Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jurijs Mihailovs

Jurijs Mihailovs

Jurijs Mihailovs  (1927. g. 1. janvārī  Maskavā – 1994. g. 10. decembrī Rīgā) –   fiziķis,  Latvijas       Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis.

Viņa māte Marta Kūla Pirmā pasaules kara gados pārcēlās  no Latvijas uz Omskas guberņu, strādāja tur par skolotāju, iestājās boļševiku partijā. Kominternes uzdevumā viņu nosūtīja pagrīdes darbā uz Latviju, šeit viņu arestēja un cietumā (1920–1922) viņa iepazinās ar Anāniju Mihailovu, Latvijas Komunistiskās partijas biedru, kurš arī bija arestēts par pagrīdes darbību. Vēlāk Maskavā viņi apprecējās.Tur arī viņiem piedzima dēls Jurijs.

1941. gada vasarā Jurijs Mihailovs kopā ar māti atbrauca uz Latviju, lai paciemotos pie radiniekiem netālu no Skultes, bet pēc divām dienām sākās karš. Nebija transporta, lai nokļūtu līdz Rīgai, kur tobrīd bija viņa māte,  un viņš palika nacistu okupētajā Latvijas teritorijā. 1941. gada rudenī viņš atbrauca uz Rīgu un sāka mācīties krievu ģimnāzijā, 1942. gada sākumā viņš iestājās jauno komunāru organizācijā un drīz vien kļuva par vienu no šīs organizācijas vadītājiem. 1944. gadā masveida kratīšanas laikā viņu aizturēja un nosūtīja uz koncentrācijas nometni Kurzemē, Pāvilostas apkaimē, šeit viņš bija gadu, līdz Sarkanā armija  atbrīvoja šo teritoriju.

Pabeidzis vidusskolu, J. Mihailovs 1946. gadā iestājās  Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, 1951. gadā viņš pabeidza studijas un saņēma diplomu specialitātē “teorētiskā fizika”.  Jau studiju gados viņš darbojās studentu zinātnes biedrībā, trešajā kursā viņu ievēlēja fakultātē par šīs biedrības priekšsēdētāju.  Pēc universitātes beigšanas viņu nosūtīja darbā uz Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas  Enerģētikas un mašīnbūves institūtu (vēlāk to pārdēvēja un arī pašlaik tas saucas Fizikālās enerģētikas institūts, šeit viņš mācījās aspirantūrā (1953–1956) un 1957. gadā aizstāvēja disertāciju, kļūdams par tehnisko zinātņu kandidātu. 

J. Mihailova zinātnisko interešu sfēra ir siltumfizika, teorētiskā siltumfizika, magnētiskā hidrodinamika. 

1961. gadā J. Mihailovu iecēla par   Latvijas Zinātņu Akadēmijas Fizikālās un enerģētikas institūta siltumfizikas laboratorijas vadītāju. 1965. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju, bet 1967. gada vidū viņš kļuva par Latvijas Zinātņu Akadēmijas Fizikas institūta direktoru, to viņš vadīja līdz 1992. gadam. Viņa vadīto laboratoriju pārveda no Fizikālās enerģētikas institūta uz  Fizikas institūtu Salaspilī, un pēc J. Mihailova iniciatīvas to sadalīja  siltumfizikas un augstas temperatūras siltumfizikas laboratorijā, vienu no tām vada J. Mihailova skolnieks  E. Blūms, otru – V. Meļņikovs. Pēc V. Meļņikova nāves par augstas temperatūras siltumfizikas laboratorijas vadītāju kļuva J. Mihailovs (1985–1994).  

1968. gadā Juriju Mihailovu ievēl par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas īsteno locekli, Padomju savienības Augstākā atestācijas komisija piešķir viņam profesora titulu. No 1970. gada līdz 1983. gadam  viņu ievēl par Latvijas Zinātņu Akadēmijas Fizikas un  tehnisko zinātņu nodaļas akadēmiķi-sekretāru. Viņa vadībā ir izstrādātas un sekmīgi aizstāvētas trīs doktora disertācijas un 16 kandidāta disertācijas. Jurijs Mihailovs ir Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1976), Latvijas PSR  Nopelniem bagātais zinātnes un tehnikas darbinieks (1976), kopā ar fiziķi akadēmiķi E. Blūmu viņš bija pirmais Latvijas Zinātņu Akadēmijas iedibinātās Frīdriha Candera prēmijas laureāts  (1971). 

Jurijs Mihailovs ir vairāk nekā 150 zinātnisko darbu autors, to skaitā ir 18 monogrāfijas, daļa no tām ir tulkotas un izdotas ārzemēs. Viņš ir bijis žurnāla “Latvijas PSR ZA Vēstis”  Fizikas un tehnisko zinātņu sērijas (1965–1968) un žurnāla “Magnētiskā hidrodinamika” (1968–1990) galvenais redaktors, kā arī bijis  starptautisko žurnālu “International Journal of Heat and Mass Transfer”, Heat  Transfer: Soviet Research, International Communications in Heat and Mass Transfer” redakcijas kolēģijas loceklis. 

Jurijs Mihailovs aizgāja no dzīves 1994. gada 10. decembrī  Rīgā.

Informācijas avots:

Akadēmiķis J. Mihailovs. Biobibliogrāfiskais rādītājs. Rīga: Zinātne, 1986, 108  lpp.

Ērika Tjuņina