Sākumlapa > Tēmas > Personas
Dmitrijs Arbeņins

Dmitrijs Arbeņins

Dmitrijs Arbeņins (1./14.11.1876, Kijevā - 11.02.1955, Helsinkos, Somijā) – skatuves mākslinieks, aktieris, operdziedātājs, režisors inscenētājs.

Dmitrijs Arbeņins absolvējis ģimnāziju Kijevā un Kijevas Mūzikas skolu, kurā apguva vokālo mākslu pie itāliešu maestro Džūlio Dāvida. Pēc tam D. Arbeņins mācījās pie pedagoga no Vīnes, profesora Hugo fon Matīsa, kā arī pie profesora Kamillo Everardi.

Kā lielākā daļa Krievijas skatuves mākslinieku, Dmitrijs Arbeņina uzsāka savu skatuvisko karjeru provincē. Viņš strādāja daudzos Krievijas Impērijas pilsētu teātros gan kā dramatiskais aktieris, gan kā operdziedātājs, gan kā pedagogs. Laikam ritot, viņu aizvien vairāk saistīja režisora inscenētāja darbs, strādājot šajā jomā, viņš bija ieguvis zināmu pieredzi un autoritāti. Pēc ilggadīgā darba D. Arbeņins saņēma ielūgumu strādāt Sanktpēterburgas Tautas nama Lielajā Operā. No 1911. līdz 1915. gadam viņš bija šā teātra režisors, bet kopš 1917. gada kļuva par vecāko režisoru. Vienlaikus D. Arbeņins vadīja Teātra nodaļu grāfa Šeremetjeva Mūzikas un vēstures biedrības kursos.

1918. gada otrajā pusē Dmitrijs Arbeņins pārcēlās uz dzīvi Latvijā, jo uz šejieni viņu bija aicinājis izcilais latviešu komponists Jāzeps Vītols, kas piedāvāja viņam Rīgā topošās Latvijas Nacionālās operas galvenā režisora amatu. D. Arbeņins brauca uz Latviju tajā pašā vēsturiski slavenā vilcienā, ar kuru uz Dzimteni atgriezās aptuveni 300 latviešu. To vidū bija apmēram 120 skatuves mākslinieku, tostarp, pats Jāzeps Vītols, operas solisti Jānis Niedra, Olga Pļavniece, Pauls Sakss, diriģents Teodors Reiters un citi.

Pirmā izrāde, ko Dmitrijs Arbeņins iestudējis neatkarīgajā Latvijā 1918. gada oktobrī, bija R. Vāgnera opera «Klīstošais holandietis». 1919. gadā D. Arbeņins iestudēja šādas operas: P. Čaikovska operu «Pīķa dāma», Dž. Verdi operu „Rigoleto” un R. Vāgnera operu «Tanheizers». Dažu gadu laikā viņš radoši strādāja Latvijas Nacionālajā operā. Neskatoties uz panākumiem, D. Arbeņinam bija grūti atrast kopīgu radošo valodu ar operas galveno diriģentu Teodoru Reiteru - tas radīja daudz neērtību, sarežģīdams visa operas kolektīva darbību. 1923. gada rudenī, pēc Nacionālās operas direkcijas iniciatīvas, D. Arbeņinu galvenā režisora amatā nomainīja P. Meļņikovs. Neskatoties uz to, laiku pa laikam, Nacionālā opera ielūdza D. Arbeņinu iestudēt atsevišķu operu izrādes. 1927. gadā D. Arbeņina vadībā tika veiksmīgi iestudētas F. Galevī opera «Žīdiete» un Dž. Verdi opera «Masku balle»; 1929. gadā Rīgā panākumus publikas vidū guva viņa iestudētā J. Štrausa operete «Čigānu barons».

Sākot ar 1925. gadu, Dmitrijs Arbeņins bieži tika aicināts uz Lietuvas Valsts teātri Kauņā. Tur viņš iestudēja šādas operas: «Toska», «Jevgeņijs Oņegins», «Karmena», «Rigoleto», «Zemnieku gods». Kā viesrežisors viņš iestudēja operizrādes Vācijā (Berlīnē, Leipcigā) un Igaunijā.

Dmitrijs Arbeņins pastāvīgi nodarbojās ar pedagoģisko darbību: 1925. gada septembrī viņš sāka vadīt Pētera Posņikova Mūzikas privātskolas Operas klases scenogrāfijas nodaļu, pasniedza arī citās kultūras iestādēs. Viņš mācīja operas un aktierspēles mākslu Zeltmaša skolā, pasniedza mīmikas mākslu dažādās kinostudijās, kopš 1926. gada vadīja pats savu operas studiju.

Kopš 1926. gada Dmitrijs Arbeņins vadīja Latvijas Konservatorijas Operas mākslas klasi. Konservatorijas vadība augsti novērtēja viņa radošo darbu ar studentiem, kuri guva nozīmīgus panākumus, apguva skatuves mākslu un ieguva pieredzi viņa vadītājā klasē, jo viņš iestudēja atsevišķus operu fragmentus un pat veselas izrādes, kā tas tika pieņemts Krievijas konservatorijās. Tomēr D. Arbeņins tā arī nebija apguvis latviešu valodu, kas izsauca pastāvīgu lielākās studentu daļas neapmierinātību un sūdzības. Tas noveda pie pastāvīgām pārbaudēm un naudassodiem nepietiekamas valsts valodas prasmes dēļ. 1934. gadā D. Arbeņinam nācās atstāt Latvijas Konservatoriju.

Laiku pa laikam Dmitrijs Arbeņins uzstājās plašas auditorijas priekšā ar publiskām lekcijām, kas veltītas dažādām teātra tēmām, piemēram: «О вокальном искусстве» („Par vokālo mākslu”); «Сущность оперной игры как логическое следствие стиля «раппрезентативо» („Operas aktierspēles būtība kā „raprezentatīvo”stila loģiskās sekas ”) un citām.

Dmitrijs Arbeņins sacerēja lugas bērnu teātrim un pats iestudēja šīs lugas Rīgas ģimnāzijās.

Spriežot pēc ziņojumiem preses izdevumos, 20. gadsimta 20. gados profesionālā režisora Dmitrija Arbeņina autoritāte bija pietiekami augsta, un viņa režisora darbu bieži izmantoja gan drāmas teātru kolektīvi, gan privātie teātra pulciņi.  

Un tomēr Latvijas mūzikas un teātra vēsturē Dmitrijs Arbeņins iegāja, pirmām kārtām, kā pirmo Latvijas Nacionālās operas izrāžu režisors inscenētājs.

Kopš 1927. gada 6. septembra D. Arbeņins bija Latvijas Republikas pilsonis.  

 

Literārie darbi:

«История актерства» („Aktiermākslas vēsture”);

«Театральная импровизация в исторической перспективе» („Teātra improvizācija vēstures perspektīvā”);

«Оперная игра» („Operas aktierspēle”);

«Постановка голоса : Теорія и анализ вокальныx принципов великой Болонской школы пенія» („Balss nostādīšana: Lielās Boloņas vokālās skolas vokālo principu teorija un analīze”). Рига : M. Дидковскій, 1934.

 

Bibliogrāfija:

LVA,  Fonds 1655, fpr Nr1, lieta 17 . 

Vija Briede. Latviešu operteātris. Rīga, “Zinātne”, 1987, 14.-16. lpp. 

Газета «Эхо», 1925, №18.

Baltijas Vēstnesis”, 1919, 20. sept.  Ļoti pasludinošs spriedums par latviešu skatuves mākslu. 

Marina Mihaileca

Ilustrācijas tēmai