Sergejs Radlovs

Sergejs Radlovs (1892. g. 23. augustā /4. septembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1958. g. 27. oktobrī Rīgā, Latvijas PSR) – izcilais teātra režisors un pedagogs, teātra vēsturnieks un teorētiķis.

Sergejs Radlovs ir dzimis vācu izcelsmes krievu filozofa, filozofijas vēsturnieka, filologa un tulkotāja Ernesta Radlova (1854–1928) ģimenē. Sergeja māte – Vera Radlova (dzim. Davidova) bija izcilā krievu gleznotāja Mihaila Vrubela māsica.

1916. gadā S. Radlovs absolvējis Pēterburgas/ Pēterpils Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Līdztekus studijām universitātē viņš sāka sadarboties ar slaveno krievu teātra režisoru un skatuves mākslas reformatoru Vsevolodu Meijerholdu, kas uz visu atlikušo dzīvi noteica S. Radlova aizraušanos ar novatorismu un jaunu teātra mākslas formu meklējumiem. 1918. gadā viņi kopīgi organizēja Skatuves iestudējumu meistarkursus, kuros Radlovs strādāja par pasniedzēju.

Sākot ar 1918. gadu, Sergejs Radlovs iestudēja eksperimentālās teātra izrādes. 1922. gadā režisors izveidojis S. Radlova Teātra izpētes darbnīcu, kur viņš eksperimentēja ar skatuvisko telpu, aktieru kustībām, vizuālo elementu izvietojumu uz skatuves un teksta improvizācijām. Šajā laikposmā Sergejs Radlovs regulāri publicējis savus teorētiskos darbus par jauniem aktiermākslas principiem.

1920.–1930. gados režisors S. Radlovs strādāja virknē Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) teātru. Sergeju Radlovu vienmēr bija interesējusi angļu klasiķa Viljama Šekspīra dramaturģija. Iestudējot Šekspīra lugas, režisors atteicās no novecojušajām tradīcijām un štampiem.

No 1936. līdz 1938. gadam Sergejs Radlovs bija A. Puškina Ļeņingradas Akadēmiskā drāmas teātra režisors. No 1938. līdz 1942. gadam viņš vadīja Ļeņingradas padomes (Ļensoveta) teātri.

Sergeja Radlova radošā darbība tika augstu novērtēta: 1939. gadā viņš tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, tajā pašā gadā viņam tika piešķirts KPFSR Nopelniem bagātā aktiera goda nosaukums un 1940. gadā – KPFSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumus.

1942. gadā, Ļeņingradas blokādes (jeb aplenkuma) laikā Ļensoveta teātra trupa tika evakuēta uz Pjatigorsku, taču tur nonāca nacistu okupētajā teritorijā un vācu gūstā. Sākumā teātra trupa tika pārsūtīta uz Zaporižju (Ukraina), bet pēc tam – uz Berlīni.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Sergejs Radlovs kopā ar dzīvesbiedri Annu Radlovu (dzim. Darmolatova) – dzejnieci un Šekspīra dzejas atdzejotāju, izbrauca uz Parīzi, kur padomju misijas pārstāvji pierunājuši viņus atgriezties dzimtenē. Taču jau lidostā dzīvesbiedri tika arestēti un vēlāk viņiem piesprieda 10 gadus ieslodzījuma Gulaga nometnēs. Volgolaga “labošanas darbu” nometnē (netālu no Ribinskas) Anna Radlova arī nomirusi no insulta 1949. gada 23. februārī. Pašu režisoru reabilitēja tikai 1957. gadā.

1953. gadā Sergejs Radlovs tika atbrīvots no ieslodzījuma, taču viņam bija aizliegts strādāt lielpilsētas. Maskavas aktieru biržā S. Radlovu sameklēja un uzaicināja darbā Aleksandrs Jegorovs – enerģisks Daugavpils Krievu drāmas teātra administrators (tolaik šis teātris bija palicis bez mākslinieciskā vadītāja). Savu radošo darbību Daugavpils teātrī režisors iesāka, 1953. gadā iestudējot Jaroslava Galana lugu „Mīla rītausmā”.

Daugavpils teātrī Sergejs Radlovs bija sastapis savu nometnes biedru – aktieri Vasiliju Jakovļevu un viņa sievu, aktrisi Valentīnu Staržinsku. S. Radlovs iestudēja V. Šekspīra traģēdiju “Hamlets” ar V. Jakovļevu titullomā un V. Staržinsku Ofēlijas lomā. Šis iestudējums kļuva par ievērojamu notikumu ne tikai Daugavpils, bet arī visas Latvijas kultūras dzīvē.

“Hamleta” pirmizrāde notikusi 1954. gada 29. maijā, jūsmīgas atsauksmes par šo izrādi bija pauduši pazīstamais padomju rakstnieks, dzejnieks un publicists Iļja Ērenburgs un slavenais franču rakstnieks, grafiķis, dizaineris un režisors Žans Kokto.

Daugavpils teātrī režisors S. Radlovs bija iestudējis arī V. Dihovičnija un M. Slobodskoja komēdiju „Kur ir tā iela, kur ir tas nams?”, A. Moreto komēdiju “Dzīvais portrets” un Karlo Goldoni komēdiju “Laulība draudzībā”.

1954. gada rudenī, pēc sekmīgām Daugavpils teātra viesizrādēm Rīgā, režisors Sergejs Radlovs tika uzaicināts strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī, kur viņš bija iestudējis V. Šekspīra lugas “Karalis Līrs” (1954. g.) un “Makbets”(1957. g.). Viņa režijā tapušas arī Henrika Ibsena luga „Spoki”; izrāde „Piena vedējs Tevje” pēc ebreju rakstnieka Šoloma Aleihema stāstu cikla motīviem un vairāku padomju autoru lugu iestudējumi. Rīgas Jaunatnes teātrī 1955. gadā S. Radlovs kopā ar režisoru Pāvelu Homski bija iestudējis V. Šekspīra traģēdiju „Romeo un Džuļjeta”.

Rīgas Krievu drāmas teātrī Sergejs Radlovs nostrādāja līdz pat sava mūža beigām. Diemžēl daudziem režisora radošajiem plāniem nebija lemts īstenoties.

Sergejs Radlovs nomiris 1958. gada 27. oktobrī Rīgā un tika apbedīts Raiņa kapos. Uz kapa pieminekļa, ko darinājis tēlnieks Ļevs Bukovskis (1910–1984), bija uzraksts – pēdējie Hamleta vārdi Annas Radlovas atdzejojumā:

“Lai būtu tā... Horācij, es esmu miris.

Bet tu joprojām dzīvo – tad pastāsti patiesi

Par manu likteni un maniem darbiem

Visiem tiem, kas vēlēsies to zināt.”

(atdzejojums no krievu valodas)

Saskaņā ar Daugavpils teātra zinātnieces Olgas Korņilovas teikto, 1992. gadā Latvijā bija ieradies Sergeja Radlova dēls Dmitrijs. Nespēdams apmeklēt un sakopt tēva kapu, viņš pārvedis zārku ar viņa mirstīgajām atliekām uz citu vietu, ārpus Latvijas. Uz kurieni – šādu ziņu nav...

Elvīra Bestugina

Tekstu papildinājusi tulkotāja Irēna Ase.

Informācijas avoti:

Борис Равдин. Сергей Радлов – к постановке рижской биографии

Памяти Сергея Радлова