīsu graudu mizām. Pieaugot naftas cenām, furfurols jau sācis aizstāt to kā ķīmisku izejvielu, šim nolūkam tiek tērēts 14% no visas iegūstamās naftas,  gadā  tas ir vairāk nekā 500 miljonu tonnu. Taču līdz šim laikam furfurola iznākums no izejvielas rūpniecībā nepārsniedza 50% no teorētiski iespējamā. Izmantojot jaunu teoriju, N. Vederņikovam izdevās palielināt furfurola iznākumu no izejvielas līdz 80% no teorētiski iespējamā. Balstoties uz viņa izgudrojumiem un viņa līdzstrādnieku iegūtajiem rezultātiem, tika izstrādāta jauna furfurola ražošanas tehnoloģija, kuru speciālisti ilgi negribēja atzīt. Bet 1974. gadā Siktivkarā bija uzbuvēta jauna rūpnīca, kādas līdz šim nebija Pasaulē, jo tur bija paredzēts ražot furfurolu un lopbarības raugus no lapkoku koksnes šķeldam. Šo rūpnīcu triju  institūtu speciālisti 5 gadu laikā nevarēja palaist ekspluatācijā.  Tikai tad N. Vederņikovam atļāva izmēģināt savu jaunu tehnoloģiju, kuras pamatā bija 3 izgudrojumi, un pēc vienas nedēļas rūpnīca sāka strādāt. N. Vederņikovu apbalvoja ar ordeni “Goda  Zīme” un divas Zinātniskās Padomes piedāvāja aizstāvēt pie viņiem zinātņu doktora disertāciju, bet viņam atkal vajadzēja braukt uz furfurala rūpnīcu, šoreiz Slovenijā. Savas jaunās tehnoloģijas viņš realizēja desmit rūpnīcās četrās valstīs ar gada peļņu tikai divas rūpnīcās 6 miljoni USD. Tika pārdota licence un izpildīti līgumi ar Slovēnijas un Ungārijas kompānijām, palielinot furfurola iznākumu no izejvielas vidēji par 30 procentiem. Būdams kopš 1982. gada galvenais speciālists Padomju Savienībā furfurola ražošanas jautājumos, N. Vederņikovs vadīja rūpnieciskos izmēģinājumus un jaunas tehnoloģijas realizāciju 15 furfurola ražošanas rūpnīcās, starp tām bija arī rūpnīcās, kuras uzbuvēja firmas Escher  Wyss (Vācija), Rosenlew (Somija), Sunds Defribrator (Zviedrija) un Agrifurane (Francija). No 2002. gada, kad nomira galvenajs specialists furfurola ražošanā Pasaulē Dr. K.J.Zeitsch,  N.Vederņikovs izpilda viņa pienākumus. Tā, viņš Irānā konsultēja pirmās furfurola rūpnīcas projektēšanu un tās palaišanu darbā (2004–2006), viņš konsultēja  jaunas furfurola rūpnīcās projektu Ķīnā (2012), kur tagad 150 rūpnīcās ražo 74 % no visā pasaulē ražotā furfurola. Pašlaik, no 2018. gada beigām N.Vederņikovs konsultē jaunas furfurola rūpnīcas projektu Portugalē.
Turklāt līdz šim laikam nebija ne teorijas un, vēl jo vairāk, ne tehnoloģijas pēc furfurola ieguves pārpalikušo izejvielu ķīmiskai pārstrādei, šo vielu atlikums ir pat līdz 75 % no sākotnējo izejvielu masas, šo pārpalikumu izmanto tikai kā kurināmo. N. Vederņikovam izdevās atrisināt arī šo problēmu. 1997. gadā pirmo reizi pasaules rūpnieciskajā praksē tika realizēta tehnoloģija, kas ļāva no lapkoku koksnes vienlaikus iegūt furfurolu un  bioetanolu (tehnisko spirtu).
N. Vederņikovs ir vairāk nekā 380 zinātnisku publikāciju autors, to skaitā ir piecas monogrāfijas, viņam ir 37 izgudrojumi Padomju Savienībā, viņš saņēmis 42 patentus 11 valstīs.
N. Vederņikovs  ir Latv.PSR Valsts prēmijas laureāts par furfurola ražošanas no lapkoku koksnes teorijas, tehnoloģijas un ražošanas iekārtas izstrādi  (1982), viņam piešķirts Latv.PSR Nopelniem bagātā zinātnieka nosaukums (1987).
1997. gadā Nikolajam Vederņikovam piešķīra Latvijas Republikas pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijas labā. 2008. gadā viņam piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta dibinātāja  akadēmiķa Arvīda Kalniņa prēmiju par zinātniskās darbības rezultātiem. 2009. gadā viņš saņēma Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intelectual Property Organization WIPO) zelta medaļu un diplomu par izgudrojumiem koksnes ķīmijas nozarē un par furfurola iegūšanas jaunas tehnoloģijas izstrādāšanu un realizēšanu rūpnieciskajā praksē ar gada peļņu vairāk ka 5 miljoni USD gadā. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirts  Triju Zvaigžņu 3 šķiras ordenis (2017).
Kādā intervijā viņš teica, ka par saviem zinātniskajiem sasniegumiem viņš ir pateicīgs saviem skolotājiem – akadēmiķiem Pjotram Odincovam un Arvīdam Kalniņam, kuri viņu atbalstījuši zinātniskās darbības pašā sākumā. Profesors P. Odincovs iedrošināja N. Vederņikovu pievērsties jaunām idejām un strādāt izvēlētajā virzienā. Profesors A. Kalniņš bija viņa zinātņu kandidāta disertācijas vadītājs un vienmēr sniedza pētījumos vērtīgus padomus. Tāpēc akadēmiķa Arvīda Kalniņa vārdā nosauktās balvas piešķiršana par sasniegumiem zinātniskajā darbībā Nikolajam Vederņikovam ir īpaši pagodinoša.

 

Ērika Tjuņina

Ilustrācijas tēmai